Kad Dievs dod mājienu, tad jārīkojas: ciemos pie vīndariem, kas dzērienu papildina ar medu

“Bijām reiz aizbraukuši pie sievas vecākiem uz laukiem un devāmies sēnēs. Gadījās, ka vajadzēja mašīnai uzpildīt benzīnu, lai tiktu līdz Vecumniekiem. Caur krūmiem skatāmies – māja kalniņā. Gājām turp, domādami, ka varbūt saimnieki iedos degvielu vai aizvedīs līdz Vecumniekiem,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Nikolajs.

Vārds pa vārdam, un darīts

Pagalmā stāvējušas automašīnas, bet ar dīzeli darbināmās, tomēr cerējuši, ka mežā neatstās. Tā arī notika – māju īpašnieki aizveda līdz galamērķim, un Nikolajs tā puspajokam uzprasīja: “Varbūt pārdodat māju?”

“Līdz tikām Vecumniekos, viss jau bija sarunāts, un vēl pēc nedēļas nopirkām šo saimniecību. Ne plānota, ne domāta – Dieviņš mums šo māju sagādāja. Notika tas pirms 20 gadiem,” teic Nikolajs.

Māja ir ļoti veca, reiz piederējusi vācbaltu baronam, celta 19. gadsimtā. Īpašnieki tolaik audzējuši apkārtējos laukos piparmētras, spieduši eļļu un visu produkciju veduši uz Vāciju. Ēkā, kur tagad mīt Urbānu ģimene, bija ražošanas telpas, bet dzīvojamā māja kara laikā nobombardēta.

“Mēs turpinām darbību nevis ar piparmētrām, bet medu. Baroniem bijuši deviņi dīķi, un trīs no tiem mēs iztīrījām, atjaunojām. Nu pagājuši četri gadi, kopš tur ielaistas zivis. Vecumdienās, kad neko daudz nevarēsim, ielaidīsim makšķeri, un būs kāda zivs. Medu uzkodīsim pa virsu,” smej saimnieks.

Spiets no gaisa: laba zīme

Birzemnieku saimniecei Marijai Urbānei ir stāsts, kā bites ienāca viņu ģimenes ikdienā: ”Pie maniem vecākiem dzīvojot, pavasarī ziedēja skaists akāciju krūms dzelteniem ziediem. Vienā jaukā dienā tur iespietoja bites. Mans tēvs, uzmetot acis, teica, ka nez kādas mušas krūmā iemetušās. Aizeju, paskatos – bišu spiets! Tik smuks un liels, un bites jau strādā, nes ziedputekšņus. Saku tēvam: “Tev Dieviņš atsūtījis bites.” Kaimiņam bija tukšs strops, to par pieciem latiem nopirkām, un tā manam tēvam sākās biškopība tepat Vecumniekos.”

Nikolajam savulaik, Kuldīgā dzīvojot, kopā mammu bijuši divi trīs stropi, viņš zināja, kas ir bite, ko tā dara. “Tā pie sievastēva iesākām ar vienu stropu, otrā gadā jau bija divi. Pastudējām literatūru, kā bites pavairot. Uztaisījām spietu ķeramās kastītes, tās salikām visapkārt mežam un noķērām pavisam 25 spietus,” atklāj Nikolajs. “Pirmo spietu bijām ielikuši vītolā maijā.”
Palīgs kopš bērnības bija arī dēls Aivars, kurš turklāt beidza divgadīgos biškopju kursus. “Mēs paši biškopību un vīnkopību apguvām pašmācības ceļā, nekādas īpašās mācības neesam apmeklējuši,” klāsta Nikolajs.

Dravā ir "Buckfast" šķirnes bites un kaukāzietes, kad Urbāni dodas uz biškopju saietiem, parasti iegādājoties arī jaunas bišu mātes. Agrāk ģimenei bijuši pat 150 stropi, tagad vidēji 50, vasarā nedaudz vairāk. Abi Urbāni atzīst, ka ar bitēm darbs ir gana smags arī fiziski un visas nepieciešamās iekārtas dārgas. Gados jaunākiem cilvēkiem ir pat 300 līdz 350 saimju, novērojis Nikolajs, bet viņi ir pensionāri, un jau 50 līdz 60 saimju apkopt pagrūti.

Bet jāstrādā ir, jo pensijas ir tikai 100 eiro – strādājuši savulaik it kā citai valstij. Nikolajs nopukojas, ka nav Latvijā tādas pilsētas, kur nebūtu viņa celto māju.

"Dzintarlāses" zīmols

Sākuši ar medu, un tālāk attīstījies viss, ko bites dod – ziedputekšņi, bišu maize, propoliss, hitazars. Vaicāti, ko nozīmē pēdējais no minētajiem, saimnieki paskaidro – mirušo bišu spirta uzlējums, šo šķidrumu var lietot kā zāles.

