Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Notekūdeņu attīrīšanas iekārtas neaiztur pilnīgi visas vielas, ko noskalojam kanalizācijā. (Foto: Zane Bitere/LETA)

Ko apēdam un izdzeram, tas nonāk arī jūrā

Zaļās dzīves ABC
5. aprīlī 07:09 2021. gada 5. aprīlī 07:09
  Alekss Pjats | Kas Jauns Avīze
Pēdējo gadu laikā Latvijas pētnieki sākuši pievērst īpašu uzmanību cilvēku radītajiem notekūdeņiem – tie sniedz jaunu un detalizētu ieskatu mūsu ikdienas ieradumos un kolektīvajā veselībā, turklāt var radīt izmaiņas dabā, kuras ir grūti paredzēt.

Zinātniskā institūta "Bior" pētnieks Ingus Pērkons analizē notekūdeņu sastāvu un nesen aizstāvēja disertāciju par to, kā šādus pētījumus efektīvāk veikt. Šādas analīzes dod iespēju ieskatīties vissīkākajos cilvēku ieradumos – kāds ir alkohola, nikotīna, dažādu medikamentu patēriņš noteiktā reģionā, cik ļoti konkrētā vietā iecienīti citrusaugļi vai kafija.

Noderīgi gan policijai, gan mediķiem

“Tēma nav jauna, tas ir tikai pašsaprotams fakts, ja kaut ko apēd, tad kaut kas iznāks ārā. Tā ir pavisam vienkārša sakarība,” raksturo Pērkons.

Tā nav tikai urķēšanās mūsu uzturā, notekūdeņu pētniecība spēj sniegt palīdzīgu roku arī kriminālistikā. Piemēram, ja kādā novadā vai pilsētas daļā pēkšņi konstatēts pieaugums aizliegto vielu izplatībā, var noprast, ka konkrētajā vietā visticamāk atrodas narkotisko vielu ražotne vai tirgotava, kas ir svarīga informācija policijai.

Antverpenes universitātes Toksikoloģijas centrā 2019. gadā pirmo reizi pētīja Rīgas kanalizācijas ūdeņus pirms to nonākšanas attīrīšanas ietaisēs, lai noteiktu, kādas narkotikas rīdzinieku vidū ir vispopulārākās. Visiecienītākās bija marihuāna, kokaīns, MDMA (ekstazī tabletes) un amfetamīns.

Tāpat iespējams sniegt pienesumu slimību avotu noteikšanā, kas Covid-19 laikā ir sevišķi būtiski. Analizējot notekūdeņus, tiek pārbaudītas uzreiz lielākas sabiedrības daļas, kā parāda pērnā gada rudens piemērs Jelgavā, kur paaugstināta koronavīrusa vielu izplatība notekūdeņos bija konstatēta gandrīz nedēļu pirms reālā uzliesmojuma.

Līdzīgi pētījumi veikti Dānijā, kur pētnieki pamanīja signālus par potenciālu uzliesmojumu konkrētā vietā, pirms vēl bija saņemti pirmie testu rezultāti.

Zāles podā

Viens no bieži vien nepamanītiem ietekmes faktoriem ir dažādu medikamentu nokļūšana ūdeņos. Organisms neizmanto zāles pilnībā, daļa izpilda tam paredzēto funkciju, atlikušo aizskalojam tualetē. Kaut arī medikamentu aktīvās vielas iziet cauri notekūdeņu attīrīšanas sistēmām, tās nespēj visu filtrēt.

“Tad tās nonāk apkārtējā vidē un var mijiedarboties ar tur dzīvojošiem organismiem,” brīdina pētnieks. Latvijā tam lielāku uzmanību sāka pievērst nesen, galvenokārt tāpēc, ka pirms tam gluži vienkārši nebija tehnisku iespēju, lai tik niecīgas daļiņas notekūdeņos atrastu un izmērītu to koncentrāciju.

Par to arī bijusi Pērkona disertācija: “Mana pētījuma primārā problēma ir, ka vajadzīgas ļoti jutīgas pētīšanas metodes, lai šīs vielas mēs varētu atklāt.”

Galvenais mērķis ir saprast, kā šīs vielas spēj ietekmēt vidi. Viena iespēja, ka nekādi, bet cita – neparedzētu blakusparādību risks. Ilgtermiņā tas ir iemesls, kāpēc tam jau tagad jāpievērš uzmanība. “Vai tās rada toksiskus sabrukšanas produktus vai ietekmē organismu uzvedību, kas tālāk var ietekmēt daudzveidību dabā. Ir daudz dažādu nianšu, kas var radīt domino efektu no vienas vienīgas pretsāpju līdzekļu molekulas,” norāda Pērkons.

Gliemenēm galva nesāp...

Ņemot vērā, ka Latvijā padziļināta notekūdeņu pētīšana ir samērā jauns zinātnes virziens, daudz izsmeļošu rezultātu, kā ķīmiskie savienojumi no medikamentu pārpalikumiem ietekmē vidi, nav. Tomēr jau 2017. gadā Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra, institūta Bior un Latvijas Universitātes pētījumā konstatētas ibuprofēna paliekas saldūdens gliemenēs, turklāt visā valsts teritorijā.

