Jenotmeitene no Mariupoles radusi patvērumu Latvijā
Ne tikai cilvēki devušies bēgļu gaitās no Ukrainas. Jūrmalā mazā namiņā kopā ar Fjodorovu ģimeni mīt divus mēnešus vecā jenotmeitene Maša, kuras māte gāja bojā zoodārzā.
“Marija vai, kā bērni sauc, Maša, šis mazais brīnums nonāca mūsu ģimenē, kad pārnācām mājās no filtrācijas [nometnes]. Izpostītajā Mariupolē, kas ir arī Marijas pilsēta. Ieraudzījām jenotu mazulīti karavīra rokās ēdam pienu no pudelītes. Meitai un dēlam iedegās acis, tādam jaukumiņam grūti paiet garām,” "Facebook" raksta Aļona Fjodorova.
Bēgļu gaitās ar jenotu uz rokām
Līdz tam Aleksandra ģimene bija nodzīvojusi divus mēnešus nepārtrauktās nāves bailēs – Krievijas lidmašīnu uzlidojumi, raķešu un mīnu triecieni, šīfera sprakšķi, degot mājām. “Un iztēlojieties, kas notika bērnu galvās. Kādas šausmas izjuta viņi… Kad apšaudes laikā pienāk 13 gadu vecā meita un saka: mamm, es gribu dzīvot…” atceras Aļona.
Jau pēc filtrācijas Krievijas nometnē viņi ieraudzīja jenotu, un militārists piekrita atdot dzīvnieku, pirms tam sauktu par Flešku, tikai pajautāja, vai spēs izbarot. Pēc tam gandrīz mēnesi Marija barota no pudelītes, kopā ar Fjodorovu ģimeni pārvarēja garu ceļu, šķērsojot okupēto Doneckas apgabala teritoriju un Krievijas robežu.
“Vilciens, kupeja, bērni, es, protams, mūsu četrkājainais draugs Ešlijs (malamuta suns) un mazulīte Marija.” Jenots ieviesa dzīvē korekcijas, jābaro bija ik trīs stundas, atsaucot atmiņā laiku, kad mammai vajadzēja zīdīt savus cilvēkbērnus. Turklāt jenots ir nakts dzīvnieks, cilvēki grib gulēt, bet Maša – spēlēties. To atsvēra “miljons smaidu un buču viltīgajā purniņā...”
Gandrīz neielaida
Brauciens iestrēga pie Igaunijas robežas, mūsu kaimiņvalsts muitnieki Mašai aizliedza šķērsot robežu – lai atdod zoodārzam. Jenots nebija vakcinēts (jāņem vērā, ka Ukrainā ir augsta trakumsērgas izplatība – Red.), bet ģimene uzskatīja, ka tikai pusotru veco Mašu vēl nevar potēt.
Bēgļi nepadevās un sarīkoja kampaņu, ieradās Igaunijas televīzija un Narvas mērs, dokumentus palīdzēja aizpildīt kāda atsaucīga sieviete. Ukraiņi apņēmušies ievērot prasīto – trīs mēnešu vecumā sterilizēt Mašu un saņemt visas vakcīnas. Muitā dzīvnieku pārbaudīja veterinārārsts, Maša čipēta, izsniegta dzīvnieku pase. Tālākajā ceļā atļauju ievest deva Latvijas varas iestādes.
“Maša aug lēnām, viņai patīk mazgāties, seju glaudīt ar ķepām, ņurdēt, kad kutina,” priecājas Fjodorovi. Jenotmeitene labprāt ēd augļus, gan vīnogas, gan ābolus, zemenes un citus, svaigas zivis, garšo piens.
Savvaļā nevēlams
Neraugoties uz aizkustinošo stāstu, skepsi neslēpj dzīvnieku pazinējs, bijušais Rīgas Zooloģiskā dārza runasvīrs Ingmārs Līdaka. Jenotu savvaļas dzimtene ir Ziemeļamerika, un sarunā ar Kas Jauns Avīzi Līdaka atgādina, ka lielā daļā Eiropas valstu tos uzskata par ļoti nevēlamiem mājdzīvniekiem, it sevišķi, ja nav sterilizēti.
Jenota priekšķepas ir piemērotas gliemežu, varžu, zivtiņu uztaustīšanai duļķainā ūdenī vai dūņās. Parastā poza ir sēdēt uz dibena un ļoti veikli rīkoties ar priekškājām. Šī prasme palīdz arī dabūt vaļā krampīšus un aizslēgus būru durvīm.
