Citronģerānija - smaržai, garšai un priekam
Citronģerānijas – tāpat kā pārējo ģerāniju – dzimtene ir Dienvidāfrika. Pirmās pelargonijas (tās pazīstamas arī ar nosaukumu ģerānijas) uz Eiropu atceļoja 17. gadsimta beigās, taču to plašākai audzēšanai un selekcionēšanai dārzkopji pievērsās tikai 19. gadsimta vidū Francijā.
Laika gaitā Dienvidfrancijā, Ziemeļāfrikā, Spānijā tika radītas jaunas šķirnes, no kurām daudzas audzē speciāli parfīmu un ēterisko eļļu ražošanai.
Citronģerānija ar savu citrusu aromātu un garšu ne tikai piešķir svaigu citrusu noti salātiem, mērcēm un desertiem, bet arī noder par brīnišķīgu nomierinātāju stresa situācijās un garastāvokļa uzlabotāju.
Kā audzēt?
Mūsu ziemas citronģerānija laukā neiztur, toties vēl jo labāk aug puķu podos uz balkona un terases. Vasarā lieliski jūtas, iznesta dārzā.
Šim augam vajadzīga irdena, ar barības vielām bagātīga augsne; daudzi audzētāji atzinuši par piemērotu smilts un māla maisījumu.
Laukā citronģerānijas podu novieto saulainā vai viegli noēnotā vietā, laista regulāri, bet nedaudz. Rudenī ienes gaišā, mēreni siltā telpā un laista reti.
Pavasarī citronģerāniju pamatīgi apgriež – tā, lai nebūtu augstāka par desmit centimetriem. To viegli var pavairot ar spraudeņiem – nogriež zariņu, ieliek ūdenī, un pēc 1–2 nedēļām parādīsies saknītes.
Ja citronģerānija nezied, visticamāk, tā nav pietiekami apgriezta. Ziedi veidojas tikai uz tiem dzinumiem, kas izauguši šajā pavasarī. Vēl viens iemesls – augs netiek pietiekami laistīts un mēslots.
Citas populāras smaržīgās ģerānijas
Var izmantot arī kā garšaugus un smaržaugus.
● Ābolu ģerānija (Pelargonium odoratissimum) – smaržo pēc svaigi mizotiem āboliem
● Kruzuļotā ģerānija (Pelargonium crispum) – smaržo pēc citronu miziņām
● Piparmētru ģerānija (Pelargonium tomentosum) – smaržo pēc piparmētrām
● Rožu ģerānija (Pelargonium graveolens) – smaržo pēc rozēm.
