Daudzveidīgie un skaistie vītoli: kā tos stādīt, audzēt un iekļaut ainavu dizainā

Vītoli (Salix) pārstāv vītolu dzimtas ģinti, kurā ietilpst vasarzaļi, retāk – mūžzaļi divmāju koki un krūmi, ko sauc par kārkliem. Vairums sugu aug ziemeļu puslodes mērenajā joslā upju vai ezeru krastos. Tie aug ātri, nav prasīgi un ir skaisti, īpaši nokarenās formas vai ar sudrabotu lapotni, kā arī punduri.

Visbiežāk vītoliem ir plašs, nokarens vainags. To veido daudz garu, zarainu stublāju, ko klāj dažādu toņu miza – no gaiši zaļas līdz tumšai purpura. Jaunajiem dzinumiem un stumbram miza parasti ir gluda, bet ar laiku sāk plaisāt. Lapas (ar retiem izņēmumiem) izvietotas spirālveidīgi, stiprinās pie zara ar īsu kātiņu un ir dažādu formu – no lineārām un lancetveida līdz eliptiskām un ieapaļām. Lapu mala parasti ir sīkzobaina, kaut gan ir arī sugas ar gludu lapu malu. Ziedi sakopoti stāvās, retāk nokarenās spurdzēs; vīrišķās spurdzes sauc par pūpoliem. Vītoli zied agri pavasarī pirms lapu plaukšanas vai tās laikā. Pēc ziedēšanas nogatavojas kārbiņas ar sīkām sēklām, kuras vējš aizpūš tālu no māteskoka. Nokļūstot ūdenī vai dūņās, sēklās ilgi saglabā dīgtspēju.

Vītols ainavu dizainā

Vītolu dzimtas daudzveidība ļauj piemeklēt piemērotu augu katrai vietai. Plašā, atvērtā ainavā, kā arī pilsētu parku un skvēru apzaļumošanā vai ceļu aizsargjoslā iederēsies lieli, spēcīgi koki – baltais, sudrabvītols vai pūpolvītols. Tie ātri aug, pacieš dūmus un izplūdes gāzes, tāpēc ir teju neaizstājami jauno rajonu apstādījumos.

Bez vītoliem ir grūti iedomāties ūdenstilpju krastus – gan skaistumam, gan nostiprināšanai. Vienīgā problēma – krūmi ļoti ātri saaug, aizņemot visu brīvo platību, tāpēc jaunā audze regulāri jācērt. Vidēji augstās vītolu varietātes, piemēram, purpura vītolu, stāda kā soliteraugu atklātās vietās – ainaviskās kompozīcijas centrā, ap kuru izvieto zemākus kultūraugus. No vītoliem un kārkliem veido arī dzīvžogus. Kompaktās sugas un šķirnes var stādīt arī nelielos dārzos – tās labi izskatīsies kompozīcijā ar ziemcietēm, kā arī ap nelieliem dīķiem.

Kā audzēt un kopt?

Gandrīz visām auga sugām patīk  gaisma – labi panes tiešus saules starus, dod priekšroku atvērtām platībām. Taču arī neliels noēnojums nekaitēs. Tā kā lielākā daļa vītolu dabā aug pie ūdenstilpēm, arī stādot savā dārzā, atrodi vietu tuvāk ūdenim. Pieaudzis vītols katru dienu patērē daudz ūdens; šo īpašumu izmanto purvainu augšņu nosusināšanai. Vītols nav prasīgs pret augsni, kaut arī labāk tam tīk irdens un auglīgs substrāts, kurā ir pietiekami daudz smilšu un smilšmāla. Kūdrainas augsnes, kurās uzkrājas mitrums, koks necieš, tikai daži vītoli (baltais un purpura) var augt tādās vietās. Piebarošana un laistīšana nepieciešama tikai jauniem, nesen stādītiem augiem.

Vītols labi pacieš dekoratīvo apgriešanu – tā vainags kļūst blīvāks un skaistāks. Zemos un vidēji augstos ar augšupejošiem zariem var veidot kā bumbu vai lietussargu, bet nokarenajām varietātēm vienkārši saīsina garos dzinumus, kas sniedzas līdz zemei. Ar apgriešanu var regulēt arī koka augstumu, apvaldot tā augšanu. Liekos zarus labāk apgriezt agrā pavasarī līdz veģetācijas sākumam vai vēlā rudenī, bet viegli koriģēt var arī vasaras laikā – jāapgriež spēcīgie līderzari, liekie zari uz stumbra un tie, kas aug uz iekšpusi un sabiezina vainagu. Bumbveida forma prasa radikālāku apgriešanu pa apli. Apgriežot uz zara vienmēr jāatstāj malējais pumpurs virzienā uz augšu, tad turpmāk jaunais dzinums uz tā arī augs pareizi – uz augšu.