Gliemenes uzskata par ūdens sanitāriem, jo tās, filtrējot caur žaunu lapiņām ūdeni, to attīra, apēdot visas sīkās organismu un dūņu daļiņas. Pētot šos ūdens iemītniekus, iespējams noskaidrot arī, kāda veida ietekmi uz dabu atstāj cilvēki.

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi gan pasaulē, gan Latvijā ir viena no visplašāk lietotajām medikamentu grupām, un pirmajā vietā mūsu valstī ir tieši ibuprofēns. Pētījumā novērotā ibuprofēna klātbūtne atbilst zāļu lietošanas statistikai Latvijā, kas 2017. gadā bija 23,46 uzņemto devu skaits uz 1000 iedzīvotājiem dienā. Gliemenēs atrasti arī perfluorētie savienojumi un polibromētie difenilēteri.

Antidepresanti apdraud zivis

Par Latvijā notiekošo var spriest arī pēc tuvējās valstīs atklātā. Piemēram, Zviedrijā pārbaudīta kontrolētas vides ūdenstilpe – kā antidepresanti ietekmē gan plēsīgu, gan neplēsīgu zivju uzvedību, un konstatēts, ka plēsējām palielinās apetīte.

“Tas nozīmē, ka viņas kļūst rijīgākas, agresīvākas un daudz vairāk konkurē par teritoriju. Turpretim zivis, kuras atrodas barības ķēdes apakšā, antidepresanti ietekmēja pilnīgi pretēji – viņu reakcijas laiks samazinās, tās ir pasīvākas un kļūst par vieglāku barību plēsējiem. Tādā veidā šīs pretējās frontes saslēdzās, kas negatīvi ietekmē bioloģisko daudzveidību konkrētajā ūdenstilpē, kad viena suga savairojas vairāk, kamēr citas populācija samazinās,” stāsta Pērkons.

Vardes feminizējas un izmirst

Vēl viens diezgan izplatīts piemērs ir kontracepcijas jeb pretapaugļošanās līdzekļu ietekmē novērotā ūdens dzīvnieku feminizācija. “Tas nav saistīts ar feminisma kustību, to, lūdzu, nejaukt,” uzsver Pērkons. Bioloģijā feminizācija nozīmē, ka rodas vairāk sievišķajam dzimumam raksturīgas īpašības, piemēram, hormoni, kas ietekmē arī ārējo izskatu.

Kad sugai izjūk populācijas eksistencei nepieciešamā dzimumu proporcija, sekas var būt bēdīgas. Kanādā veikts pētījums parādījis, ka noslēgtā ūdenstilpē kontracepcijas līdzekļu ieplūšana spēj pilnībā iznīcināt tur dzīvojošo varžu populāciju septiņu gadu laikā – mātītes pārmāca tēviņus, bet sugas uzturēšanai līdzsvars bija izjaukts.

Šis pētījums gan veikts zinātnieku kontrolētos apstākļos, savā ziņā mākslīgā vidē, kas tikai simulē savvaļu. Dabā šādu ietekmi, it īpaši ilgtermiņā, noteikt būtu sarežģītāk, jo nāk klāt dažādi nezināmie mainīgie, kurus grūti paredzēt. “Tomēr tas akcentē, ka problēma nav maznozīmīga un to nevajadzētu ignorēt,” norāda Pērkons.

Ko varam darīt katrs pats

Viens no iespējamajiem risinājumiem ir uzlabot ūdens attīrīšanas iekārtas, kuras, kā jau pierādīja 2017. gadā veiktais pētījums ar gliemenēm, nespēj tikt galā ar bīstamo vielu apjomu.

Tomēr Pērkons atzīst, ka izveidot iekārtas ar simtprocentīgu attīrīšanas efektivitāti būs pārāk dārgi un nerentabli, līdz ar to atbildīgie negribēs tērēties, neskatoties uz sekām. Vēl viens risinājums ir katram pašam pēc iespējas rīkoties vislabākajā veidā, kas turklāt neko nemaksā.

“Runa ir par to, vai cilvēki prot pareizi utilizēt medikamentus, kuriem beidzies derīguma termiņš. Tā vietā, lai zāles izgāztu podā vai miskastē, nesam uz aptieku, kur tās pieņem un utilizē atbilstoši normatīvajiem aktiem, lai neradītu nekādu kaitējumu videi,” aicina Pērkons.

Svarīgs faktors ir arī izvērtēt antibiotiku patēriņu – gan cilvēku ārstēšanai, gan lopkopībā un putnkopībā lietot tikai kad, tiešām nepieciešams, citādi draud situācijas, kad šīs zāles vairs nepalīdz.

Jau tagad slimības izraisošās baktērijas kļuvušas izturīgas pret antibiotikām, un no šādu supermikrobu izraisītām infekcijām Eiropā mirst ap 34 000 cilvēku gadā, pasaulē – 700 tūkstoši. Pasaules veselības organizācija prognozē, ka, neko nedarot, 2050. gadā tas būs galvenais nāves cēlonis pasaulē desmit miljoniem cilvēku gadā.

