"Ar foršu putu!" - "UgunsGrēka" aktieris stāsta, kā pats brūvē alu

Patīk eksperimentēt

Kā izrādās, pirms kļūšanas par aktieri Ivars Kļavinskis vienu gadu mācījies Rīgas Pārtikas ražotāju vidusskolā. “Tobrīd, kad pabeidzu vidusskolu, nevienā augstskolā nebija piemērotas studiju programmas. Nospriedu pagaidīt, bet, lai lieki nezaudētu laiku, nolēmu kaut kur pamācīties. Pazīstams čalis ieteica Rīgas Pārtikas ražotāju vidusskolu. Tur arī iestājos un nomācījos vienu gadu. Ieguvu arodizglītību – esmu viesmīlis. Vai šīs zināšanas man tagad noder? To es nezinu. Brūvēt alu tur neiemācīja,” smej Ivars. “Nekāds dižais alus darītājs neesmu, alu esmu izraudzējis kādas piecas reizes. Ir tāds veikals Mājas alus, kas atrodas Dzirnavu ielā. Tur nopērkams starta komplekss alus pagatavošanai mājas apstākļos. Protams, tas nav lauku alus, kāds tiek taisīts laukos no pašu sarūpētajām izejvielām. Drīzāk – tāds paštaisīts pilsētnieku alus. Veikala piedāvātajā komplektā nāk klāt arī pamācība, kā to lietu vajag darīt. Divas reizes izmantoju veikala komplektiņu, bet pēc tam sāku eksperimentēt. Nevarēju nosēdēt mierā. Man gribējās kaut ko pamainīt un uzlabot. Pēdējoreiz atsevišķi nopirku apiņus un uztaisīju novārījumu. Agrāk maizi klāt neliku, bet šoreiz nolēmu darīt citādi – izgrauzdēju rupjmaizi, aplēju ar verdošu ūdeni un pēc diennakts izkāsu. Tad vēl iegādājos četras burciņas Ilģuciema iesala ekstrakta. Divas burciņas iegāzu uzreiz, bet divas vispirms pavārīju un tikai tad pievienoju. Neizmantoju arī cukuru, bet pieliku speciālu cukura iesalu.”

Ar foršu putu

“Visa tā padarīšana un raudzēšana ilgst kādu nedēļu,” stāsta Ivars. “Veikala komplektam nāk līdzi arī plastmasas muciņa ar krānu apakšā. Kad alus pārstāj rūgt un burbuļot, sapildu pudelēs. Katrā pudelē vēl iemetu speciālu karameli – cukura aizvietotāju. Pudeles aizkorķēju un kādas divas vai trīs dienas vēl paturu siltumā. Tad novietoju pagrabā, kur noturu vismaz divas nedēļas. Tad alus ir dzerams, tā stiprums – aptuveni 7 grādi. Alus sanāk ļoti dzidrs, ar dabīgu gāzi un foršu putu. Turklāt šāds alus var stāvēt diezgan ilgi, to vislabāk dzert pēc kāda mēneša vai pēc trim. Tas var stāvēt kaut vai gadu – no stāvēšanas kļūst tikai labāks. Agrāk lietoju puslitra pudeles, bet tagad izmantoju arī lielāka tilpuma pudeles ar keramisko korķi. Tad mazāka ņemšanās ar pildīšanu un aizkorķēšanu.”

Aktieris neslēpj, ka šajā ziņā ir ļoti izvēlīgs. “Maz ir tādu Latvijas šķirņu, kuras es lietoju. Tikpat kritisks esmu arī pret savu produkciju. Kaut citi man saka, ka alus ir labs, es tomēr uzskatu, ka kaut kā trūkst. Un tāpēc esmu nolēmis attīstīt savu prasmi alus gatavošanā. Man patīk šeptēties, un tas ir galvenais iemesls alus brūvēšanai. Netālu no mūsu mājām atrodas forša alus bode, kur var nopirkt diezgan labu izlejamo alu. Tiešām labu. Viņiem tas alus kaut kādā ziņā ir vēl garšīgāks par manējo. Kāds kolēģis man prasīja, vai pašam sanāk lētāk? Varam parēķināt. Lai uztaisītu 18 litrus, jāiztērē aptuveni 30 eiro. Vai tas ir lētāk? Diez vai. Bet man patīk tā darbošanās un ņemšanās. Man tas šķiet interesanti. Nākotnē noteikti pamēģināšu dabūt iesalu no graudiem. Pagaidām esmu iesācējs, bet vēlos brūvēt alu nopietnākā līmenī. Jau tagad sanāk normāls alus, bet pēc vairākiem gadiem, es ceru, būs izcils. Ja tu pats izraudzē alu no nulles, tad labi zini, kas tur ir iekšā. Tad ir pārliecība, ka tā ir tīra manta. Paredzu, ka paies vēl gadi desmit vai piecpadsmit, kad beidzot būšu apmierināts ar rezultātu.”

