Kas ir sērmūkšspireja - pamesto mājvietu un kapsētu krūms
Sērmūkšspireja jeb pīlādžlapu sorbārija (Sorbaria sorbifolia) uz Eiropu atceļoja jau 18. gadsimta vidū no Āzijas. Tur tā savvaļā aug joprojām, un Japānā to plaši izmanto tautas medicīnā.
Latvijā pīlādžlapu sorbāriju ieveda kā dekoratīvu apstādījumu augu 19. gadsimta sākumā. Drīz vien to sāka pavairot un plaši izmantot daiļdārzos. Diemžēl augs lieliski pielāgojās Latvijas klimatiskajiem apstākļiem un jau gadsimtu vēlāk bija sastopams arī savvaļā. Neraugoties uz to, augs joprojām ir iecienīts daiļdārzu rotājums tieši sava dekoratīvā izskata dēļ.
Mitrā, saulainā vietā krūms mēdz sasniegt pat 3 metru augstumu, un neparastie, garie zari ar zaļajām pamīšus izkārtotajām lapām, kas rudenī iekrāsojas no gaiši dzeltenām līdz tumši sārtām, reti kuru atstāj vienaldzīgu. Turklāt no jūnija līdz augustam pīlādžlapu sorbārija bagātīgi zied ar pūkainām, baltām ziedkopām, kas sasniedz pat 30 cm garumu.
Savvaļā šis augs izplatījies no nepieskatītu parku, kapsētu un pamestu māju dārziem, jo ar savu spēcīgo sakņu atvasēm ātri vien pārņem blakus esošo teritoriju. Tomēr savvaļā sērmūkšspireja neizaug garāka par 1,5 metru. Tā ir pieticīga, tāpēc lieliski jūtas meža paēnā, kur saaug ļoti cieši un ātri vairojas, pārņemot arvien jaunas platības un nomācot Latvijas dabai raksturīgos augus.
Kā ierobežot sērmūkšspirejas izplatīšanos? To nav iespējams izdarīt ar zaru apgriešanu, tieši otrādi, tā pēc apgriešanas sadzen vēl vairāk atvašu. Vienīgais dabai draudzīgais veids, kā augu ierobežot un iznīcināt, ir pilnīga tā sakņu sistēmas izrakšana un zaru iznīcināšana.
