Ineses Supes izlepušie gardēži – Āfrikas milzgliemeži. Kāpēc vienus gurķus tie ēd, bet citus nē?

Āfrikas milzgliemežus Inesei uzdāvināja kādreizējais Latvijas Nacionālā Botāniskā dārza Salaspilī direktors, tagad Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors, biologs un arī malakalogs (gliemju pētnieks) Andrejs Svilāns, kuru Inese arī uzskata par savu mīluļu krusttēvu. Viņa uz Botānisko dārzu bija aizbraukusi filmēt sižetu raidījumam „Vides fakti” un tad arī iemīļoja dārza Oranžērijas akvārijā mītošos milzgliemežus.

„Latvijas zeme Āfrikas gliemežiem patīk!”

Inese teic: „Gliemeži ir spilgts rādītājs, ja kaut kas terārijā nav labs. Ja gurķis, salāts un tā tālāk var būt miglots, gliemji neēdīs... Tādā ziņā varu slavēt tanti, pie kuras iepērkos Dammes tirgū. Zaļie salāti iet uz urrā! Arī gurķus nolocīja ar visu mizu! Tas nekad nenotiek ar Mārupes gurķiem, spāņu un pēdējā laikā arī ar Getliņu gurķiem. Izēd tikai mīkstumu, mizas paliek.

Nesaku, ka šī lielveikalos nopērkamā produkcija ir slikta. Gliemeži izbrāķēja arī mammas balkondārza gurķi, kas audzis bez mazākās ķīmijas. Bet zeme... Mūsu Latvijas zeme Āfrikas gliemežiem patīk. Viens jau ieracies un droši perēsies. Latviešu audzēto paipalu olas garšo, Latvijā audzētie burkāni, ķirbji. Turklāt, Āfrikas delikatesei esmu spējusi iemācīt, ka pie mums viss ir forši. Un cilvēki arī!”

Bet kāpēc tad vienu Latvijas cilvēku audzētos gurķus gliemeži ar gardu muti notiesā, bet citus nē? Jauns.lv devās ciemos pie Ineses Āfrikas milzgliemežiem ar tuvējā veikalā nopirkto ciemakukuli – Mārupes, Cēsu zemnieku saimniecības „Kliģeni” un Lauku gurķiem. Viens no gliemežiem uzreiz ieķērās Lauku gurķī un tā arī no tā neatlaidās. Otrs iekodās „Kliģenu” gurķī, no kura drīz vien pārrāpās pie Mārupes gurķa. Tā īsti arī neizdevās noskaidrot, kurš tad gurķis gliemežiem šķiet tas gardākais.

Izrādās, ka gliemežiem ir tāpat kā pie cilvēkiem – vieniem garšo plombīrs, bet citam šokolādes saldējums. Arī gurķiem katram ir sava garša...

Āfrikas milzgliemeži ir visēdāji

Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākā zooloģe, malakoloģe Kristīne Greķe Jauns.lv saka, ka gliemežus uzskata par sava veida bioindikatoriem: „Latvijā atsevišķas vietējās gliemežu sugas izmanto kā vides kvalitātes un biotopu stāvokļa indikatorus, jo tās jūtīgi reaģē uz biotopiem nevēlamām pārmaiņām un sniedz informāciju par citām sugām, to skaitā ļoti retām un grūti nosakāmām, kuras atkarīgas no līdzīgiem mikrovides apstākļiem. 

Latvijā gliemežus var sastapt jebkur - gan ūdeņos (tai skaitā jūrā), gan zemsedzē, gan uz kokiem un krūmiem. Tie apdzīvo dažādus biotopus, atšķirības būs tikai gliemežu sugu sastāvā un indivīdu daudzumā. Piemēram, kalcijs ir nepieciešams čaulas veidošanai, tāpēc gliemežu daudzums palielinās proporcionāli kalcija daudzumam augsnē vai ūdenī.”

Tomēr Āfrikas milzgliemeži pie mums brīvā dabā nav sastopami, bet viņus var turēt kā mājdzīvniekus. „Āfrikas milzgliemezis lielā izmēra dēļ ir kļuvis par vienu no vispopulārākajiem mājās turētajiem gliemežiem.

