Atjaunošanas cirte: rēta mežā vai jauns sākums?
Dabas aizstāvji un arī dabas pastaigu cienītāji par atjaunošanas cirtēm izsakās skarbi – mežs nocirsts “pa tīro” un aiziet nebūtībā arī sēņu vietas. Mežsaimnieki iebilst, ka kailcirtes ir labākais meža atjaunošanas veids, jo tieši tur jaunajiem stādiem ir vislabākās augšanas iespējas.
Tāpat, ja mežu laikā nenozāģēs, koki sāks bojāties un krist, zaudējot ekonomiskus ieguvumus.
Kāpēc šo metodi lieto
Latvijas valsts mežu (LVM) vecākais plānotājs Kārlis Taukačs stāsta: “Kailcirte jeb atjaunošanas cirte ir koku ciršanas paņēmiens, kad tiek nocirsta lielākā daļa no mežaudzē augošajiem kokiem, un tas šobrīd ir arī saprātīgākais veids, kā iegūt galveno ražu – kokmateriālus. Prātīgākais veids tādā ziņā, ka mežaudze pēc atjaunošanas cirtes ir veiksmīgāk atjaunojama.”
Lai normāli augtu, visiem kokiem nepieciešami atbilstoši apstākļi, un tieši izcirtums ir vieta, kur ir pietiekami daudz saules gaismas un nav jācīnās ar lielajiem kokiem par barības vielām augsnē.
“Turpretim daudz apspriestajā mežaudzes ciršanā ar izlases paņēmienu, atstājot daļu kokus augot, jaunajiem kociņiem ir ļoti grūti veiksmīgi atjaunoties un augt, jo palikušie koki veido pietiekami lielu noēnojumu un konkurenci par barības vielām augsnē. Protams, runājot par koku ciršanu, nevar nepieminēt atstājamos ekoloģiskos, saglabājamos dabas daudzveidības elementus un meža atjaunošanu,” skaidro Taukačs.
Noteikta kārtība
Turklāt nedrīkst izzāģēt, cik un ko grib. Lai ķertos pie izstrādes, kokiem jābūt sasniegušiem noteiktu vecumu un diametru, kas atkarīgs no sugas, to nosaka Ministru kabineta noteikumi.
Šajos noteikumos arī paredzēta atjaunošanas ciršu maksimālā platība - atkarībā no meža tipa nav lielāka kā divi vai pieci hektāri. Vidēji gadā no atjaunošanas un citām cirtēm LVM izstrādā aptuveni sešus miljonus kubikmetrus koksnes un visai ievērojamu šķeldas apjomu.
Tāpat jāievēro noteikumi, kas liedz izstrādāt atjaunošanas cirtes vienu otrai blakus – tas ir piesliešanās princips, kā arī jāņem vērā valdošo vēju virziens. Ja mežs robežojas ar klajumu, kas ir lielāks par diviem hektāriem, tad jāatstāj arī mežmala – josla, ar krūmiem un nelieliem kokiem.
“Formāli mēs ar atjaunošanas cirtēm atdarinām dabas procesus, jo dabā nav tādas metodes kā izlases cirte, bet ir lielas katastrofas – ugunsgrēki vai vētras, kas noposta visu nešķirojot. Ja dabā pēc šiem procesiem koks aiziet bojā, tad mēs to paņemam no dabas ārā tā, lai varētu notikt ilgtspējīga mežu apsaimniekošana,” teic Taukačs.
Jāņem vērā ierobežojumi
Jau plānojot un pēc tam veicot mežizstrādi, tiek izskatīti visi iespējamie saimnieciskās darbības aprobežojumi ar dabas daudzveidības elementiem – mitrām ieplakām, skudru pūžņiem, dzīvnieku alām, paaugas grupām u.c. Katrā izcirtumā obligāti tiek saglabāti ekoloģiskie koki vai to grupas – lai saglabātu vecus kokus, kas mežaudzē nākotnē sasniegs savu bioloģisko vecumu un palīdz veidot mikroaudzes ar vecā meža mikroklimatu.
Taukačs arī uzsver: “Mūsu darbā dabas aizsardzība, arheoloģija un citi ierobežojumi ir primāri, jo mikroliegumos un dabas aizsardzības teritorijās tiek ievēroti visi spēkā esošie normatīvie akti. Ja tur ir, piemēram, kāda putna ligzda, tad mēs pieaicinām attiecīgo ekspertu un viņš arī dod savu slēdzienu, ko un kā mēs drīkstam darīt. Tam arī palīdz dažādas informācijas sistēmas un neskaitāmās datu bāzes, taču ne vienmēr tās savlaicīgi tiek atjaunotas. Arī plaši izskanējušā gadījumā par iespējamu kapu lauku sabojāšanu – nevienā datu bāzē tie neuzrādījās, un mēs, protams, to nedarījām apzināti.”
Kas paliek aiz atjaunošanas cirtes
Pēc atjaunošanas cirtes paliek vai nu izcirtums ar celmiem vai koksnes paliekām – atkarībā no augsnes nestspējas apstākļiem ciršanas laikā. Slapjā augsnē mežcirtējiem ir pienākums noklāt braukšanas ceļu ar zariem, lai augsni bojātu iespējami mazāk.
Mežizstrādes tehnika, protams, rada ietekmi uz vidi, taču, ja ņem vērā, ka savulaik bijuši izcirsti vismaz 90% no šobrīd augošajiem mežiem, tad tagad var redzēt, ka viss ir atjaunojies. Optimāli, ja var arī uzreiz sagatavot izcirtumā zemi jaunajiem kociņiem – ja iespējams, to uzar, ja nē, tad veido tādas kā nelielas kupicas. Ja viss rit kā iecerēts, pēc dažiem gadiem izcirtuma vietā kuplo veselīga jaunaudze.
Celmi paliek zemē un, pakāpeniski sadaloties, nodrošina jauno mežaudzi ar barības vielām. Ir bijuši daudzi pētījumi par celmu izmantošanu šķeldas ieguvei, taču tajos gūtie secinājumi ir negatīvi – tas būtu pārāk dārgs un energoietilpīgs pasākums, arī ekonomiski neizdevīgs.
“Protams, ka daba var mierīgi iztikt bez cilvēka, taču tāds vidējs pilsētas iedzīvotājs tādā dabiskā mežā, kur viss ir pielūžņots, nemaz nejustos tik omulīgi. Esam turpat, kur mūsu senči rī mēs stādām mežu, taču vēl mērķtiecīgāk, nekā viņi, un mūsu bērniem būs pat vairāk meža zemes nekā bija priekšgājējiem. Jaunie meži izies to pašu attīstības posmu – vispirms būs zemenes un avenes, pēc tam arī citas ogas un sēnes. Arī meža pieejamība uzlabojas, jo pieaug meža ceļu skaits, kuri pēc darbu pabeigšanas vienmēr tiek sakārtoti. Vismaz LVM mežos noteikti,” uzskata Taukačs.