Zinātnes garais ceļš

Atšķirībā no, piemēram, pārtikas pārbaudēm, kurās vērtē, vai veikalā nopērkamie produkti nepārsniedz kādu kaitīgo vielu pieļaujamās normas, notekūdeņu sastāvam šādas robežvērtības pagaidām nav.

“Lai nonāktu līdz šādiem skaitļiem, pētniekiem jāstrādā daudzus gadus, protams, svarīga arī likumiskā puse, jo zinātnieki jau var darīt daudz ko, bet tam nav jēgas, ja šie darbi nesasniedz dzirdīgas ausis,” saka Pērkons.

Viņš mūsdienu zinātni pielīdzina lavīnai, kur katrs pētījums papildina iepriekšējo, kopsummā spējot parādīt situācijas plašāku, patieso ainu. Ar vienu zinātnisku darbu visticamāk nepietiks, lai iekustinātu likumdošanas birokrātijas riteņus.

Vispirms pēc iespējas vairāk pētniecības grupām jāpierāda, ka nevēlamie savienojumi ir sastopami vidē, citām grupām jāatklāj, ka tie ir kaitīgi un kam tieši, vēl citām jāatkārto iepriekšējie pētījumi, apstiprinot, ka tie tiešām izrādījušies patiesi – uz pierādījumiem balstītas zinātnes ceļš nav īss un vienkāršs.

“Kad savākta pietiekami liela pierādījumu bumba, tā tālāk nonāk uzraugošo iestāžu redzeslokā, un tad tiek uzsāktas diskusijas, ka kaut ko varētu sākt domāt, kaut ko varētu aizliegt. Un tā pakāpeniski tas viss tiek tuvināts noteiktam mērķim. No vienas puses, tas tiešām ir ilgs un reizēm pat pārāks ilgs process, bet no otras puses – tas nodrošina, ka netiek pieņemti sasteigti lēmumi,” teic Pērkons.

Ar bezdarbību jābūt piesardzīgiem

Ja jau līdzīgi pētījumi ir veikti ārvalstīs, tad kāpēc gaidīt uz jaunu divriteni arī Latvijā? Pērkons skaidro, ka katrā valstī dažādu medikamentu patēriņa ieradumi atšķiras, līdz ar to atšķirsies arī nianses – kas varētu būt svarīgi Spānijā, varētu nebūt tik aktuāli Latvijā un otrādi.

Tomēr lielās aprises ir skaidras, un noteikti vajadzētu turēt roku uz pulsa, uzskata Pērkons: “Man kā zinātniekam īsti nepatīk vārdu savienojums celt trauksmi. Ja ir reāls pamats to darīt, tad, protams, ir jādara, bet pašreiz runa ir par potenciālu risku, kas ir diezgan likumsakarīgi – ja mēs izdalām bioloģiski aktīvus savienojumus apkārtējā vidē, tad agri vai vēlu novērosim kādus nevēlamus blakusefektus. Protams, ir vērts jau laikus un preventīvi sākt domāt, mainīt ieradumus gan patērētājiem, gan ražotājiem. Tas ir ilgs, mokpilns process, kas nesākas un nebeidzas vienā dienā, bet, es domāju, tas ir īstais veids – pakāpeniski ievācot datus un sperot soļus ilgtspējīgākas dzīves virzienā.”

Trauksmi var celt dažādi vides aktīvisti, kuri ikdienā gatavi iet ragos ar ražotājiem un valsts institūcijām. Pētnieks pat atzīst, ka šo pušu konflikts zinātniskajai darbībai mēdz nākt par labu: “Ja ir tik ļoti kontrastējošas puses, tad zinātnieks var atrasties pa vidu un abu pušu lēmumus nedaudz pieregulēt.”

Pērkons gan neaicina uz trauksmes zvaniem, bet, zinot plašāku tendenci, iesaka to neignorēt: “Te ir tas stāsts par vardi, kuru ieliek katlā ar ūdeni un sāk vārīt – sākumā tā nemaz nemana, ka ūdens silts, un, kad sāk vārīties, ir jau par vēlu. Tā ka ar bezdarbību arī jābūt piesardzīgiem un nevajadzētu pievērt acis.”

Raksts tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Citi šobrīd lasa

39 gadus vecais Uldis gandrīz zaudēja dzīvību muļķības dēļ 7
Putins atbild uz amerikāņu žurnālista jautājumu, vai viņš ir "slepkava" 7
"Vietējie negrib strādāt" - Latvijā ar zemeņu novākšanu mēnesī var nopelnīt līdz 1500 eiro 34
Pievienot komentāru

Кошмар в Дании на ЕВРО-2020: футболист Эриксен потерял сознание во время матча и оказался на волосок от смерти 1

Если бы не делали пластику: составлены фотороботы "честно постаревших" Пугачевой и Ротару