Tomēr katrai sugai ir savas nianses: daudzviet ārzemēs Āfrikas milzgliemezis ir kategorizēts kā lauksaimniecības kaitēklis, tāpēc tā turēšana nebrīvē, it īpaši mājas apstākļos, ir aizliegta. Eiropā savukārt šādi aizliegumi nepastāv, jo šī suga nespēj izdzīvot mūsu savvaļas apstākļos, un līdz ar to bieži tiek turēta nebrīvē.

Ir arī jādomā par to, kur legāli iegādāties milzgliemežus, jo pašam vākt un ievest savvaļas dzīvniekus Eiropā ir aizliegts. 

Āfrikas milzgliemezis dabā ir visēdājs: ēd ne tikai svaigus, bet arī puvušos dārzeņus, kā arī aļģes, sēnes, ekskrementus un maitu. Protams, mājas apstākļos tie ir daudz selektīvāki.
 
Manuprāt, barības izvēli var ietekmēt daudzi faktori (piemēram, gurķu šķirne; to mizas biezums; kur tiek audzēti dārzeņi, to augsnes ķīmiskais sastāvs un tā tālāk), tāpēc uzreiz apgalvot, ka dārzenis ir neveselīgs, būtu nepareizi,” teic Greķe.

Milzgliemeži grab

Inese Jauns.lv atklāj, ka ne visi Āfrikas milzgliemežus spēj izturēt kā mājdzīvniekus, un sarunās zooveikalos ir dzirdēts, ka ir gadījumi, kad šos dzīvniekus kāds atstāj kastē pie durvīm:

„Viņu dzīve sākas naktī, un viņi ir samērā skaļi: naktī rāpojot pa terāriju, viņi „grab”, skaņa tāda, it kā pele kaut ko grauztu. Citiem, kuriem ir ciešs miegs, tas varbūt netraucē, bet man ir „caurs miegs”,” teic Inese. Tomēr, neraugoties uz šīm neērtībām, viņai milzgliemeži kopā ar citiem mājdzīvniekiem – kaķi, suni un zivīm akvārijā – ir ne tikai mīļi, bet arī uzlabo pašsajūtu. Paņemot gliemezi rokā, var just, ka viņš masē roku, un plaukstas āda iegūst svaigumu.

Otra viņu „vaina” ir vairošanās: „Šo divu gadu laikā viņi jau ir izperējuši 23 oliņas, un es šos jaunos gliemežus kā mīļdzīvniekus esmu atdevusi draugiem un paziņām. Protams, ne jau kuram katram, jo man rūp viņu labturība. Pirmais stingrais nosacījums ir tāds, lai cilvēkam mājās būtu terārijs, kur gliemežus turēt.”

Jauns.lv viesošanās reizē milzgriemeži pirmo reizi divu gadu laikā arī piedzīvoja vēl nepiedzīvotas sajūtas – viņi tika iznesti ārā pagalma zālītē, lai piedalītos fotosesijā.

Milzgliemežu krusttēvs Svilāns par dzīvo konservu barību

Ineses milzgliemežu krusttēvs Andrejs Svilāns Jauns.lv pastāstīja: “Terārijos parasti tiek audzēti Āfrikas milzu gliemežu dažādas ģeogrāfiskās un selekcijas ceļā radītās rases, kā arī radniecīgas sugas. Āfrikas milzu gliemezis savvaļā sastopams Āfrikas austrumu piekrastes mitrajos tropos, taču tas ir izplatījies daudz plašākā reģionā ne tikai Āfrikā, bet nu jau arī daudzviet Dienvidaustrumāzijā un Centrālamerikā, un tiek pieskaitīts pie invazīvām sugām. Siltums un mitrums ir divi būtiski labas dzīves priekšnoteikumi, tāpēc Latvijā par to nevajadzētu bažīties. Savam uzvaras gājienam tropos un subtropos gliemezis var lielā mērā pateikties vietējiem iedzīvotājiem.

Karstajā Āfrikas klimatā, kur parasta pārtika ātri bojājas, gliemezis ir kā dzīva konservu kārba, ko var paņemt līdzi un vajadzīgajā brīdī izmantot pārtikā. Protams, vienmēr pa kādam gliemezim var izkrist no somas vai pamukt, pirms tas kļuvis par pusdienu sastāvdaļu. Otrs izplatīšanās ceļš, saprotams, ir pamukšana vai apzināta izlaišana no terārijiem, kā arī gliemežu sadēto olu nonākšana piemērotā vidē, mainot terārija augsni.

