Kā cept zosi, lai cepetis nesanāktu sauss un sīksts?

Diemžēl tirgū reti kad var nopirkt labu zosi – vai nu Latvijā audzēšanai neizraugās īstās šķirnes, vai putnus pareizi nebaro, turklāt zoss, tāpat kā pārējā sarkanā gaļa, ir jānogatavina, proti, gatavošanai neder no rīta kautā, bet gan vairākas dienas atbilstīgā temperatūrā izturēta. Taču daudzas uz svētkiem nopērkamās zosis ir tieši tādas – cepšanai īsti nederīgas, tāpēc arī tikt līdz sulīgam zoss cepetim ir pagrūti. Taču, ja vien nav strikts uzstādījums tikai Latvijas zosi, iesaku nebaidīties no vācu saldētajām – pats tās esmu gatavojis vairākas reizes, un izdodas labi: gaļa mīksta un sulīga, turklāt putns ir perfekti sagatavots cepšanai. Pildi un šauj krāsnī!

Ir divi varianti zoss pagatavošanai.

Pirmais: liec putnu lielā katlā, uzlej ūdeni tā, lai tas nosedz visu zosi (mēģini kaut kā nostiprināt, lai tā neceļas uz augšu), liec klāt sīpolu, burkānu, lauru lapu un vāri, tik ilgi, kamēr gaļa teju lec no kauliem (taču esi uzmanīga – putnu nedrīkst izvārīt tā, lai tas izšķīstu pa šķiedrām). Vidēja izmēra zosij, vārītai uz lēnas uguns, nepieciešama aptuveni pusotra stunda. No buljona, kurā vārījās zoss, un medus pagatavo glazūru. Ņem ārā zosi no katla, iesmērē ar glazūru un liec apbrūnēties līdz 180 grādiem sakarsētā cepeškrāsnī. Ik pa laikam pārsmērē to ar glazūru un cep, līdz zoss ir brūna.

Otrais: ņem un lēnā garā cep. Pildi ar tradicionālo pildījumu, piemēram, kastaņiem, putraimiem, āboliem, rozīnēm, apsmērē ar buljona un medus glazūru un liec pannā. Pārsedz ar foliju un pusotru stundu 180 grādos cep cepeškrāsnī, uzmanot, lai pannā visu laiku būtu nedaudz ūdens un cepetis nepieliptu, kā arī pārsmērējot ar glazūru. Pēc tam noņem foliju un pusstundu zosi cep bez tās. Pasniedz ar sarkanajiem kāpostiem un gaisīgu kartupeļu putru.

Ņem vērā! Vienu zosi rēķina sešām porcijām.