Izmūkot un savairojoties tie var izveidot populāciju, kā tas noticis Lietuvā. “Tā kā šis dzīvnieks ir ar lielu bēgšanas potenciālu, tad arī mājās no būra viņš var izsprukt ārā, savā vaļā. Ja ir divus mēnešus vecs, drīz jāsterilizē. Ja pēkšņi izkļūs dabā, tad vismaz pēcnācējus neradīs un kā jauna suga Latvijā neradīsies,” problēmu ieskicē Līdaka.
Nodarbināt un barot veselīgi
“Jenots ir ļoti atraktīvs dzīvnieks, ēd augļus, biezpienu, zivis, gaļu, olas. Diezgan universāls ēdājs, un dabā viņam samērā labi izdodas iejusties mūsu klimata zonā,” stāsta Līdaka.
Vairāk uz ziemeļiem dzīvojošie dodas ziemas guļā, tāpat kā jenotsuņi un āpši. “Dienvidu rajonos, tuvāk Meksikai, var arī negulēt ziemas guļā, bet jenotam ir tendence parasti rudenī uzēst ļoti resnu vēderu. Turot šādu dzīvnieku, noteikti jārēķinās ar to, ka ir liels kāpelētājs. Viņam uziet augšā, piemēram, pa aizkariem nav pilnīgi nekas,” brīdina Līdaka.
“Vienmēr jānodrošina ūdens pieejamība un ne tikai dzeramtraukā. Arī gaļu, zivis vajag likt ūdens bļodā, lai jenots attīsta savu dabisko instinktu – taustīsies pa bļodu, meklēs sev barību, kas šim dzīvniekam ļoti patīk. Tas arī lietderīgi no nodarbinātības viedokļa,” Līdakam ar jenotiem bijis daudz darīšanas, turklāt vienu pats palīdzējis atkopt.
Ješku pirms pieciem gadiem atveda uz zoodārzu – bija konfiscēts kādā dzīvoklī. “Dzīvnieks bija drausmīgā stāvoklī, nepareizi barots. Jenotam, protams, garšo dažādi saldumi un gardumi, bet tos viņam nevar dot, vairāk tomēr jāspiež uz augļiem un dārzeņiem, liesu gaļu, īpaši vistas. Atnestais jenots bija nenormāli resns, nezināja, ko darīt ar ūdens bļodu,” ieteic pazīstamais speciālists. Ar čipsiem un konfektēm barotajam Ješkam vajadzēja ievērot diētu, kamēr nometa svaru un pārorientējās uz veselīgu pārtiku.
Atļāva kasīt vēderu
Jenotam ir ļoti nepieciešama arī kustēšanās, kāpelēšana, nevis būdiņa uz zemes, bet jāmēģina izveidot kādu konstrukciju vai žuburainus zarus – šie dzīvnieki sāk kāpelēt jau diezgan agrā vecumā. Un kāpelētājiem vajag plašu, vertikālu telpu, kur izkustēties, ja šo dzīvnieku atstās tikai uz zemes, būs krietni vien par maz.
“Jenots pēc būtības ir krēslas dzīvnieks, dienā gulēs, bet naktī sāks kāpelēt un, protams, radīs trokšņus, kas cilvēkiem varētu nepatikt,” atgādina Līdaka. Un kā ar košanu? Tas atkarīgs no audzināšanas, gluži kā ar suņiem, kaķiem un bērniem.
“Neviens dzīvnieks, kuram ir asi zobi, neļaus sevi apcelt,” saka Līdaka, kuram gan diezgan ātri izdevies rast kopīgu valodu ar pieminēto Ješku – varējis ņemt pat klēpī, gāzt uz muguras, pakasīt vēderu, ņemties kā pašam tīk. Taču ne pret visiem jenots tā izturējies, un labvēlīgā attieksme no Ingmara prasījusi zināmu darbu.
“Jāuzsver – ja tas, piemēram, ir nekastrēts jenotpuisis, būs smaka, kas raksturīga plēsīgiem dzīvniekiem,” piebilst Līdaka. Mašas saimniekiem viņš iesaka konsultēties Dabas aizsardzības pārvaldē un ar veterinārārstu. Tikmēr Rīgas zoodārzā jau mīt trīs krietni gados veci jenoti, un jaunule ar viņiem diez vai sadzīvotu.