Ja dārzā aug vecs, augsts vītols, kas aizņem daudz vietas, nevajag to iznīcināt, bet izveidot simpātisku zaļu bumbu, kas guļ uz zemes. Vienkārši nozāģē stumbru iespējami tuvu zemei! Tā stumbrs vairs neaugs uz augšu, bet dzīs dzinumus, kurus varēs apgriezt vēlamajā formā. 

Jaunu vītolu stumbri bieži aug šķībi vai pieliecas pie zemes. Tad stumbrs jāpiesien pie balsta, piemēram, zemē ieraktas metāla caurules, un tā jāatstāj uz 2–3 gadiem. Pa šo laiku stumbrs iztaisnosies un iegūs vēlamo formu.

Kā pavairot un stādīt?

Dabā vītoli vairojas ar sēklām, spraudeņiem, dažas sugas pat ar mietiem. Kultūrā koku pavairo ar spraudeņiem, kurus griež no ne pārāk veciem un ne pārāk jauniem zariem, kas nav ne pārāk resni un ne pārāk tievi, citādi nedzīs saknes. Optimālais spraudeņa garums – aptuveni 25 cm. Pavairošanai der arī jaunā sakņu ataudze, izlauzta ar saknes gabaliņu. Stādīt spraudeņus apsakņošanai var oktobra beigās līdz salam vai pavasara vidū. Dzinumiem apakšdaļā noņem lapas un iesprauž augsnē nelielā leņķī, pirms tam izmērcējot. Ja stāda uzreiz vairākus vītolus, attālumam starp tiem jābūt ne mazākam par 70 cm zemajām sugām, 1–3 m vidēji augstajām un 5–7 m augstajiem kokiem.  

Kaitēkļi un slimības

Vītoli ir barotne daudziem kukaiņiem – kokam uzbrūk vairāk nekā 100 veidu laputis, vaboles, taureņu kāpuri, koku skudras, dažreiz vītolos savas ligzdas veido lapsenes. Pieaudzis koks parasti bez grūtībām iztur kukaiņu uzbrukumu, bet jaunie eksemplāri var ciest. Lai tos nosargātu, kaitēkļi jānolasa ar rokām vai arī jāiznīcina ar insekticīdiem. No grauzējiem bīstamas ir peles, kas nograuž saknes un zaļos dzinumus. Koku apdraud arī dažādas infekcijas. Izplatītākā ir rūsa, ko izraisa sēnīte Melampsora, radot brūnus un oranžus plankumus uz lapām; to var apkarot ar fungicīdiem. Dažkārt vasarā vītola lapas pēkšņi dzeltē un nobirst. Parasti tas norāda uz mitruma trūkumu, tāpēc augs vienkārši kārtīgi jāsalaista.

Kur izmanto?

Vītolu pazīst daudzās reliģijās, piemēram, kristietībā tas aizvieto palmu zarus Pūpolsvētdienā. Vītolu bieži min folklorā, taču šis koks ir ne tikai mistisks, bet arī praktisks – to plaši lieto medicīnā, rūpniecībā, lauksaimniecībā. Ar vītola mizu un lapām ārstēja drudzi jau Senajā Ēģiptē un Grieķijā, bet indiāņi vītola novārījumu izmantoja kā sāpju remdinātāju. Vēlāk zinātnieki dažādās auga daļās atklāja daudz noderīgu vielu – tanīnu, flavonoīdus, salicīnu, arī salicilskābi, no kuras sāka izgatavot aspirīnu.

Rūpniecībā lokanos vītola zarus izmanto mēbeļu, murdu, žogu, mēbeļu un dažnedažādu saimniecības piederumu pīšanai. No vītola koksnes izgatavo papīru, auklas un pat audumus. Koku izmanto arī lauksaimniecībā – tas ir lielisks medus augs, īpaši vērtīgs agrās ziedēšanas dēļ.

Interesanti! Vītolu ģintī ir aptuveni 400 sugu, no tām 19 aug Latvijā: ausainais kārkls, baltais vītols, blīgzna jeb pūpolvītols, Eiksīnas vītols, klūdziņu kārkls, Lapzemes kārkls, ložņu kārkls, mellenāju jeb mirsīnlapu kārkls, pelēkais kārkls, sarkanais kārkls, smiltāja vītols, šķetra, Štarkes kārkls, trauslais vītols, vicu kārkls, vilku kārkls, villainzaru kārkls, zilganais jeb divkrāsu kārkls. Latvijā kāpu nostiprināšanai tiek kultivēts smaillapu vītols. Aizsargājamas vītolu sugas ir mellenāju kārkls un zilganais kārkls.