Mauriņa vietā īsta pļava
Dabiskās pļavas ir unikāls, bet Latvijā apdraudēts biotops. Pirms pāris gadsimtiem tās sedza trešdaļu valsts platības, bet tagad aizņem tikai niecīgus 0,7 procentus no visas valsts teritorijas. Tomēr arvien biežāk tām pievērsta uzmanība ar mēģinājumiem atjaunot īstas pļavas gan dabā, gan apdzīvotās teritorijās.
“Pļavas, kas bija 19. gadsimtā un senāk, kad cilvēki vēl neizmantoja tādas tehnokrātiskas sistēmas kā tagad, bija krietni citādākas. Daudz dabiskākas, ar lielāku augu un kukaiņu dažādību,” skaidro Ziemeļgaujas dabisko pļavu uzraugs un dabas aizsardzības eksperts Viesturs Lārmanis.
Sarežģītas augu sabiedrības
Šādas pļavās mīt dažādas augu sabiedrības vai asociācijas, kā tās dēvē pats eksperts. Šīs augu grupas ir atkarīgas cita no citas, no tām savukārt ir atkarīgi dažādi kukaiņi. Pat visniecīgākā cilvēku darbība šo kārtību var izjaukt un pat iznīcināt. “Daži augi varbūt šur un tur paliek, bet tā kombinācija izzūd,” saka Lārmanis.
Šīs sarežģītās augu sistēmas bieži vien veidojušās gadsimtiem ilgi, un dabas eksperti uzskata, ka dažas no tām saglabājušās pat no pirmatnējiem laikiem. Šo dabiski iedibināto kārtību iztraucējot, to atgūt ir grūti, un, lai kultivētā pļavā paši atgrieztos savvaļas augi, nepieciešamas vairākas desmitgades.
“Daudzi lakstaugi ir atkarīgi no tā, kā tos pārnēsā dzīvnieki vai zemnieki ar saviem siena vezumiem. Bet mūsdienās vairs nav ne siena vezumu, ne arī dzīvnieki paspēj kaut ko izdarīt, jo zāle tiek uzreiz ietīta rullī un viss šis process apstājas. Salīdzinājumam – vecos laikos zemnieki ar siena ratiem braukāja cauri ainavai lielas distances un izplatīja sēklas. Tad augi varēja apmainīties ar gēniem. Mūsdienās tas vairs nenotiek, un tāpēc dabiskās pļavas ir apdraudētas,” skaidro Lārmanis.
Kur nestaigā, tur ļauj ziedēt
Tomēr aizvien populārāki kļūst centieni īstu pļavu vai drīzāk tās imitāciju ienest savā pagalmā. To dara arī pats Lārmanis, kaut atzīst, ka viņa lauku īpašumā Valkas pagastā – dabas saimniecībā "Bekas" – tas ir nedaudz vieglāk, jo visapkārt jau ir dabiskās pļavas. Turklāt, ņemot vērā, ka šādām pļavām vajag ārkārtīgi ilgu laiku, lai attīstītos, privātīpašumā var iekopt tikai kaut ko vizuāli līdzīgu.
“Mēs vienkārši dažādi pļaujam savu pagalmu. Kur staigājam, tur izpļaujam biežāk, bet citur pusi vasaras vai visu vasaru nepļaujam nemaz. It īpaši, ja redzam, ka tur aug kādi īpaši krāšņi savvaļas augi, tad ļaujam tiem ziedēt,” teic Viesturs.
Un, kaut arī patiesi dabisku pļavu savā sētā ieviest ir grūti, puķu daudzveidība to noteikti izkrāšņos un padarīs acij patīkamu, arī izveidos labvēlīgu vietu vismaz kādiem augiem un kukaiņiem, kas tos var pasargāt no pilnīgas izzušanas.
Dabiskās pļavas pamatprincipi
Lārmanis norāda, ka jāievēro pāris pamatprincipi: “Jo mazāk auglīga augsne, jo lielāka puķu daudzveidību jums būs. Grūti saprast, kā tā var būt, bet, ja augsne ir auglīga, tur var sākt augt ļoti lekni augi. Tie saaug blīvi un neļauj izplatīties mazāka auguma augiem, un tad iznākums ir diezgan vienmuļš. Bet, ja augsne ir mazauglīga, tur var pastāvēt dažādu izmēru augi.” Zemes auglību ir iespējams kontrolēt. Viens no veidiem ir nopļauto mauriņu neatstāt turpat uz vietas trūdēšanai, bet aiznest citur.
“Otra lieta ir pļaušana. Pareizi ir, kā darīja senie zemnieki – pļaut jūlija otrā pusē. Ja laukam ļauj augt līdz rudenim, augi visas barības vielas pārnes uz saknēm, tādā veidā arī augļojot augsni. Tāpēc to būtu labi darīt laikus. Ja zāle ir pavisam lekna, to var darīt arī vairākas reizes,” turpina Viesturs.
Tad saimniekam jau jāsāk vērot savu pagalmu. Ja kādā vietā sāk ienākt vēlama savvaļas puķe, šo vietu nevajag pļaut intensīvi, ļaujot augam izplatīties – pēc situācijas citviet pļaut vairāk, citur mazāk. Un, kas zina, varbūt jūsu īpašumā reiz pat uzziedēs kāda Latvijas orhideja.
Mazāk darba, vairāk skaistuma
“Daudzos gadījumos, ja tā dara, tad savvaļas puķes pašas nāk pagalmā,” teic Lārmanis. Ja tomēr puķes nenāk, saimnieks var to sēklas pats iesēt. Labas vietas, kur meklēt savvaļas augu sēklas, ir ceļmalas. Iespējams arī iegādāties dažādus sēklu maisījumus, tomēr jāpievērš uzmanība sastāvam. Bieži vien sēklu saraksts uz etiķetes var būt mānīgs un neatbilst patiesībai. Svarīgi arī sēt augus, kuri sastopami Latvijas savvaļā, nevis ievest ārzemju sugas.
Dabas eksperts min piemēru no sava pagalma: “Ir stūrītis, kuru mēs pļāvām. Tad tur sāka augt baltais āboliņš, un mēs to vietu pļaut pārtraucām, lai uzzied un bites var savākt nektāru. Nopļaujam, kad ir noziedējis. Tā dažādi mums sanāk. Praksē tas nozīmē, ka mums pat ir mazāk darba. Ja pļauj mauriņu un redz, ka vienā vietā tūlīt sāks ziedēt madaru pušķis, to var arī nenopļaut un atstāt.”
Pavisam izcili būtu, ja pļaušana notiktu kā senākos laikos ar izkapti. Ja tas nav iespējams, tad, kā jau minēts, svarīgi nopļauto masu tomēr savākt, lai augsne neuzņem tik daudz barības vielu.
Saimnieks, kuram ir liela apņēmība vienmuļa mauriņa vietā izveidot sev šādu pagalmu, var ieviest arī velēnu no dabiskajām pļavām, lai izplatās tur esošās augu sēklas. Šeit gan ir svarīgi pļavu velēnu nebojāt, norāda Lārmanis: “Bieži gadās, ka dabiskajās pļavās ir pastrādājušas mežacūkas, kuras velēnu ir uzplēsušas. Tad no turienes kādu fragmentiņu var paņemt, kamēr nav izžuvis.”
Publikācija ir sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
