Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ziemā baltajam zaķim tikai ausu gali paliek melni. (Foto: Shutterstock)

Dabas pētnieki gadu sākuši ar tituliem

Zaļās dzīves ABC
28. februārī 05:41 2021. gada 28. februārī 05:41
  Kas Jauns Avīze
Kā ik gadu, arī šajā dabas pētnieki nosauc sugas, kurām aicina pievērst īpašu uzmanību un ziņot par novērojumiem.

Gada zīdītāji

Ziemā tikai viens zaķis kļūst balts

Dabas muzejs par 2021. gada zīdītājiem pasludinājis divas zaķu sugas – pelēko un balto. Par abiem garaušiem vienlaikus muzejs izvēlējies runāt tāpēc, ka joprojām daudzi domā, ka Latvijā mīt viens zaķis, kas vasarā ir pelēks, bet ziemā – balts.
Baltais zaķis (Lepus timidus) Latvijas teritorijā dzīvo kopš ledus laikmeta beigām, bet patlaban biežāk sastopamais pelēkais zaķis (Lepus europaeus), kurš Latvijā ieviesies tikai kopš 17. gadsimta, kad ar lauksaimniecības attīstību paplašinājās atklātas ainavas.

Zaķi ir aktīvi visu gadu, biežāk barojas krēslā un naktī. Parasti dzīvo pa vienam, vairāki zaķi kopā sastopami pārošanās laikā. Izbiedēts zaķis var skriet ar ātrumu līdz pat 50 kilometriem stundā. Apmatojumu zaķi maina divas reizes gadā – pavasarī un rudenī. Abiem zaķiem vasarā kažoks ir rūsganpelēks, bet ziemā tikai baltais zaķis kļūst pilnīgi balts, izņemot ausu galus, kas paliek melni.

Pelēkais zaķis arī ziemā atbilst savam nosaukumam. (Foto: Shutterstock)

Dzīvesveids ir samērā līdzīgs, bet atšķirīgas ir mājvietas. Pelēkie zaķi sastopami kultūrainavā, pļavās, laukos, mežmalās, birztalās, baltie – plašos lapu koku un jauktos mežos, sūnu purvu malās, bet izcirtumos un citās atklātās vietās uzturas nelabprāt.

Zaķu gadā iecerēts animāciju konkurss jauniešiem un tradicionālie pasākumi ģimenēm un ikvienam interesentam. Abu sugu zaķus būs iespējams aplūkot arī jaunajā Latvijas zīdītāju ekspozīcijā, kuru atklās šogad.

Gada putns

Ornitologi pievērš uzmanību laukirbēm

Lai mudinātu aizdomāties par videi draudzīgu saimniekošanu laukos, Latvijas Ornitoloģijas biedrība par 2021. gada putnu izvēlējusies laukirbi (Perdix perdix).

Laukirbe ir rūsgani brūni raibs, drukns baloža lieluma putns ar samērā īsām, spēcīgām kājām un īsu asti. Šie lauku putni sastopami laukmalās, grāvmalās, mežmalās, krūmājos, pļavās, ganībās, labības laukos, ziemot paliek Latvijā, kad uzturas arī apdzīvotu vietu tuvumā.

Lido nelabprāt, bēg skrienot, bet iztraucēta var pacelties spārnos un uzspurgt gaisā ar troksni. Peras sausās smiltīs. Laukirbes ēdienkartē ir kukaiņi, citi bezmugurkaulnieki, sēklas, asni, pumpuri, lapas, ogas, citi augļi. Līdzīgi citiem vistveidīgajiem, arī laukirbe mēdz uzlasīt akmentiņus, lai guzā tie palīdzētu sasmalcināt barību. Laukirbes veido monogāmus pārus.

Laukirbes ziemot paliek Latvijā. (Foto: Shutterstock)

Ornitologs, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors Ainārs Auniņš teic, ka par laukirbju populācijas stāvokli un pārmaiņām ir ļoti maz zināms. Sugai ir ļoti slēpts dzīvesveids, tāpēc tās klātbūtni ne vienmēr izdodas konstatēt vietās, kur tā sastopama.

Pēdējās desmitgadēs lauksaimniecība ir ievērojami mainījusies. Kolhozu laiks, kad lielos apmēros lietoja agroķīmijas līdzekļus, laukirbei bija ļoti nelabvēlīgs, bet populācija sāka atgūties deviņdesmitajos gados, kad lauksaimniecības intensitāte krasi samazinājās.

