Lūšu medības: atļauta, bet apšaubāma izklaide
Kopš oktobra beigām sabiedrības iniciatīvu platformā Manabalss.lv vairāk nekā 10 000 parakstu savākusi ierosme par lūšu medību aizliegumu. Tās autors Jānis Vinters norāda, ka nomedīto lūšu skaits ik gadu ir pārāk liels un atšķirībā no vilku šaušanas šo dzīvnieku medības ir bezjēdzīgas, to pamatā ir tikai savdabīga izklaide ar kāri pēc trofejas.
2019./2020. gada medību sezonā bija atļauts nomedīt 100 lūšu, oficiāli nošauts 71. Jaunajai sezonai, kas sākās 1. janvārī, šis skaits samazināts, medības būs atļautas līdz Valsts meža dienesta (VMD) noteiktā apjoma sasniegšanai, bet ne ilgāk par 31. martu.
Grūti saskaitīt
Cik tad īsti lūšu mīt Latvijas mežos? Precīzi saskaitīt savvaļas dzīvniekus ir grūti, aplēses ir aptuvenas un katram savas. “Patieso skaitu mēs varam izpīpēt tikai pēc meža dienesta un institūta Silava ziņām,” saka zoologs, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Vilnis Skuja.
Lūšu jautājumam pievērsusies pat Valsts kontrole, kas savā ziņojumā raksta: “Tomēr statistika ir pārsteidzoša – piemēram, saskaņā ar VMD datiem Latvijā 2018. gadā pēc medību sezonas bija 1578 lūši, saskaņā ar eksperta vērtējumu lūšu skaits Latvijā bija gandrīz trīs reizes mazāks, apmēram 450–650, savukārt Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava speciālā monitoringa dati uzrādīja pat astoņas reizes mazāku lūšu skaitu jeb 190.”
Iemesls tik lielām atšķirībām galvenokārt ir dažādās metodēs, kuras izmanto katra no institūcijām. Skuja skaidro: “Šos zvērus nevar saskaitīt kā aitas aizgaldā. Viņi tomēr slēpjas un pārvietojas lielās teritorijās. "Silavas" zinātnieki ņem vērā teritorijas lielumu, medniekiem un meža dienestam skaitīšanas metode ir visai savdabīga – vienā noteiktā dienā viņi iet un sniegā meklē lūšu pēdas, saskaita un iesūta datus, un no tā izdara kaut kādus secinājumus. Respektīvi, tā uzskaite karājas gaisā.”
Puslegālas medības
Eiropas Savienībā lūsis uzskatāms par aizsargājamu dzīvnieku un to medīt atļauts tikai trīs valstīs – Zviedrijā, Somijā un Latvijā. Turklāt Latvijā atļauts gadā nomedīt aptuveni 20% no populācijas, divtik vairāk nekā abās Ziemeļvalstīs. Somijā un Zviedrijā pamatojums lūšu medībām ir apdraudējums ziemeļbriežu audzēšanai, bet Latvijā tāda īsti nav, jo šie plēsēji nemēdz uzbrukt ne ganāmpulkiem, ne cilvēkiem.
“Šīs ir tādas puslegālas medības, jo lūsis faktiski nav iekļaujams medījamo dzīvnieku sarakstā, kā tas izdarīts Latvijā. Pēc Eiropas Padomes dzīvnieku direktīvas lūša statuss ir atšķirīgs no vilka, jo to var medīt tikai izņēmuma gadījumos, kas Latvijā ir padarīti par standarta gadījumiem,” saka Skuja.
Līdz ar to, ņemot vērā, ka lūsis nerada reālus draudus ne cilvēkiem, ne mājlopiem, savvaļas kaķa medību galvenais iemesls ir trofejas. Un, pēc dabas pētnieka vārdiem, pat tas neesot nekāds mednieka izveicības vai prāta spēju pierādījums: “Tas visbiežāk ir gadījuma pēc. Tāpat kā vilku, lūsi parasti nomedī, medījot ko citu. Jaunos lūšus var nomedīt ar suņiem, kuri, pa svaigām pēdām ejot, uzdzen lūsi kokā, un mednieki izlozē, kurš būs tas šāvējs. Nekāda bioloģiska pamata šādai medīšanai nav.”
