Ražai jābūt novāktai! Kas ir Miķeļdiena, un kādi ticējumi ar to saistās?

Senāk, kad gadu dalīja divos gadalaikos, Miķelis ar Jurģi bija šo gadalaiku robežpunkti – Jurģis aizvadīja ziemu un vēra durvis vasarai, bet Miķelis pavēra vārtus ziemai. Daudzviet pēc šīs dienas ticis gaidīts sniegs. Miķelis simboliski uztverts kā dāsns un bagāts vīrs, kas bija gādājis par ražu un līdz ar to – iztikšanu.

Viņš tiek saukts arī par maizes tēvu, jo tā īsti Miķeļus varēja svinēt tad, ja laukā bija nopļauti rudzi. Šis ir arī laiks, kad var nedaudz atvilkt elpu pēc smagajiem pavasara un vasaras darbiem. Viss iesētais ir izaudzis un novākts, lopi pa vasaru paaugušies un noganīti drukni. Dienas kļūst īsākas, vakari – garāki, tāpēc sākas vakarēšanas un veļu laiks.

Miķelis ar baltu kazu

Miķeļdienu dēvē arī par apjumībām vai appļāvībām. Ticējums vēsta, ka līdz Miķeļiem labībai jābūt nopļautai, kartupeļiem un citiem dārzeņiem jābūt pagrabā. Cilvēki domāja, ka pēc šiem godiem uz lauka vairs nekas līdz pavasarim neaugs. Tajā dienā pats Miķelis, uz balta zirga sēdēdams, apjāj visas mājas, prasīdams, vai visi rudens darbi ir padarīti. Ja viņš redz, ka visa labība, kartupeļi ir novākti un lauki ir tukši, tad viņš ved baltu kazu kādam lielākam akmenim trīs reizes apkārt, pēc tam tajā vietā sāk snigt. Par Miķeļdienas vēstnesi uzskatīja dzērves, kas ap to laiku lido prom. Ticējums vēsta, ka tās, pavasarī ierodoties, atnes launagu un rudenī ap Miķeļiem to aiznes prom. Kalpiem, kas bija nolīgti uz vasaru, nu bija jādodas prom.

Dzīres pie pilniem galdiem

Miķeļa diena iekrīt vienā no bagātākajiem laikiem, kad pilna ir rija un klēts, pagrabs un kūts. Jāņus un Pēterus svētīja knapinoties, pirmo maizi dabūjuši ēst tikai uz Jēkabiem, bet Miķeļos varēja rīkot plašas dzīres uz nebēdu. Par godu Miķelim brūvēja alu, skābēja kāpostus, cepa karašas un plāceņus. Kāva aitu, cūku vai sivēnu. Bieži vien no pavasarī atskrējušiem sivēniem vienu uzreiz iesvētīja par Miķelīti, gatavojot šo godu maltītei. Taču pirmo alus un gaļas tiesu saimes ļaudis neēda paši, bet ziedoja Miķelim. Vietumis to nesa uz riju un atstāja uz krāsns vai svieda rijas speltē. Ziedojums dots arī mājas gariņam, noliekot pirmo maizes riecienu ar alus kausu aizkrāsnē.

Dzenam Jumi istabā

Pļaušanas darbus beidzot, svarīgākais pļāvēju uzdevums bija Jumja dzīšana jeb ķeršana. Senie latvieši to uzskatīja par auglības un svētības nesēju. Tas pa ziemu paslēpjas rudzu rugājos zem sniega vai vārpu vainagā, ko meitas no beidzamā pļāvuma nopinušas un novietojušas klētī. Vasarā tas atkal būs druvā un dzīvos uz stiebra, kam galā ir divas vārpas. Dažkārt uz lauka atstāja mazu kušķīti nenopļautas labības, lai to kā pēdējo nopļautu tieši pašā Miķeļa dienā. No tā meitas pin vainagu, ko, uz grābekļa pakārtu, pārnes mājās, kur saimnieki to pakar istabā vai klētī. Jumja saņēmējus saimnieki sagaida ar lielu godu, jo tic, ka tie atnes mājai svētību. Kad nākamajā gadā saimnieks pirmo reizi iet sēt, viņš šo vainadziņu noglabā uz tīruma zem akmens vai arī no tā izberž graudus, kurus izsēj kā pirmo sēklu.

Klusais veļu laiks

No šīs dienas arī sākas klusais veļu laiks, kas ilgs līdz Mārtiņiem. Šajā laikā mirušo gari nāk apraudzīt savas mājas, piederīgos un mieloties ar rudens ražu. Šie svētki nepaģēr lielu dziedāšanu un dančos iešanu, kā tas ir pārējo saulgriežu svinību laikā. Lai netraucētu veļiem, šajā laikā jāizturas klusi un drīkst strādāt tikai klusus darbus. Ar šo dienu sākas vakarēšana, kad skalu gaismā strādā rokdarbus, bērniem stāsta pasakas un min mīklas. Klusajā veļu laikā lielus godus nerīkoja, ja jauna meita līdz Miķeļiem nebija apprecējusies vai saderinājusies, tad nācās atmest cerības tajā gadā tikt pie vīra.

Laika pareģojumi

• Ja Miķeļos silts lietus līst, būs maiga ziema.
• Ja Miķeļos diena un nakts ir miglaina, tad nākamā vasara būs ražīga; ja sausa un auksta – vasara būs slikta.
• Cik ilgi pēc Miķeļiem kokiem ir lapas, tik ilgi pēc Jurģiem nav zāles.
• Ja dzērves aizlido pirms Miķeļiem, deviņas dienas pēc Miķeļiem snigs sniegs.