Urbānu firmas nosaukums ir "Dzintarlāse" – vienalga kādu medu sviež, tas ir dzintaraini dzeltens un tik skaists, pavasara vai vasaras vākums. Tīrs viršu medus patiesi ir kā visīstākais dzintars.

“Es savu medu kvalificēju trīs veidos – vasaras ziedu meža, pavasara ziedu un rudens ziedu medus. Mūsu bites barojas no meža ziediem, un virši mums ir 400 metru no mājām. Šogad rudens laikapstākļi viršiem bija samērā labvēlīgi,” spriež pieredzējušais bitenieks.

Lēti pārdot nevar atļauties

“Medu tirgojam par vidējo noieta cenu. Ir konkurence, piemēram, Latgalē, jo tur cena uz pusi mazāka. Bijām kartupeļu svētkos, tur medu tirgoja par 3,50 eiro litrā – tā ir spēcīga konkurence. Mēs tomēr lētāk par desmit eiro kilogramā nepārdodam. Viršu medus ir dārgāks, cits nedaudz lētāks,” teic Nikolajs.

Marija piebilst, ka medus tirdzniecībā Latvijā ir liela konkurence. Biškopji, kuri ciena savu darbu, zina, cik tas maksā, bet daudzi pārdod lētāk. Pērn Urbāniem bijusi lieliska medus raža, šogad par trešdaļu mazāka, jo to ietekmēja laika apstākļi. Ja pērn būtu pārdevuši par zemāku cenu, ko šogad darītu? Sēdētu ar rupjmaizīti vien bez aizdara.

“Biškopība ir dārgs prieks – bišu mātes ir dārgas, stropi dārgi. Eiropas projektā dabūjām 15 000 eiro, par to iegādājāmies traktoru, izrādās – Ķīnas ražojums, fasējamo aparātu, mitruma nosūcēju, dziļurbumu vēl iztaisījām,” uzskaita Marija. Viss bez kredītiem, un tos arī banka nedos – pensija 100 eiro un pasēs 67 gadi.

Dzērieni ar knifiņu

Ar medu Urbāni papildina arī pašu brūvēto degvīnu un mājas vīnus. Tie top no visām ogām, kuras salasāmas tepat mežā, pīlādžus un plūškoku izmantojuši, arī ogas, kas aug dārzā. Nikolajs uzsver, ka ar vīna darīšanu jābūt ļoti uzmanīgam – tas prasa lielu auklēšanos. Lai gan medu liekot visiem klāt vienādi, dzērieni garšas ziņā iznāk dažādi. Vienam vīnam jārūgst piecus līdz sešus mēnešus, citam – līdz pat trim gadiem.  

“Ar vīnu un stipro dzērienu nekāds superbizness neiznāk, Latvijā pietiekami daudz vīndaru. Bet mūsu ražojumi atšķiras ar to, ka visur klāt ir pašu medus, tas ir mūsu knifiņš. Ar medu dzērienam ceļas pievienotā vērtība. Ir jau lielveikalos liela alkohola izvēle, bet vietējie un tie, kas mūs pazīst, izvēlas mūsu dzērienus,” saka Marija.

"Bites buča" ar patentu

Atceroties, kā tapa degvīns ar medus piedevu, Nikolajam atkal ir stāsts: “Mēs ģimenē pat konkursu rīkojām, kā sauksim stipro dzērienu. Tapa Bites buča, un to izdomāja sieva Marija. Šo dzērienu ražojam kopš 2010. gada. Nosaukums ir patentēts, bet iesākumā dažs labs mēģināja arī pakaļdarīt. Mēs pa tirgiem braucam regulāri, mūs visi pazīst un pēkšņi sāka prasīt, vai Bites buču esam iedevuši kādam citam tirgot? Tad nu nācās noskaidrot patiesību un attiecības, ar to tad viss arī veiksmīgi atrisinājās.”

Stipro dzērienu sākuši darīt ar mazu aparātu, bet tas īsti neapmierināja – medū ir vaska un propolisa piemaisījumi, tāpēc aparāts aizlipa. Pasūtīja citu – piecreiz dārgāku un divpakāpju, kas nodala jēlspirtu.

“Mēs rūgstoli lejam laukā un mēslojam savus augus – veidojas skāba vide plus vēl visi mikroelementi, kas rodas no bišu maizes un propolisa. Saimniekojam ar bezatlikuma tehnoloģiju,” lepojas saimnieks.

Bites buča pabijusi visās pasaules malās – Amerikā, Austrālijā, protams, Eiropā. Kaimiņš, kurš strādājis Beļģijas vēstniecībā, piedāvājis tur iepazīstināt Eiropas un pasaules pārstāvjus tieši ar Urbānu ģimenes ražojumiem – paņēmuši Bites buču, vīnus, smiltsērkšķu, brūkleņu, dzērveņu medu. Produkciju novērtēja ļoti labi. Kad vasarā Bauskā notika rokfestivāls, vācieši, kas to apmeklēja, atbraukuši arī uz Vecumniekiem speciāli pēc Bites bučas – bija jau garšojuši un iecienījuši.