Vietā piebilst, ka VMD ģenerāldirektores rīkojumā par pieļaujamo lūšu nomedīšanas apjomu pausts aicinājums nemedīt lūšus ar dzinējiem bezsniega apstākļos. Turklāt aizliegts medīt lūšu mātītes, ar kurām ir kopā iepriekšējā pavasarī dzimuši mazuļi.
Lūši ierobežo stirnu pulku
Atšķirībā no vilkiem lūšu skaits pēdējo gadu laikā nepieaug, kaut gan turas stabili. Populācija ir pašregulējoša, kas nozīmē, ka gadījumā, ja skaits kādā noteiktā vietā pieaugs, lūši paši apdzīvotības blīvumu izlīdzinās.
Tas tāpēc, ka lūšu apdzīvotās teritorijas ir plašas un konkurence tajās – liela. Vecie jaunos no jau apdzīvotajām teritorijām padzen, un tie spiesti meklēt un cīnīties par jauniem medību laukiem. Tas, pieskaitot arī diezgan zemo dzimstību, neļauj lūšu pulkam izaugt tādos apjomos, lai sāktu traucēt cilvēkiem.
Skuja atzīst – ja lūsis izzustu pavisam, tā nebūtu milzīga ekoloģiskā katastrofa, un citi plēsēji, piemēram, vilki, lapsas, caunas un pēdējos gados Latvijā ieklīdušie šakāļi, lielos kaķus aizstātu. Tomēr sugas zaudējums būtu trieciens bioloģiskajai daudzveidībai un arī līdzšinējai pašas dabas noteiktajai kārtībai.
Ziemā lūši pārsvarā barojas no stirnām, kuru skaits samērā strauji aug, jo mednieki to medīšanā esot diezgan gausi. Zoologs pieļauj, ka lūši un mednieki varētu cits citam palīdzēt ierobežot stirnu augošo populāciju, kas nodara reālu postu lauksaimniekiem.
“Daļai mednieku ir tiešām žēl, ka lūsis nokož stirnu, un viņi uz stirnu medīšanu ir diezgan slinki. Kā mednieki paši saka, stirna ir ar lielām, smukām acīm, un viņiem ir žēl to šaut. Bet stirna ietekmē mežu un ēd to, ko cilvēks grib izaudzēt. Stirnu skaits iet tikai uz augšu, un mēs varētu ļaut, lai lūši stirnas ēd, jo Latvijā to ir daudz,” Skuja aicina ļaut dabai pašregulēties.
Medību kvotu tomēr samazina
Mežzinātnes institūta "Silava" vadošais medību faunas pētnieks Jānis Ozoliņš intervijā "Kas Jauns Avīzei" atzīst – nepastāv iespēja, ka lūšu populācija pēkšņi krasi pieaugtu, ja tos pārstātu medīt. Tomēr viņš nepiekrīt, ka pašreizējās medības lūšiem kaitē: “Medības, kādas tās ir tagad – ierobežotas un regulētas, populāciju neapdraud. Tas, ka nepatīk, ka lūšus medī, ir pilnīgi cits jautājums.”
Jau tagad tiek sperti soļi, lai lūšu medības ierobežotu vēl vairāk. Atļautais medību periods ir samazinājies, un no nākamā gada drīkstēs nomedīt tikai 80 lūšu. Šie lēmumi pieņemti, ievērojot nelielu skaita kritumu.
“Pēc mūsu datiem, Latvijā ir ap 600 lūšiem (Valsts kontrole gan min daudz mazāku skaitli – Red.), bet viņus nedrīkst medīt daudz, kā tas ir ar vilkiem, jo tad populācija tiešām kritīs. Lūsim vidēji dzimt divarpus vai trīs mazuļi vienā metienā, līdz ar to populācijas pieaugums vienā sezonā nav tik liels. Bet tik daudz jau arī nemedī, jo apjoms nedrīkst pārsniegt 20 procentus no populācijas apjoma pirms medībām,” klāsta Ozoliņš.