18.un 19. gadsimtā šī suga tika ievesta un audzēta pārtikas vajadzībām Dienvidaustrumāzijā, kur turpina savu uzvaras gājienu. Interesanti, ka tur, kur Āfrikas milzu gliemeža apkarošanai nav iespējama ķimikāliju lietošana, cīņā tiek laista cita gliemežu suga - sārtais vilkgliemezis. Šis gliemezis, kā to ļauj nojaust nosaukums, pārtiek no dzīvnieku izcelsmes pārtikas un nesmādē pusdienās arī ceļā sastaptu attālo radinieku. Tiesa, agresīvais radinieks nesmādē arī citas, tai skaitā retās vietējās gliemežu sugas, radot problēmas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai.

Gliemeži pilnīgi noteikti nav universālais identifikators pārtikas produktu kvalitātes noteikšanā. Kā to jau piemin Inese, izbrāķēts ir ticis pat balkona gurķis, kuram kādu ķīmisku pagātni nevar pārmest. Līdzīgas ievirzes doma sabiedrībā pastāv arī saistībā ar suņiem, kaķiem un gaļas produktiem. Jā, desiņu suns izbrāķē, bet loka iekšā suņu barību, kurai pievienotas aromātiskās apetīti rosinošās ķīmiskās vielas, bet saturs vairāk atbilst veģetārieša ēdienkartei. Neņemos spriest par pievienotās gaļas kvalitāti, lai gan...

Man pašam ir bijusi pieredze ar kosmejām un ikkaktrā dārzā sastopamo raibo vīngliemezi. Jūrmalā dārzā gadiem auga un pašas sējās baltas kosmejas. Jāpiebilst, gliemeži tās pilnīgi un, gribētos teikt, demonstratīvi ignorēja, norijot pa tīro daudzas citas dārza kultūras. Loģiski radās doma, ka kosmeju sortimentu varētu dažādot, un tā no Varakļāniem tika atvesti un starp baltajām iestādīti pieci lieli, veselīgi, ap 20 centimetru augsti lillā ziedošu kosmeju stādi. Naktī lija silts, vasarīgs lietus. Nākamajā rītā no šiem atvestajiem pieciem stādiem bija palikuši pāri puscentimetru augsti „celmiņi” – viss pārējais bija norīts pa tīro, kamēr blakus pilnīgi neskartas lepni turpināja zaļot baltās, vietējās sugas māsas.

Grūti pateikt, uz kādiem pamatiem balstīta šī diferencētā attieksme. Var, protams, vilkt analoģijas ar mums pašiem, un teikt, ka arī labu restorānu nemainīgs sortiments liek meklēt kādu jau nepieredzētu garšas sajūtu. Daudz reālāka varētu būt doma, ka gliemeži itin labi sajūt, kurā no produktiem ir vairāk kalcija mājiņas būvei vai citu derīgu vielu.

Ineses gliemežu tuvi radinieki Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī sūta sveicienus brālēniem un māsīcām un ziņo, ka gandrīz pilnīgi ignorē, piemēram, ābolus, kamēr gurķīšu mīkstums aiziet uz urā. Un nepakļaujas racionāliem izskaidrojumiem par to, kas un kā viņiem labāk garšo un kas ne. Ir gan novērots, ka vietējie aromātiskie gurķīši viņiem pie dūšas iet daudz labāk par importa bezgaršīgajiem. Taču iemesls tam var būt arī augļu vai dārzeņu aromāts, nevis tik daudz ķīmiskā sastāva īpatnības.

Āfrikas milzu gliemezis labprāt atteiksies no skābas barības – tātad svaigs vietējais gurķis vienmēr baudīs lielāku uzmanību, nekā tāds, kurš ar stāžu vai ar skābumiņu. Vasarā gliemeži labprāt patērēs barībā sulīgās dārza nezāles, bet... atcerieties stāstu par kosmejām.

Audzējot Āfrikas milzu gliemezi terārijā, tam noteikti regulāri jāizsniedz olu čaumalas mājas būvei. Centrālamerikā minēti gadījumi, ka tur ievazātie Āfrikas milzu gliemeži noskrubinot māju sienu apdares kaļķi saturošo apmetumu vietās, kur augsnē ir mazs kalcija saturs.”