Ekskursanti aizbrauc dziedādami

“Medu vien pārdodot, iztikt nevar, piedāvājam arī vīnu, degvīnu, uzņemam tūristu grupas. Kad sākās Covid krīze, trīs mēnešus neviens nebrauca ciemos. Tagad atkal krīze atsākusies, un būtu zobi jākar vadzī, ja nebūtu kāds uzkrājums. Vasarā, kad atcēla vīrusu ierobežojošos pasākumus, brauca daudz – daugavpilieši, tukumnieki, igauņi, baltkrievi, lietuvieši. E-pastā saņēmām veidlapu, kurā apmeklētājiem jāieraksta savi dati un jāapliecina, ka nav saslimuši. Parasti maršruts ir tāds, ka ekskursantiem pie mums pēdējā pietura. Notiek vīna un degvīna degustācija, un cienastā ir arī medus kūka. Mājup visi brauc, lustīgi dziedādami,” smejas saimnieks.

Kad atkal būs labāki laiki, labprāt uzņemtu arī tālākus ārzemniekus, bet tad jābūt līdzi tulkam, jo ģimenē citas valodas nepārvalda – saimnieki izstāsta visu gidam latviešu valodā, un viņš pārtulko vajadzīgajā mēlē.

“Mums šajā ziņā palīdzēja vidējā mazmeita Zane, kura airBaltic strādāja par stjuarti, bet tur atlaida ļoti daudz darbinieku, un viņa aizbrauca pie mammas uz Beļģiju. Tā nu palikām bez sava tulka, bet mazmeita angliski runā pat labāk nekā latviski. Diemžēl mūsu zemītē viņai vairs darba nebija,” pasūrojas vectēvs.

Sacenšas ar āpsi

“Sešos no rīta ceļamies, bet vienpadsmitos vakarā liekamies gulēt. Nav viegli mums, diviem pensionāriem, bet ko lai dara? Mežā tomēr ir kolosāli dzīvot – svaigs gaiss, un šogad bija tāds baraviku gads! Gatavoju marinētas baravikas, ceptas liku burciņās – man sagatavots ļoti plašs klāsts konservējumu. Es jau zinu, ka liela daļa aizceļos uz Beļģiju pie radiem,” priecājas Marija.

Vīrs viņu papildina: ”Vispār ir ļoti labi mežā dzīvot. Man īpaši patīk pavasaris – aprīlis, maijs. Ja piecos no rīta izej laukā, jūties tā, it kā dzīvotu paradīzē. Putni dzied, dzeguze pielido pie loga – kukū, celies augšā! Lakstīgala arī jasmīnkrūmā. Putni un citi dzīvnieki šajā vietā jūtas droši.”

Pērn bija ļoti laba ābolu raža, un cienājās arī jenotsuņi, āpši, brieži. Šogad daudz ābolu nebija, bet padevās vīnogas, un tās, izrādās, garšo ne tikai saimniekiem.

“Vienu rītu sievai prasu: “Tu tās vīnogas nolasīji?” Viņa par to neko nezina. Izrādās – āpsis pie vainas! Norauj ķekaru un noēd ogas. Kļuva tik drošs, ka metra augstumā mums visas nolasīja, sāka pat koku grauzt, lai uz leju dabūtu labākās ogas. Mēs, protams, dusmīgi, bet ko tu izdarīsi,” Nikolajs noplāta rokas. Ņēmuši spaini un nolasījuši atlikušo ražu paši. Āpsis, protams, uz saimniekiem arī pikts, ka atņēmuši šim labo ēdmaņu.

Nav laika stenēt, jāstrādā

“Bagāti neesam un nekļūsim, bet kamēr veselība turas, jāstrādā. Vadām savu saimniecību uz priekšu. Ja sāksi pukstēt, stenēt, vaidēt, vai tad no tā labāk paliks? Dārzā mums izaug viss kas – gurķi, kabači, ķirbji, kartupeļi, rudens avenes, mellenes. Dīķī atkal zivis – karpas, līņi, karūsas. Tas gan pagaidām ir kā hobijs.

Mēģinājām piedāvāt kūpinātas zivis degustācijai, bet kā tirgus preci varēsim tās dot tikai tad, kad būs izaugušas vienu kilogramu un 200 gramu smagas. Tad piedāvāsim arī makšķerēšanu un kūpinātu lomu. Kad šogad izmēģinājām, cilvēki bija sajūsmā,” palielās saimniece.  

Katrs jauns veikums ir arī cerība nākotnei, ka dēls Aivars atgriezīsies no Kanādas, kur pašlaik strādā celtniecībā. “Viņš varēs turpināt mūsu iesākto,” sarunu noslēdz Marija.