“Pašlaik lauksaimniecība atkal kļūst intensīvāka, bet trūkst skaitlisku datu par to, kā tas ietekmē laukirbi. Neskatoties uz to, tomēr ir zināms, ka kopš iepriekšējā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta, sagatavota šā gadsimta sākumā, laukirbes izplatība ir turpinājusi samazināties,” stāsta Auniņš.

Citur Eiropā laukirbju skaita samazināšanos izraisa ne tikai intensīvā lauksaimniecība, bet arī lauku ainavas dažādības samazināšanās, īpaši sarūkot drošai izligzdošanai piemērotām neapstrādātām platībām, tostarp grāvmalām, ceļmalām, zāles joslām starp tīrumiem.

Lai apzinātu sugas situāciju, svarīgi ir novērojumi, un ikviens par redzētām laukirbēm aicināts ziņot portālā dabasdati.lv vai mobilajā lietotnē.

Gada kukainis

No spīļastes nav jābaidās

Latvijas Entomoloģijas biedrība par Gada kukaini 2021 izvēlējusies spīļasti. Šie ir viegli atpazīstami kukaiņi, kuru raksturīgākā iezīme ir spīles vēdera galā, kas nereti cilvēkos izraisot “bijību un pat bailes”. Kaut arī spīļaste tiešām spēj šīs spīles kustināt un pat ar tām iekniebt, tomēr to dara tikai brīžos, kad kukainis jūtas apdraudēts – tātad aizstāvoties.

Kniebiens parasti nav ļoti sāpīgs. Atšķirībā, piemēram, no bitēm un lapsenēm, kuru dzēliens retos gadījumos var izraisīt pat alerģiskas reakcijas, spīļastu kniebiens nav nekādā veidā bīstams ne bērniem, ne citiem cilvēkiem.

Latvijā visbiežāk sastopama parastā spīļaste (Forficula auricularia). Tā apdzīvo ne tikai dabiskus biotopus, piemēram, mežus, bet ir biežs viesis arī cilvēka mītņu tuvumā, piemēram, dārzos.

Latvijā visbiežāk sastopama parastā spīļaste. Dārzā tā var būt noderīgs palīgs, jo ēd, piemēram, laputis. (Foto: Uģis Piterāns)

Tieši spīļastu klātbūtne dārzos bieži vien rada nepatiku pret šiem kukaiņiem, jo daudzi uzskata tās par dārzu kaitēkļiem. Patiesībā spīļastes ir uzskatāmas par visēdājām, un, kaut arī mēdz apgrauzt augu lapas un ziedus, būtiska to ēdienkartes sastāvdaļa ir citi kukaiņi un to kāpuri, piemēram, laputis.

Tāpēc pareizāk spīļastes uzskatīt par veselīgas dārza ekosistēmas sastāvdaļu. Tās var būt nozīmīgs palīgs cīņā pret citiem dārzā mazāk vēlamiem kukaiņiem un ir viens no faktoriem, kas var samazināt vajadzību pret ķīmisko preparātu lietošanu piemājas dārzā.

Spīļastes ir sugu ziņā neliela kukaiņu kārta – Latvijā līdz šim atklātas tikai piecas sugas, un tikai par parasto spīļasti ir diezgan liela skaidrība. Pārējo četru sugu sastopamība vēl skaidrojama, tāpēc Entomoloģijas biedrība aicina fotografēt spīļastes. Viena no tām, mazā spīļaste (Labia minor), gan ir izmēros maza, tikai četrus līdz sešus milimetrus liela.

Spīļastes ir naktī aktīvi kukaiņi tāpēc to fotomedībās jādodas vakarā vai naktī, kad tās lien ārā no slēptuvēm un ir viegli ieraugāmas ar luktura palīdzību, vai jāmeklē tās dienas slēptuvēs, kas parasti ir tumšas un mitras vietas – zem akmeņiem, koka gabaliem, lapu nobiru slānī, arī zem koku mizas u.c.

Īpaši vērtīgi būtu, ja kādam izdotos atrast īpaši reto piekrastes spīļasti (Labidura riparia), kas apdzīvo smilšainus ūdenstilpju krastus un ir lielākā no Latvijā sastopamajām sugām – var sasniegt pat trīs centimetru garumu. Pēdējos gados šai sugai nav zināmu atradumu, bet ļoti iespējams, ka tā tomēr ir sastopama kaut kur Kurzemes piekrastes liedaga joslā, jo ir gana bieži sastopama Lietuvā, Kuršu kāpā.

