Tavam sapņu dārzam - dekoratīvā zirgkastaņa

Parastās zirgkastaņas (Aesculus hippocastanum) dzimtene ir Balkānu reģions – Grieķijas ziemeļi un Bulgārijas dienvidi, kur tas aug savvaļā. Pie mums šos dekoratīvos vasarzaļos kokus audzē kopš 18. gadsimta sākuma, un tie ir iecienīti gan parku apstādījumos, gan daiļdārzos. Koka nosaukums radies, lai zirgkastaņu, kuras sēklas izmantoja zirgu barībai, varētu atšķirt no īstās jeb ēdamās kastaņas (Castanea sativa).

Kuplā zirgkastaņu ģimene

Zirgkastaņa izceļas ar lielām lapām, piramidālu vainagu. Maijā un jūnija sākumā zied baltiem ziediem ar sarkaniem vai dzelteniem plankumiem, ziedi sakopoti ķekaros, ko tautas valodā sauc par svecēm. No ziediem attīstās dzeloņainas pogaļas ar 1–3 sēklām (kastaņi). Šos kastaņus uzturā lietot nav ieteicams, bet ēdamā kastaņa Latvijā aug reti sliktās ziemcietības dēļ. 

Koks var izaugt 15–25 metru augstumā, tā vainags var sasniegt 10–15 m platumu. Stumbra diametrs vidēji ir 2 metri, sākot no 3 metriem, koks tiek uzskatīts par dižkoku.

Latvijas stādaudzētavās atrodamas arī citas zirgkastaņas, piemēram, sārtā zirgkastaņa (Aesculus x carnea) un tās šķirnes, dzeltenā zirgkastaņa (Aesculus flava) un viena tās šķirne, hibrīdā zirgkastaņa (Aesculus x hybrida), mainīgā zirgkastaņa (Aesculus x mutabilis) un sarkanā zirgkastaņa (Aesculus pavia). Tās visas atšķiras ar augumu, vainaga formu, ziedu krāsu, taču paši kastaņi gan ir diezgan līdzīgi, izņemot dažām no minētajām ir gludi sēklapvalki.

Kā pasargāt koku

Zirgkastaņai patiks irdena, auglīga, pietiekami mitra augsne un saulaina vieta. Nekādu īpašu kopšanu koks neprasa, vienīgi apgriešana nav ieteicama. Audzējot no sēklām, svarīgi tās neiekaltēt, jo sakaltušas sēklas zaudē dīgtspēju. Kastani vēlams uzreiz stādīt izvēlētajā vietā, nevis puķpodā. 

Parastās zirgkastaņas lielākā problēma ir Cameraria ohridella, dažus milimetrus garš taurenītis – zirgkastaņu raibkode jeb mīnējošā kode. Lielākos postījumus parasti var manīt vasaras otrā pusē, kad koka lapas kļūst plankumainas, sakalst un vizuāli koks vairs neizskatās pievilcīgs. Tāpēc gan tas bojā neaiziet, tomēr, katru gadu ciešot no kaitēkļu radītiem bojājumiem, novājinās un nespēj pretoties citiem kaitīgiem faktoriem.

Vislabākā metode cīņā ar raibkodi ir katru gadu visas lapas savākt un sadedzināt (daudzviet tas nav atļauts, tāpēc lapas var arī kompostēt, un kompostā kodēm vajadzētu aiziet bojā). Var arī uz koka stumbra uzpūst speciālu līmi, lai kāpuri (kas pārziemo uz zemes) nevar pa to uzlīst. Tāpat ir ieteicama plēsējērcīšu izmantošana, taču, ja koks ir liels un kodes – ļoti savairojušās, tam nebūs vēlamā efekta. Citas zirgkastaņu sugas raibkodes neapdraud vai apdraud minimāli, tāpēc tās ir labāka izvēle dārzā, tāpat ļoti skaistas, bet sagādās daudz mazāk problēmu.

Ņem vērā!

● Ja nolem savā dārzā stādīt zirgkastaņu, rūpīgi izpēti piedāvājumu, kā arī pārliecinies par ziemcietību, jo sevišķi bargās ziemās koks var apsalt.

Zirgkastaņa veselībai

Tautas medicīnā izmanto parastās zirgkastaņas mizu, ziedus, lapas un kastaņus.

Lapu vai mizas novārījumu lieto, lai samazinātu ar kāju vēnu darbības traucējumiem saistītas sāpes un smaguma sajūtu kājās, potīšu pietūkumu, kāju krampjus naktī. Slimu vēnu ārstēšanai izmanto arī svaigu ziedu sulu vai kaltētu ziedu izvilkumu spirtā.

Izvilkums spirtā noder arī ārīgi reimatisma, podagras, išiasa radīto sāpju samazināšanai.

Kastaņus lieto matu sakņu stiprināšanai, pret reimatisma sāpēm, vēnu varikozi, podagru.

Kastaņi satur daudz saponīnu, tāpēc tie ir viens no labākajiem dabīgajiem veļas mazgāšanas līdzekļiem.

Zināšanai

● Kastaņus ieteicams turēt pie slimās vietas, ielikt spilvenā, uz kura guļ slimais cilvēks. Kastaņus var likt jakas kabatās, lai tie attīra enerģētiku. Sievietēm kastaņus ieteicams nēsāt kreisajā kabatā, bet vīriešiem – labajā.