Veca ābeļdārza dēļ trīs bērnu tēvs Sandis, pārdodot dzīvokli, iedzīvojas milzīgā nodokļu parādā
Daudzbērnu tēvs Sandis Šrāders ar ģimenes pieauguma dēļ nolēma pārdot savu Rīgas dzīvokli, lai varētu iegādāties lielāku mājokli savai augošajai ģimenei. Bet tā kā pārdošanas brīdī dzīvoklis nebija viņa vienīgais nekustamais īpašums, viņam pēc likuma nākas maksāt 20% iedzīvotāja ienākuma nodokli (IIN) par pārdoto, ko var uzskatīt par ļoti nesamērīgu un negodīgu praksi.
Lai likumiski netiktu piemērots 20% nodoklis, it kā ienākumam no dzīvokļa pārdošanas, Sandim bija jāatbilst diviem kritērijiem. Pirmkārt, pārdošanas brīdī Sandim Rīgas dzīvoklim bija jābūt vienīgajam īpašumam, bet viņš likumu nianšu nezināšanas dēļ nokavēja vienu mēnesi ar sava vectēva ābeļdārza pārdošanu, jo uzskatīja, ka ābeļdārzs netiks uzskatīts par dzīvesvietu.
Otrkārt, viņš arī nebija deklarējies savā Rīgas dzīvoklī gadu pirms tā pārdošanas, bet savā vectēva mājā laukos, jo viņam patika, ka daļa viņa maksāto nodokļu nonāk viņa lauku pašvaldībā. Neraugoties uz to, viņa sieva un visi trīs bērni bija deklarēti Rīgā, bet Sandis šajā dzīvoklī ar ģimeni dzīvoja un maksāja kredītu bankai. Šo divu apstākļu dēļ, Valsts ieņēmumu dienests (VID) Sandim Šrāderam ir uzrēķinājis vairāku tūkstošu lielu nodokļu parādu.
Vienīgais veids, kā samazināt parādu ir uzrādīt čekus par dzīvokļa remontu no 2011. līdz 2019. gadam. Lai gan Sandis var uzrādīt dzīvokļa vērtējumu, iegādājoties dzīvokli 2011. gadā ar bildēm un dzīvokļa stāvokļa aprakstu, kā arī vērtējumu pārdodot dzīvokli 2019. gadā ar bildēm un stāvokļa uzlabojumu aprakstu, čeku neesamība VID nav iemesls negodīgi uzskatīt, ka vispār nekādi ieguldījumi nav veikti. Varam secināt, ka pat ģimene Latvijā nevar eksistēt bez grāmatveža vai jurista, teic Sandis.
Milzīgais nodoklis viņam nebūtu jāmaksā, ja viņš kā dzīvokļa īpašnieks tajā būtu deklarējies. Savukārt, ja situācija būtu proporcionāli pretēja – vispirms pārdots ābeļdārzs, viņam VIDam nāktos maksāt ne vairāk par 180 eiro, jo ābeļdārzs tika pārdots par 1200 eiro. Toties dzīvoklis tika notirgots par vairākiem desmitiem tūkstošiem eiro, no kuriem kā 20% IIN VID aprēķinājis 6851,99 eiro, kuram tagad klāt nāk arī nokavējuma soda nauda – 815, 39 eiro. Līdz ar to nu Sandis ieņēmumu dienestam ir parādā 7667,38 eiro. Viņš žurnālam "Likums un Taisnība" pastāstīja:
„2011. gadā kredītā nopirku dzīvokli, bet pērn to nolēmu pārdot, jo ģimenē bija pieaugums – trīs mazi bērni un radās vajadzība pēc plašāka mājokļa. Nopirkto dzīvokli izremontēju (par savu iekrāto un ģimenes naudu – no omītes, mammas, sievastēva un sievasmātes). Šai laikā manā īpašumā bija arī ābeļdārzs Madlienā (vērtība 2011. gadā – 298 lati, ko 2019.gadā pārdevu pa 1200 eiro, aptuveni mēnesi pēc tam, kad pārdevu savu dzīvokli Rīgā). Tātad, uz pārdošanas brīdi mans dzīvoklis Rīgā nebija vienīgais īpašums, un tieši šis ābeļdārzs bija par iemeslu, lai man aprēķinātu milzīgo IIN. Kad VID zvanīja un informēja par negodīgo lēmumu piemērot nesamērīgos nodokļus, es viņiem piedāvāju uzdāvināt visu naudu, ko esmu ieguvis par ābeļdārza pārdošanu. Viņiem tas neinteresēja.
Sandis VID arī lūdza vairāk papildus laiku - sameklēt čekus 2020. gada nogalē, aptuveni vienu gadu pēc dzīvokļa pārdošanas par remontiem no 2011. līdz 2019. gadam, vai juridisko palīdzību, lai izietu no nepatīkamās situācijas. VID deva laiku, bet norādīja, ka soda procenti 0,05% par katru nokavējuma dienu tikšot aprēķināti no mirkļa, kad dzīvoklis pārdots un par papildus laiku, ko lūdz, jo Sandis esot nokavējis iespēju laikā nomaksāt nodokli - gadu atpakaļ”.
Sandis emocionāli šādu nodokļa iekasēšanu salīdzina kā plēsoņas vai klejojoša bandīta rīcību, kuram neinteresē, kas paliks pēc tam: “Ekonomists Džeims Galbraits norādījis uz to, kā apstākļi, kad ekonomika un finanšu sektors netiek pietiekami regulēts, ļauj institūcijām izvairīties no publiskajiem pakalpojumiem, bet korporācijām uzvesties kā plēsoņām. Pretēji šādam stāvoklim, VID darbības liecina par plēsoņu darbībām, kas izriet no pārlieku lielas regulēšanas un tieša un nesamērīga likuma burta piemērošanu sabiedrības neaizsargātajiem slāņiem (indivīdiem, ģimenēm ar bērniem).