Gada bezmugurkaulnieks

Zirnekļi zebras krāsās

Par 2021. gada bezmugurkaulnieku Entomoloģijas biedrība izvēlējusies zebrzirnekļu (Salticus) ģinti no lēcējzirnekļu (Salticidae) dzimtas. Tie, kā jau nosaukums liecina, ir ar svītrainu ķermeni.

Svītrains šajā gadījumā ir vēders, bet galvkrūtis ir melnas ar baltiem plankumiem. Parasti uzskata, ka kukaiņu ķeramos tīklus veido visi zirnekļi, bet tā nepavisam nav. Bieži sastopamie zebrzirnekļi tīklus neauž, bet ir aktīvi mednieki. Tie ir mazi, bet cilvēks labi pamanīs, ka kādā brīdī šis mazais zirneklis ir pazudis no redzesloka ar vienu, skaistu ātru lēcienu. Turklāt tieši lēcējzirnekļu dzimta ir viena no sugām bagātākajām pasaulē.

Pārojas uzmanīgi, citādi apēdīs

Latvijā no zebrzirnekļu ģints sastopamas trīs sugas: "Salticus cingulatus", "S. scenicus" un "S. zebraneus". Gan Lietuvā, gan Igaunijā sastopamas tikai divas no šīm sugām, līdz ar to Latvijā nav gaidāmas jaunas sugas no šīs ģints. Eiropā no šīs pašas ģints sastopama 21 suga, pasaulē līdz šim aprakstītas 48 sugas.

Zebrzirneklis "Salticus scenicus" bieži sastopams uz saules apspīdētām māju sienām. (Foto: Māris Puķītis)

Visi zirnekļi ir plēsēji, kas lielākoties ēd kukaiņus. Ja tēviņš pārošanās laikā ir neuzmanīgs, arī tas var kļūt par barību mātītei. Barību lēcējzirnekļi iegūst, aktīvi pārvietojoties, uzskata, ka tiem ir vislabākā redze no visiem zirnekļiem. Lēcējzirnekļu acis novietotas trīs rindās, pirmajā, priekšējā rindā divas vidējās acis ir stipri lielākas par pārējām.

Gadu ilgs mūžs

Šiem zirnekļiem raksturīga pārvietošanās lēcieniem – tas var nedaudz pamīņāties uz vietas, meklējot pareizo virzienu, un tad aizlec. Zebrzirnekļu fotografēšana ir izaicinājums fotogrāfiem, viņu pacietībai un veiklībai. Šie zirnekļi dažkārt izmanto arī tīmekļa pavedienu, lai pārvietotos ar gaisa plūsmas palīdzību, bet biežāk tas raksturīgs nepieaugušajiem zirnekļiem.
Latvijā sastopamie zebrzirnekļu tēviņi ir 2,5 līdz 7 milimetrus gari (no galvkrūtīm līdz vēderam), mātītes ir nedaudz lielākas – 3,4 līdz 7,5 milimetri. Aktivitāte parasti ilgst no marta līdz septembrim, taču S. scenicus mātītes rosās līdz pat decembrim. Dzīves ilgums savvaļā ir līdz vienam gadam (tēviņiem mazāk), nebrīvē turētie zirnekļi nodzīvojuši divus līdz trīs gadus.

Kur sastopami

S. cinguatus meklējams purvos, uz akmens krāvumiem, retāk zem koku mizas lapkoku mežos, "S. scenicus" – sausās pļavās, arī uz saules apspīdētām sienām, "S. zebraneus" – sausās pļavās, atrodams zem un uz atmirušas priežu mizas.
Svarīgi iemūžināt zirnekli ne tikai no priekšpuses (galvkrūšu priekšpuse), bet jānofotografē arī galvkrūtis un vēders no augšpuses, lai labāk noteiktu konkrētu sugu. Svītrām ir nozīme! Novērojumus ar foto lūgums ievietot portālā dabasdati.lv vai sūtīt uz e-pastu bioloģei Inesei Cerai.

Gada augs

Ķimenes zaudē cilvēku un cūku priekšā

Botāniķu biedrība šogad titulējusi augu, bez kura grūti iedomājams īsts Jāņu siers – parasto ķimeni (Carum carvi).
Tā sastopama gan Eirāzijā, gan Ziemeļamerikā, Eiropā savvaļā gandrīz visur, izņemot Vidusjūras apgabalu. Ķimenes gan senāk, gan mūsdienās plaši kultivētas, kas jau sekmējis to plašu izplatīšanos, aug savvaļā arī Latvijā.