Ivars piebilst, ka alus baudīšanas procesā nepavisam nav vientuļš, jo alu palīdz izdzert gan kolēģi, gan draugi. Turklāt to izdara ātri.

Aktieris stāsta, ka pirms alus brūvēšanas viņš iemēģinājis roku vīna raudzēšanā. “Vispār šo lietu iesāka manas dzīvesbiedres mamma. Mēs dzīvojam Purvciema privātmājā, tur ir dārzs, ābeles, jāņogkrūmi. Pirmo reizi, ja nemaldos, vīnu izraudzējām no āboliem. Atradām mājas bēniņos 30 litru lielus stikla balonus un nolēmām pamēģināt. Sanāca diezgan labs mājas vīns. Tad taisījām no mellenēm un jāņogām, tagad rūgst no kazenēm.”

Ivars teic, ka viņam esot pāris grāmatu par alus un vīna gatavošanu. “Esmu tās pašķirstījis un šo to paskatījies. Agrākajos laikos sievasmātes tēvs raudzēja vīnu, un arī sievasmāte kaut ko zina par šīm lietām. Es parasti taisu uz aci, paļaujos uz veselo saprātu. Tāpat notiek ar ēdiena gatavošanu – nekad netaisu precīzi pēc receptes. Vienmēr uz aci, un tāpēc katru reizi sanāk citādāk. Nekā sarežģīta tur nav. Kas tad vīnam ir vajadzīgs? Sula, ūdens, ieraugs, cukurs un vēl kāds upeņu zariņš. Piemēram, kā mēs taisām no jāņogām? Nokniebju no krūma ogas ar visām skariņām. Sasviežu desmit litru spainī, apleju ar verdošu ūdeni un atstāju uz diennakti, lai ievelkas. Pēc tam ar tīrām rokās visu to masu turpat spainī un ūdenī kārtīgi saspiežu. Tad izkāšu caur marli un saleju raudzējamā stikla bundulī. Piejaucu klāt vīna ieraugu, kas nopērkams mazās pudelītēs, pat Depo veikalos tās var iegādāties. Un, protams, pievienojam cukuru. Sākumā uz 30 litru lielo stikla bunduli pieliekam divus kilogramus, pēc pāris mēnešiem vēl kilogramu un pēc diviem mēnešiem vēl vienu kilogramu. Ak, jā – un vēl sauju rozīņu iemetam un kādu upeņu lapiņu. Protams, tiek pielikta šļauciņa gāzu noplūdei. Kad rūgšana beidzas un vīns vairs nemet burbuļus, pildām pudelēs un liekam pagrabā. Katrai pudelei korķis virsū un vēl nedaudz parafīna, lai var redzēt – nāk vai nenāk gaisa burbuļi. Tāds vīns pāris gadu var mierīgi stāvēt.”

Ivars teic, ka raudzēšanas procesā iegūtas arī šādas tāda atziņas. “Piemēram, uzmanīgi jāizturas pret mellenēm, tās ir untumainas, tik viegli nerūgst. Tās jāliek kopā ar jāņogām. Var likt pietiekami daudz, jo, vienalga, mellenes pārmāks jāņogas, tās nebūs manāmas.”

“Vispār man vīns ne sevišķi garšo, esmu izteikts alus dzērējs,” saka aktieris. Jautāts, vai līdzās alum un vīnam viņš nevēlas uztaisīt kaut ko stiprāku, aktieris atbild noraidoši. “Viens čoms no mūsu dārza āboliem iztecināja kandžu. Sanāca ļoti laba, nekādas vainas. Tomēr jāatzīst, ka mani nevilina ideja dzīt kandžu. Mani neaizrauj stiprie dzērieni. Reizēm gan iedzeru kādu šņabi, viskiju vai konjaku. Tomēr lielākoties, kad sanāk pasēdēt, izvēlos alu.”

Aktieris stāsta, ka bez darba teātrī un filmēšanās viņa laiku aizņem ģimene un rosīšanās dārzā. “Pirms kāda laika siltumnīcai nomainīju jumta stiklus, bet tuvākajā nākotnē būs jāizremontē bērna istaba. Ar dzīvesbiedri Daci esam kopā jau divpadsmit gadus, mūsu dēlam Ralfam ir gads un trīs mēneši. Pagaidām viņš uzturas pie mums, taču ar laiku būs vajadzīga sava istaba.”

Ivars piebilst, ka viņš dod priekšroku aktīvai atpūta. “Piemēram, viens no maniem hobijiem ir makšķerēšana. Mani lielākoties interesē pats process, mazāk – galarezultāts. Noķertās zivis uz mājām es nenesu, tās atlaižu atpakaļ. Man patīk būt dabā un iemācīties kādu jaunu makšķerēšanas tehniku. Es nebraucu pēc zivīm, bet braucu labi pavadīt laiku.”

Andris Bernāts, žurnāls „100 Labi padomi”/ Foto: no Ivara Kļavinska personiskā un Nacionālā teātra arhīva