Muzejs, kur vērts aizbraukt svētku laikā. Turklāt vienīgais tāds visā Baltijā!

Maize jāgodā

Vija Kudiņa ar maizes cepšanu nodarbojas izsenis, jo šo arodu aizguva no vecākiem un vecvecākiem, kuri vienmēr godāja pašceptu maizi. 2000. gadā saimniece sāka savu maizes cepšanas biznesu un izveidoja uzņēmumu un produkcijas līniju Cīši gords. Drīz vien viņai radās doma, ka ir nepieciešama vieta, kur godā tiktu celtas senās maizes cepšanas tradīcijas un pati maizīte. Tā tapa Maizes muzejs. 

Muzeju Vija Kudiņa veidojusi ar lielu mīlestību pret latviskajām tradīcijām un ar vēlmi godināt mūsu zemes vēsturi, tāpēc te ik uz soļa jūtams, cik ļoti saimniece godā ceļ Latvijas rudzu maizes klaipiņu. Muzejā atrodas arī simtiem lietu, kas saistītas ar graudu pārstrādi un maizes cepšanu. Te var ieklausīties, kā skan vārpas un spriguļi, iemācīties senas rotaļas un spēles par  labību un maizi. Vija apkopojusi desmitiem sakāmvārdu, ticējumu, pasaku un ieražu saistībā ar labības audzēšanu, maizes cepšanu un ēšanu.

Ciemiņu uzņemšanai saimniece sagatavojusi teatralizētu pusotru stundu garu uzvedumu – viņa viesus sagaida, tērpusies latgaliešu tautas tērpā, un ar latgaliešu tautas dziesmām. Muzejā deg sveces, uz galda māla krūzēs kūp zāļu tēja, uz lina galdauta smaržo rudzu maize.

Apmeklētāji var ne tikai iemēģināt roku dzirnavu griešanā un pilnas graudu sētuves turēšanā, bet arī baudīt ēdienu un piedalīties maizes cepšanas meistarklasē – katrs var izcept savu rudzu maizes kukulīti, ko paņemt līdzi, dodoties prom.

Muzeja viesi tiek aicināti izbaudīt īstas latgaliešu dzīres un nogaršot namamātes gatavotos ēdienus: špeku, zuoļu čaju ar madu, supeņu, guļbeiti ar zūsteiti voi kilbasu, kļockas, sipesnīku, šmakavceņu jeb speķīti ar rudzu maizi, zāļu tēju ar medu, zupu, kartupeļus ar sēņu mērci, klimpas un protams, šmakovku. Stāstot par ēdieniem, Vija uzsver, ka, viņasprāt, katra ēdienreize jāsāk ar maizīti, un māca ēst nesteidzoties, izgaršojot un izbaudot. 

Saglabāt senās tradīcijas

Vijai ir daudz interesantu stāstu par maizi un citiem ēdieniem, ar kuriem viņa dalās ar muzeja viesiem. Piemēram, ka baltu maizi cepa svētkos un godos, bet tumšo ikdienā. Vija zina arī to, kāpēc rudzu maize ir tumša, – tai graudus samaļ ar visu apvalku, kas piešķir miltiem tumšo krāsu.

Saimniece stāsta, ka senos laikos bieži vien rudzu maizei likti klāt dārzeņi un to mizas, lai maizītes būtu vairāk. Vija pamāca, ka pēc mīklas mīcīšanas nevajag steigties mazgāt rokas, jo rudzu maizē ir daudz organisko vielu, arī gandrīz visi B grupas vitamīni, tāpēc roku āda kļūst mīksta. Vēl saimniecei ir stāsts par to, ka kādreiz puiši noskatīja par sievām tikai tās meitas, kuras mācēja labu maizi izcept. Vidzemniekiem bija pat pieņemts, kad puisis uzsauca kāzas, tad meitai bija jāizcep maize, ko nesa uz nākamā vīra mājām, un, ja vīramāte teica, ka maize ir gana laba, tikai tad kāzas notika. Ja vīramāte nebija apmierināta, kāzas atlika vai atteica.

Esot nostāsts, ka agrākos laikos sestdienās pa dienu meitas cepa maizi, bet vakarā tika rīkota balle, kuras laikā puiši apčamdīja meitu elkoņus. Ja pie tiem bija kaut kur pielipusi mīkla, meita bija precama.

Savukārt viduslaikos pilsētās sievas pie maizes cepšanas nelaida, jo tas bija vīru darbs. Pavāri un konditori rūpīgi dzina gan bārdu, gan noskuva galvu, lai mati un rugāji neiekristu maizes mīklā. Francijā sods par maizē atrastu matu bija visbargākais – cepējam draudēja giljotīna! 

Zināšanai

Muzejā var pasūtīt maltīti pēc vecmāmiņu receptēm jebkuriem ģimenes svētkiem, bet veikalā, kas atrodas blakus muzejam, vienmēr var nopirkt svaigu rudzu vai saldskābo maizi, ceptu pēc senām receptēm, pīrāgus, baltmaizi, cepumus. Mājas otrajā stāvā iekārtota arī viesu māja Pie Vijas, kur tālākiem braucējiem tiek piedāvāta atpūta vecmāmiņas istabā uz salmu matračiem un zāļu spilveniem. Muzejā ir arī divas banketu zāles

Atrodas: Aglona, Daugavpils iela 7.