Parastā ķimene ir divgadīgs, retāk daudzgadīgs čemurziežu dzimtas augs – suņburkšķu, latvāņu un burkānu radiniece. Tai ir sulīga, balta, burkānveidīga sakne, augs sasniedz 30 līdz 80 centimetru augstumu. Baltie ziedi sakārtoti lielos čemuros, zied no jūnija līdz augustam un piesaista apputeksnētājus. Augļi ir līdz četrus milimetrus gari skaldaugļi, kas tuvplānā atgādina saliekušos pīrādziņus. Raksturīgā smarža un garša piemīt visam augam.

Pēdējā desmitgadē šķietami parasto ķimeņu savvaļā kļuvis mazāk, jo izzūd dabiskās pļavas. (Foto: Shutterstock)

Lai arī ķimenes izplatīšanos kopš seniem laikiem sekmējusi cilvēka darbība, tā ieņēmusi savu nišu dabā un mūsdienu Eiropā tiek uzskatīta par mēreni mitrām, neiekultivētām pļavām raksturīgu sugu.

Botāniķi norāda, ka pēdējā gadu desmitā šķietami parastais augs savvaļā tomēr kļūst arvien retāk sastopams: “Grūti atrast pļavu, kur varētu salasīt ķimeņu klēpi, kas iepriekšējos gadu desmitos būtu šķitis pašsaprotami.”

Visticamāk, iemesli ir vairāki. Izzūd sugai piemērotu dzīvotņu – dabisko, neielaboto zālāju – platības. Tos uzar, apmežo, apbūvē, atņemot dzīves telpu ne tikai retiem, aizsargājamiem, bet arī līdz šim par parastiem uzskatītiem pļavu augiem.

Visticamāk, būtisks faktors ir arī mežacūku kāre pēc ķimenēm – tās izrok un apēd smaržīgās, sulīgās saknes. Mežacūku skaits Latvijā pirms Āfrikas cūku mēra izplatības sākuma 2014. gadā bija ļoti liels, un šie dzīvnieki būtiski ietekmējuši pļavu augus.
Botāniķi aicina ziņot par parastās ķimenes atradnēm portālā dabasdati.lv vai rakstot uz e-pastu.

Gada sūna

Līklapu novellija liecina par dabisku mežu

Latvijas Botāniķu biedrības Sūnu grupa par 2021. gada sūnu pasludinājusi līklapu novelliju (Nowellia curvifolia). Šī aknu sūna sastopama saimnieciskās darbības maz skartos, sugām bagātos egļu mežos un ir dabisko mežu indikatorsuga. To visbiežāk atrod uz trupošām egļu vai priežu kritalām, sevišķi to pēdējās sadalīšanās stadijās pēc mizas nokrišanas.

Pa gabalu izskatās kā mazi, brūngani vai zaļgani pavedieni. Sūnas krāsa ir atkarīga no apgaismojuma – noēnotās vietās tā ir zaļgana, atklātās vietās sarkanīga līdz brūngana. Bieži vien kritala ir blīvi noaugusi ar šo sūnu un izskatās brūngani sarkana jau no attāluma.

Līklapu novellija visbiežāk aug uz egļu vai priežu kritalām. (Foto: Julita Kluša/dziedava.lv )

Līklapu novellija veido blīvas, dzeltenzaļas vai sarkanbrūnas, pie substrāta pieplakušas velēnas. To noteikti iespējams pamanīt katram, kurš dodas uz mežu. Botāniķi aicina ziņot par saviem atradumiem dabasdati.lv. 1870. gadā šī sūna nosaukta par godu angļu briologam – sūnu pētniekam – Džonam Novelam (1802–1867).

Raksts tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Citi šobrīd lasa

Cik daudz D vitamīna lietot? Devai ir nozīme, un pārdozēšanai var būt sekas 1
Ļaudis satraucas - vai Kiviču pāra suns nonācis dzīvnieku patversmē? 7
Samaksās jau darba intervijā: "McDonald's" milzu grūtības piesaistīt jaunus darbiniekus 1
Pievienot komentāru

Счастливая герцогиня Кэтрин появилась на публике после похорон принца Филиппа

Тилль Линдеманн спел советский хит на русском языке, и теперь все гадают - зачем!