31 gada vecumā meita vēlas atteikties no vecākiem. Vai tas ir iespējams?

Pēc būtības šāda pilngadīga bērna atteikšanās no vecākiem nākotnē var ietekmēt viņa pienākumu apgādāt vecākus vecumdienās, jo Civillikuma 188. pants paredz “bērnu pienākumu apgādāt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus”. Turklāt šis pienākums gulstas līdzīgās daļās uz visiem bērniem. “Ja bērnu mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt apgādāšanas pienākumu samērā ar katra bērna mantas stāvokli. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa,” teikts Civillikumā.

Bērnu no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus var atbrīvot, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu. Bet tas attiecas tikai uz laiku, kad bērns ir bijis nepilngadīgs. Jau pieaugušā vecumā šis likuma pants “nestrādā”.

Ventspils pilsētas Bāriņtiesas priekšsēdētājs Ervins Alksnis “Likumam un Taisnībai” norāda, ka “nepastāv tiesības atteikties no vecākiem, it sevišķi pilngadīgām personām”. To pašu “Likumam un Taisnībai” apliecināja arī Latvijas Zvērinātu notāru padomes rīkotājdirektora vietniece Vija Piziča.

Jāņem vērā, ka pilngadīgs bērns nākotnē no vecākiem var saņemt arī mantojumu, bet bērnam ir tiesības uz to nereaģēt vai atteikties no testamenta, saka Piziča.

Tāpat bērns jau no 15 gadu vecuma var saraut savu identifikāciju ar vecākiem, nomainot vārdu un uzvārdu, kā to paredz Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likums. Tomēr tas it nebūt nenozīmē, ka tādā veidā tiks sarauta viņa saikne ar vecākiem, bet tas viņam ļauj zināmā mērā “norobežoties” no vecākiem.

Uzvārdu cilvēks var mainīt, ja “personai tās vārds vai uzvārds sagādā neērtības un grūtības iekļauties sabiedrībā”. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2018. gada 16. aprīļa spriedumā Nr. A420282815, SKA-528/2018 teikts, ka “tiesību normā lietotais vārds „apgrūtina” ir kritērijs, kas palīdz nošķirt to, vai personas vārds un uzvārds ir tāds, kas personai saskarsmē ar citiem cilvēkiem rada emocionālu vai psiholoģisku slogu (diskomfortu), proti, apgrūtina tās ieļaušanos sabiedrībā”. Un:

“Ņemot vērā to, ka personas vārda un uzvārda maiņa ir saistīta ar personas identitātes izjūtu, kas dažādu apstākļu dēļ var mainīties, pret šo personai nozīmīgo un sensitīvo jautājumu jāizturas ar cieņu. Tāpēc iestādei un tiesai ir jānoskaidro fakti un jāpārliecinās, ka persona ar nopietnību izturas pret savu identitāti un pastāv tādi apstākļi, kuru rezultātā personas identitātes izjūta varētu būt mainījusies.

Piemērojot Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā ietvertās normas, primārs ir personas viedoklis par viņas identitāti un apsvērumi par nepieciešamību mainīt vārdu un uzvārdu nolūkā izkopt savu identitāti. Par personas identitātes maiņu liecina personas dzīvesveida, profesijas, reliģiskās piederības, sociālā statusa maiņa, kā arī citi apstākļi. Personai nav jāpierāda ar konkrētiem pierādījumiem, ka viņas identitāte ir mainījusies, bet jāsniedz apsvērumi par apstākļiem, kuri mainījuši identitātes izjūtu un paštēlu”.

Bāriņtiesa: "Bērni nevar atteikties no vacākiem"

Rīgas bāriņtiesa sabiedrisko attiecību speciāliste Ginta Subbota skaidro:

“Latvijas Republikas materiālo tiesību normas neparedz bērniem iespēju attiekties no vecākiem, jo pilngadīga persona patstāvīgi pārstāv sevi personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Civillikuma 177. panta otrajā daļā noteikts, ka  aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu, un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Saskaņā ar Civillikuma 177. panta pirmo daļu bērns vecāku aizgādībā ir līdz pilngadības sasniegšanai.
 
Attiecīgi pieauguši cilvēki juridiski un faktiski pārstāv sevi personiskajās un mantiskajās attiecībās, un neatrodas mātes, tēva, vai abu vecāku aizgādībā, tomēr pieaugušas personas un vecāku starpā ir un turpinās radniecības attiecības, un ar tām saistītās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi. Tas nozīmē, ka saskaņā ar Civillikuma 188. panta pirmo daļu, vecāku pieaugušajam bērnam ir pienākumi pret saviem vecākiem, piemēram, uzturēt savus vecākus (samērojot ar spējām uzturēt vecākus un mantas stāvokli). Tomēr šis nav beznosacījuma pienākums.
 
Civillikuma 188. panta otrā daļa pat paredz iespēju bērnu atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus, ja tiek konstatēts, ka viņi bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem izšķir tiesa. Kritērijus, kādos gadījumos iestājas bērna pienākums uzturēt vecākus, likumdevējs nav definējis. Tāpat nav noteikts konkrēts apmērs un laika periods, kādā bērnam būtu jāuztur vecāki. 

Ņemot vērā norādes par sliktām savstarpējām attiecībām un strīdiem, aicinām izmantot dažādas strīdus risināšanas iespējas, piemēram, mediācijas pakalpojumus. Mediācija ir konfidenciāls, neformāls un brīvprātīgs sadarbības process, kurā strīda puses ar mediatora profesionālu atbalstu pašas cenšas vienoties par savstarpēji pieņemamu domstarpību risinājumu (vairāk informācijas: www.sertificetimediatori.lv). 

Tāpat no radniecības attiecībām izriet mantojuma tiesības. Informējam, ka attiecībā uz mantojuma jautājumu Civillikuma tiesību normas (Civillikuma otrā daļa, mantojuma tiesības) paredz vairākus veidus, kā nodrošināt vai nenodrošināt personu tiesības uz mantojumu. Viena no iespējām ir rakstīt testamentu, iekļaujot tajā personas, kuras vēlas, lai tiek apstiprinātas mantojuma tiesībās uz mantojumu. Testamenti ir publiski vai privāti. Publiskos testamentus apstiprina pie notāra, bet, ja attiecīgajā administratīvajā teritorijā nav notāra, tad bāriņtiesā”.