Nepāraudzē pupiņas un zirņus!

Kā zināt, kad pupiņu pākstis ir jānovāc?

Pamēģini vienu pāksti un pārlauz vairākās vietā. Ja tā lūst viegli un knakšķēdama, ja lūzuma vieta ir sulīga, tajā no pāksts izspiežas sīkas pilītes, tas nozīmē, ka pāksts ir īstā gatavībā. Ja pāksts liecas, tad tā vai nu ir pāraugusi, vai arī – retākos gadījumos – karstumā pārāk izžuvusi. Jāraugās arī, lai, apskatot pāksti no ārpuses, pašas pupiņas tikpat kā nebūtu manāmas. Ja tās stipri izspiežas, tas nozīmē, ka pāksts ir pāraugusi un, visticamāk, jau kļuvusi sīksta. Protams, ka var vārīt un cept arī tādas pākstis, no kurām, ja tās sagriež gabalos, izbirst pa kādai sīkai pupiņai, vienīgi garša vairs nebūs tik maiga un aromāts tik patīkams kā nepāraugušām. Un vēl – ja pērc pākšu pupiņas veikalā vai tirgū un redzi, ka tās izskatās tādas kā stiklainas, caurspīdīgas, iespējams, ka tās dabūjušas pārāk lielu aukstumu, varbūt pat salu, un tas nozīmē, ka ātri sabojāsies.

Kā nepāraudzēt zirņus?

Ar zirņiem apiešanās ir daudz vienkāršāka nekā ar pākšu pupiņām, jo zirņu pākstis var ēst bez plaucēšanas, vārīšanas un citādas apstrādes jau tad, kad tās ir aizmetušās un mazliet paaugušās. Zirņus atšķirībā no pupiņām principā nevar novākt par maz izaugušus, jo garšīgi ir gan dzinumi, gan lapiņas un ziedi. Ja paredzēts pagatavot zirņu pākstis, nevis lobītus zirņus, tās sāk novākt tad, kad pākstis ir gana lielas, bet zirnīši – tik tikko samanāmi. Jo vairāk pākstis piebriedīs, jo mazāk salduma tajās paliks. Tā dēvētajiem lobāmajiem zirņiem briedums nāk par labu, savukārt cukurzirņi tad zināmā mērā zaudē pievilcību. Ja pērk zirņu pākstis veikalā, jāraugās, lai tās būtu stingras, spīdīgas un skaistā zaļā krāsā, nevis blāvas un matētas. Un vēl – ja pākstis, paberzējot vienu gar otru, viegli čīkst, tās ir pietiekami svaigas.