Vilku kļūst vairāk
Cita situācija ir ar vilkiem, tie gan jāmedī, jo spēj radīt kaitējumu cilvēkam vai mājlopiem. “Pēdējos gados vilku populācija aug, un izskatās, ka medības šo pieaugumu pārāk daudz neaizkavē,” saka Ozoliņš. Arī pelēču precīzu skaitu noteikt ir grūti, aplēses svārstās no 500 līdz 700 vilku, un katru gadu nomedī aptuveni trīs simtus. “Bet varētu atļauties vairāk,” spriež Ozoliņš.
Vilku skaita pieaugums daļēji saistīts ar stirnu vairošanos, jo tagad viņiem ir vairāk barības. Kā vēl vienu iemeslu pētnieks min faktu, ka kaimiņvalstīs nomedīto vilku skaits pēdējos gados iet mazumā: “Vilki tomēr ir kustīgi dzīvnieki un valstu robežas, protams, neievēro. Pat ja mūsu mednieki nomedī vairāk, tad kaimiņvalstīs tā nav.”
VMD 2020./2021. gada medību sezonā atļāvis nomedīt 280 vilku, tikpat, cik iepriekš. Vilkus drīkst medīt no 15. jūlija līdz noteiktā apjoma sasniegšanai, bet ne ilgāk par 31. martu.
Medī, lai baidās no cilvēka
Atšķirībā no lūšiem vilku medībām ir pamatojums. Ozoliņš: “Ja vilkus pēkšņi pārtrauktu medīt, būtu sagaidām liels skaita pieaugums, un rezultāti, līdz sāktos dabiskā regulācija, varētu būt neprognozējami un bīstami.”
Proti, līdz ar nekontrolētu šo plēsēju skaita pieaugumu augtu arī gadījumu skaits, kad vilki uzbrūk ganāmpulkiem. Medības vilkiem iemāca bailes no cilvēka, lai tas netuvotos, tādējādi netiešā veidā mūs pasargājot. Turklāt, pat turpinot medības, šogad vien līdz jūlija vidum VMD bija saņēmis deviņus ziņojumus par vilku uzbrukumiem, kuros saplosītas 26 aitas, savainotas piecas aitas un viena kaza. Salīdzinājumam – pērn tādā pašā periodā reģistrēti 17 vilku uzbrukumi, kuros nokostas 98 aitas un savainotas 85.
“Viņi ir kļuvuši drosmīgāki nekā agrāk. Nemedījot sekas būtu ļoti grūti prognozējamas, jo vilku ražība ir ļoti liela,” komentē pētnieks. Tiesa gan, Ozoliņš uzskata, ka aptuveni 90% no visiem vilku uzbrukumiem mājlopiem ir pašu saimnieku vaina, jo viņi pret plēsēju draudiem izturas samērā bezrūpīgi.
Lopkopji ganības nenorobežo ar elektrisko žogu, netur sargsuņus, naktīs atstāj ganāmpulkus nepieskatītus. “Tās ir papildu izmaksas. Bet, kad vilks saplēsīs vairākus desmitus aitu, var sākt rēķināt, kas sanāk lētāk,” atgādina Ozoliņš. Piemēram, pērn Madonas novada Ošupes pagastā vilki nokoda 42 aitas un savainoja 37.
Ja vilks tiks pie ganāmpulka, viņš saplosīs vairāk nekā pats var apēst. Tas plēsējiem ir instinktīvi – sākumā nogalināt, tikai tad ēst. Ozoliņš skaidro, ka tas tā iegājies, jo savvaļā lielākā daļa medību mēģinājumu plēsējam būs neveiksmīgi: “Bet šādos mākslīgos apstākļos, kur laupījums nevar aizbēgt, vilkam ieslēdzas tikai pirmais cikls, un viņš turpina nogalināt.”
Lauksaimniekiem jāņem vērā, ka par plēsēju nodarīto postu kompensācija nepienākas, ja saimniecība vai lopi nav apdrošināti. Valsts kompensāciju var censties iegūt, ja vaininieki ir reti un aizsargājami plēsēji, piemēram, lācis.
Raksts tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
