Mājdzīvnieku saimniekus aicina uzmanīties no suņu mēra
Igaunijā, Harju apriņķa Kili pagastā, septembra sākumā atrasts āpsis, kuram konstatēts gaļēdāju jeb suņu mēris. Pēdējos divos gados kaimiņvalstī šādas situācijas bijušas vairākkārt.
Latvijā ziņu par šīs slimības gadījumiem pēdējā laikā nav bijis, tomēr veterinārārsti aicina suņu īpašniekus savus mīluļus vakcinēt.
Veterinārārste Lita Konopore “Kas Jauns Avīzei” skaidro, ka dabā suņu mēri var pārnēsāt visi gaļēdāji – lāči, vilki, lapsas, āpši, caunas, tāpēc vislielākajam riskam ir pakļauti medību un brīvā vaļā skraidošie suņi laukos. Lai inficētos, pietiek ar īsu kontaktu, piemēram, savstarpēju apošņāšanos vai saskari ar slima dzīvnieka izdalījumiem.
Risks ievazāt no citām valstīm
Visai lielu risku rada arī suņi un kaķi, kurus šobrīd lielā skaitā ieved no Krievijas un citām valstīm ārpus Eiropas Savienības. “Šobrīd pote pret suņu mēri ir obligāta tikai tiem dzīvniekiem, kuri piedalās izstādēs un sacensībās, taču parasti to sākuma pošu komplektā saņem arī citi šķirnes suņi. Revakcinācija jāveic ik pēc 15 mēnešiem, un ar to gan daudzi suņu īpašnieki grēko, taču valsts līmenī to neviens nekontrolē,” stāsta Konopore.
Ja šī sērga nonāktu brīvā apritē, nevakcinētajiem suņiem sekas būtu postošas. Latvijā tas piedzīvots astoņdesmitajos gados, kad bojā gāja daudz suņu. Arī 2004. gadā Rīgā kādā dzīvoklī bija atrasti nežēlīgos apstākļos turēti vairāki desmiti suņu, kuriem konstatēja šo slimību, un visus nācās eitanazēt.
Konopore saka: “Slimība ir ļoti lipīga, un, ja populārā suņu pastaigas vietā gadīsies inficēts dzīvnieks, tad citu suņu saslimšana ir garantēta. Sevišķi bīstama šī slimība ir tieši kucēniem līdz pusgada vecumam, un tādos gadījumos ir simt procentu letāls iznākums.”
Slimības pazīmes un sekas
Suņu mēris pēc pazīmēm un sekām atgādina šobrīd Covid-19, un arī izvairīties no smagas saslimšanas var ar vakcinācijas palīdzību.
Parasti sākumā dzīvniekam novērojama paaugstināta temperatūra kopā ar gremošanas traucējumiem un caureju. Suns kļūst apātisks, pazūd apetīte, sākas šķaudīšana, klepus, arī elpošanas problēmas. Dzīvnieks sāk izvairīties no gaismas, un parādās izdalījumi no deguna un acīm.
Ja arī izdodas izārstēt, uz mūžu var būt sabojātas ožas un garšas sajūtas, neatgriezeniski zudušas agrākās fiziskās spējas. Šī slimība piemeklē suņus jau tūkstošiem gadu, sākot no laikiem, kad viņus pieradināja cilvēks.
