Dzīvi mainīja pazudis interneta pieslēgums. Kas ir Māris - cilvēks, kurš vēsturi iemācīs tā, ka atmiņā paliks ikvienam?

Liktenīgais rudens vakars

Ieraugot Māri latviešu strēlnieku šinelī Ķemeru Nacionālā parka teritorijā, nerodas šaubas, ka tiekos ar īstu vēstures entuziastu. Viņš atklāj, ka interese par vēsturi radusies teju vienā vakarā. Mārim vēsturē septītās klases liecībā bija apaļš divnieks, jo šis mācību priekšmets galīgi neesot saistījis un viņš nav redzējis motivāciju to apgūt. “Kad mācījos devītajā klasē, vienā drēgnā rudens vakarā mājās pazuda internets,” viņš stāsta. Pamanījis vecāku grāmatu plauktā Aleksandra Grīna Dvēseļu puteni un, nebūdams liels lasītājs, attapies pie izlasītām 127 lappusēm.

Kopš šīs grāmatas izlasīšanas ne tikai uzlabojās sekmes vēsturē, bet mainījās visa viņa dzīve. Pēc vidusskolas Māris pabeidza vēsturniekus, tagad strādā Olaines Vēstures un mākslas muzejā par vecāko speciālistu. “Nekad dzīvē nesaki nekad. Pats kādreiz biju nesekmīgs vēsturē, taču pašlaik Ķemeru mežos mācu skolēniem vēsturi,” saka Māris. Viņš gan atzīst, ka Dvēseļu putenis ir smaga grāmata, taču novērtē Grīna spēju notikumus aprakstīt ļoti saistoši un iztēli rosinoši.

Dzīvā vēsture aizrauj

Māris ir nodibinājis apvienību Latviešu strēlnieki Ķemeru purvos, kuras mērķis ir vēstures pētniecība un sabiedrības izglītošana par latviešu strēlnieku kauju gaitām šajā apkārtnē. Viņš novērojis, ka cilvēkiem par strēlnieku gaitām Ķemeros ir zināms maz, tāpēc apvienība ved interesentus ekskursijās pa vācu nocietinājumiem un latviešu strēlnieku kauju vietām, rīko piedzīvojumu spēles zem klajas debess jebkādos laikapstākļos.

“Apvienībā ir dažādu profesiju pārstāvji, katram ir savs pamatdarbs, taču mūs vieno interese par vēsturi,” Māris saka. Brauc daudz skolēnu, notiek arī korporatīvie pasākumi, te svin dzimšanas dienas un vecpuišu, vecmeitu pasākumus. “Neatkarīgi no tā, kāds iemesls ir pasākumam, visam pamatā ir vēsture.” Piemēram, vecmeitu ballītes scenārijs ir tāds, ka topošā līgava nonāk vācu karavīru gūstā, un pārējām draudzenēm viņa jāatgūst.

Nākamgad apvienība svinēs desmit gadu jubileju, un šķiet, ka ieguldītās pūles sāk atmaksāties. “Esam sasnieguši to līmeni, ka cilvēki ekskursijai pierakstās gadu uz priekšu. Mēs ar savu darba kvalitāti esam pierādījuši, ka tas ir iespējams,” Māris ir gandarīts.

Ķemermiestiņā, mazā mājiņā…

Vēsture ir abstrakta, tā prasa iedziļināšanos, izpratni un iztēli no pieauguša cilvēka, kur nu vēl no bērniem, tāpēc Māris ar domubiedriem mēģina par to pastāstīt interaktīvā veidā, lai nav jāizklāsta tikai sausi fakti. “Ir izaugusi jauna paaudze, viņiem vajag pašiem darīt un būt iesaistītiem,” ir sapratis vēsturnieks. Tāpēc te ir pietuvināti apstākļi tam, kāda bija latviešu strēlnieku ikdiena Pirmā pasaules kara laikā.

