Senais dārzenis cukursakne atkal atgriežas modē
Līdz pat 15. gadsimtam cukursakni (Sium sisarum) audzēja lielā daļā Eiropas, renesanses laikmetā tā bija sevišķi iecienīta bagātu ļaužu virtuves dārzos, bet, sākot no 19. gadsimta, to izkonkurēja kartupeļi un cukurbietes.
Cukursakne ir dārzenis ar maigu, saldenu garšu, to itin viegli var izaudzēt dārzā arī pie mums; tas ļoti labi iztur salu. Pirmajā gadā augs veido tumšzaļu lapu rozeti, no kuras lielākoties tikai otrajā gadā izveidojas žuburoti ziedkāti. Auga virszemes daļa izaug 1–1,5 m augsta, savukārt zem zemes veidojas saknes pirksta resnumā, 15–20 cm garas, ar baltu mīkstumu un miltaini saldenu garšu.
Kā audzēt?
Lai veidotos glītas saknes, cukursakne jāaudzē saulainā vai viegli noēnotā vietā barības vielām bagātā augsnē. Atšķirībā no daudziem citiem augiem cukursakne labi aug arī vietās, kur augsne ir ļoti mitra, pat gandrīz slapja; labāk slapjāka nekā sausa vieta. Sausā vietā sakne kļūst šķiedraina.
Cukursakni var sēt uzreiz dobē vai audzēt no stādiņiem. Ja grib ražu jau pirmā gada rudenī, tad aprīlī sēj dobē, ievērojot 30 cm attālumu starp rindām. Ja grib bagātīgāku ražu, visticamāk, to varēs iegūt nākamajā gadā, ja iesēs rudenī. Novembrī iesēj kastītēs, pa ziemu tur aptuveni 20 grādu temperatūrā. Sēklas dīgst lēni (4–5 nedēļas). Lai dīgtu ātrāk, sēklas pirms sēšanas uz nakti iemērc ūdenī. Pavasarī stāda dobē 35x20 cm attālumā citu no citas.
Ko der zināt par cukursakni?
● To audzējot, visu laiku jārūpējas par pietiekamu mitrumu un augsnes irdināšanu.
● Var novākt arī pēc pirmajiem saliem – cukursakne garšos patīkami saldeni, tai būs maiga konsistence.
● Ražīgākie augi veido 15–20 saknes, kuras izrok ar dakšu tāpat kā kartupeļus.
● Var uzglabāt mitrās smiltīs vairākas nedēļas.
● Satur tikpat daudz cukura, cik cukurbiete.
● Svaigas cukursaknes labi garšo salātos, tās var arī apcept, pievienot sautējumiem, zupām un biezeņiem.