Latvijā 55% ģimeņu gribētu vairāk bērnu, ja būtu vieta, kur tos audzināt – mājas. Daudzbērnu ģimenei mājvieta ir svarīga, mēs neesam kapitālisti vai nekustamo īpašumu attīstītāji – pret mums nevajag izturēties tieši tāpat, kā nekustamo īpašumu biznesu Latvijas prestižajos reģionos. Turpinot par Latviju un VID, kā valsti ar institūcijām, ir vērojama uzvedība, kas līdzīga ceļojošiem bandītiem, kuru mērķis nav valsts attīstība ilgtermiņā (demogrāfija ir Latvijas lielākais izaicinājums pašlaik). Ekonomists un politikas zinātnieks Mankūrs Olsons norāda, ka šādā valstī neviens indivīds, kur nu vēl daudzbērnu ģimene, nav ieinteresēta dzīvot, strādāt, attīstīt un radīt ko jaunu. Šādos apstākļos ir viegli prognozējams valsts iekārtas sabrukums un iedzīvotāju vēlme pamest šādu iekārtu”.
Nodoklis varētu būt mazāks, ja no ienākuma par pārdošanu atskaitītu ieguldījumus, ko Sandis astoņu gadu veicis sava dzīvokļa remontā, un tie bijuši ievērojami, kas fiksēts fotouzņēmumos, bet tie nav uzskatāmi pierādījumiem, tādi ir tikai maksājuma dokumenti un čeki, kurus Sandis nav saglabājis: „2011. gadā nevarēju iedomāties šādu vājprātu, ka mūsu valsts izturēsies pret ģimenēm tāpat, kā pret nekustamo īpašumu attīstītājiem vai būvfirmām ar labiem grāmatvežiem un juristiem - lai „atsistos” no VID. Citi pierādījumi par ieguldījumu, bankas un nekustamo īpašumu aģentūras vērtējumi, pērkot un pārdodot manu dzīvokli, kas neapgāžami pierāda ieguldījumu, neder! Nav čeks, tātad nav ieguldīts!”.
Ne VID, ne Tiesībsargs, ne citas amatpersonas, pie kurām vērsies Sandis, teic tikai vienu – jāpakļaujas VID aprēķinam un jāmaksā, jāsastāda maksājumu grafiks. Un viss! Tā kā Sandis nu kļuvis par ļaunprātīgu parādnieku apķīlāts arī viņa īpašums – 2005. gada izlaiduma automašīna "Hyundai Getz", kas novērtēta par 800 eiro, un viena SIA "Madliena 2" (bijušā kolhoza) akcija 284 eiro vērtībā.
VID informē, ka IIN par pārdoto īpašumu nebūtu jāmaksā, ja īpašums pēdējos piecus gadus būtu reģistrēts zemesgrāmatā un tajā pēdējos 12 mēnešus savu dzīvesvietu būtu deklarējis tā īpašnieks, vai tas būtu bijis vienīgais pārdevēja nekustamais īpašums, kuru pārdodot, līdzekļi tiek ieguldīti līdzīgā nekustamā īpašumā.
Ja dzīvokļa pārdošanas brīdī, Sandim nebūtu piederējis ābeļdārzs, un viņš par saņemto naudu būtu nopircis citu dzīvokli, tad IIN nebūtu jāmaksā. Tāpat tas arī nebūtu jāmaksā, ja viņš Rīgas dzīvoklī būtu deklarējies. Bet Sandis visus šos gadus kā savu oficiālo dzīvesvietu bija deklarējis vectētiņa lauku mājā – Madlienā, ko viņa mamma viņam bija uzdāvinājusi, kad 2008/2009. gada ekonomiskās krīzes rezultātā bija spiesta doties un meklēt darbu uz ārzemēm. Viņš teic, ka katrs gadījums jāvērtē individuāli, nevis kā potenciāla shēma valsts apkrāpšanai:
„No manas pieredzes, arī tad, ja ir līdzekļi un bērni, VID, ieviešot šādu valsts politiku, parūpēsies, lai jau esošai daudzbērnu ģimenei mājas nebūtu. Neredzu citu iespēju, kā aizsargāt savu ģimeni un doties maksimāli tālu no Latvijas, jo šeit ģimenes ar bērniem nevienam nevajag. Tā vietā, lai man būtu vairāk līdzekļu pirkt lielāku un dārgāku īpašumu ģimenei, man ir mazāk naudas, būs nepieciešams lielāks kredīts nākamajam mājoklim un vēl būs jānomaksā parāds VID, kas ir gandrīz tikpat liels, cik vienīgā ģimenes apgādnieka gada ienākumi pēc nodokļu un visu komunālo maksājumu, un kredītu nomaksas (strādājot Latvijas Radio vidēja līmeņa vadītāja amatā). Pie jaunā īpašuma iegādes arī būs jāmaksā 2% nekustamā īpašuma nodoklis – viss šis atsver jebkādu Latvijas atbalstu ģimenēm, padarot visus esošos atbalsta pasākumu par simboliskiem un nenozīmīgiem.
Pret ģimenēm nedrīkst izturēties tāpat, kā pret korporācijām. Birokrātija Latvijā ir smacējoša. Attieksme - kā plēsoņām vai ceļojošiem bandītiem, kuriem vienalga, kas paliek aiz muguras”.