Vadītājiem mugurā ir precīzas vēsturiskā apģērba reprodukcijas, bērniem pašiem jāceļ brezenta telts ar koka mietiņiem. Ja plānota palikšana pa nakti, jāsameklē egļu zari, ko paklāt apakšā, jo teltij nav zemes seguma. Tad daļa bērnu dodas uz vācu pozīcijām, bet daļa gatavojas izlūkgājienam, kamēr skolotājas paliek sargāt ugunskurus. Ir arī lauka telefons, un bērni brīnoties, kā tas var būt – divas kastītes, pa vidu vadu spole, un tas zvana! “Mums šeit ir apmācību process, militārie vingrinājumi, disciplīnas pārkāpumus sodām pēc cara armijas sodu sistēmas. Mūsu vidū ir arī muzikants, viņš uz ģitāras spēlē strēlnieku dziesmas. Ķemermiestiņā un citas dziedam ar īstajiem vārdiem. Skolotājas sarkst un bālē, bet, ja vēsture līdz galam, tad līdz galam,” smejas Māris.

Kritušo karavīru meklēšana

Pirms daudziem gadiem Māris aizsāka kritušo karavīru meklēšanu, un viņš ir atradis 36 karavīru mirstīgās atliekas. Traģiskākais brīdis bija, kad tika atrasti civiliedzīvotāju apbedījumi, ap 50 cilvēku, kur bija sievietes, bērni, sirmgalvji, kurus nacistiskā režīma pārstāvji noslepkavoja 1941. gada jūlijā.

Redzot ko tādu, vēsturniekam bija īpaši smagi, un viņš atzīst, ka ir skati, ko pēc tam nevar aizmirst, lai kā gribētos. “Taču, ticiet vai ne, labie darbi atmaksājas. Latviešu starptautiskajai meklēšanas vienībai Leģenda Volhovas purvos izdevās atrast un pārapbedīt Lestenes brāļu kapos manu vecāsmātes brāli, kurš krita Otrajā pasaules karā. Man ir vieta, kur aiziet viņu pieminēt, nolikt ziedus.”

Arī Olaines muzejā Māris strādā ar bērniem, stāstot par Neatkarības karu. Tāpat kā Ķemeros viņš liek rakt bērniem ierakumus ar oriģinālajām lāpstām vietā, kur tādi ierakumi kādreiz patiešām bija. “Tad viņi redz, cik tas bija grūti, kāds tam bija vajadzīgs spēks. Tad tā pati klase atbrauc pēc diviem gadiem un pareizi atbild uz visiem maniem jautājumiem. Tas nozīmē, ka viņus ir ieinteresējusi šī tēma un mans stāsts ir radījis izpratni par šo vēstures posmu,” viņš saka.

Darbs dod gandarījumu

Māris vairs neatceras, kad 18. novembrī būtu atpūties, jo viņam tā vienmēr ir bijusi darba diena. Tad viņš ar kādu kompāniju dodas pārgājienā pa Pirmā pasaules kara kauju vietām un skaidro cilvēkiem vēstures notikumus. “Es ticu, ka ikkatram dzīvē ir sava misija, savs uzdevums. Šis ir tas, ko es māku un daru ar prieku,” viņš saka. Vēsturnieks ievērojis, ka visbiežāk tieši novembrī latviešos parādās vēlme apliecināt savu patriotismu, taču citos gada mēnešos to piemirst vai neatrod laiku. Māris gan nedomā, ka tas būtu jānosoda, zinot mūsdienu pasaules straujo ritmu, jo viņam ir sajūta, ka latviešu patriotisms krīzes brīdī pamodīsies, ka spēsim būt vienoti.

“Vēsture ir cikliska. Bija laiks, kad Latvijā vienlaikus bija vairākas valdības, vairākas armijas, un tas radīja cilvēkos neizpratni un neuzticību vienam pret otru un pret valsts lēmumiem. Taču īstajā brīdī tauta sanāca kopā, izdarīja pareizo izvēli un uzvarēja Bermonta armiju,” stāsta vēsturnieks. Šogad saistībā ar gaidāmajiem valsts svētkiem Māris Ribickis ikvienam novēl neaizmirst to, kā mūsu senči ir cīnījušies, lai mēs varētu dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā. “Aizejiet līdz Brīvības piemineklim, nolieciet svecīti. Ticiet man, tā ir mūsu tautas uzvaras diena, kas jāatceras un jāsvin,” viņš uzsver.