Neaprakstāms skaistums. Viena diena Skrīveru dendroloģiskajā parkā
Braucot pa Daugavpils šoseju, 80 km attālumā no Rīgas, Daugavas labajā krastā, atrodas Skrīveru dendrārijs. Tur 167 hektāru platībā aug vairāk nekā 370 dažādi eksotiski koki un krūmi, starp tiem pat tādi, kas nekur citur pasaulē vairs neaug.
Skrīveru dendroloģiskais parks
Braucot pa Daugavpils šoseju, 80 km attālumā no Rīgas, Daugavas labajā krastā, atrodas Skrīveru dendrārijs. Tur 167 hektāru platībā aug ...
Skrīveru eksperiments
Skrīveru dendroloģiskais parks kopā ar svešzemju koku stādījumiem aizņem 392 hektārus, no tiem 17 hektāros plešas Skrīveru dendrārijs; pašlaik to visu uztur un aprūpē AS Latvijas valsts meži. Taču parka stādījumu plānu izstrādāja un 1897. gadā dēstījumus īstenoja toreizējās Skrīveru muižas īpašnieks Maksimilians Sīverss. Viņš Tērbatas Universitātē studēja dabaszinātnes un ekonomiku, bet kā turīga barona dēls varēja atļauties papildnodarbības dendroloģijā un mežsaimniecībā. Tad arī viņam radās sapnis par parku, kurā augtu visi Ziemeļu puslodes mērenā klimata joslas koki un krūmi. Tā jau studiju gados viņš rakstīja vēstules Ziemeļu puslodes botāniķiem, dendrologiem, stāstot par saviem plāniem un vaicājot pēc sēklām.
Daudzi atsaucās jaunā entuziasta lūgumam, un tā pie mums neredzētu koku sēklas nokļuva līdz Skrīveriem.
Katra sēkla ieradās mazā auduma maisiņā, kam līdzi bija prāvāks maisiņš ar zemi no tās vietas, kur dabiski šāds koks aug. Sīverss bija daudz ceļojis pa Eiropu, devies arī ekspedīcijās, koku sēklu dēļ bija pat aizbraucis līdz Kanādai. Savu aizraušanos dedzīgais dendrologs atspoguļoja presē, savās publikācijās to dēvējot par Skrīveru eksperimentu. Visi pētījumi un atziņas par 35 gadus ilgušajiem eksperimentiem tika apkopoti monogrāfijā, kura kara laikā diemžēl pazudusi. Karš ietekmēja arī paša Sīversa dzīvi – 1919. gadā, bēgot no frontes līnijas, viņš Liepājā saslima ar difteriju un nomira.
Ar cimperlīgajiem neauklējās
Sīverss vispirms jauno sēklu iesēja koka lecektī; ja tā uzdīga, tad atbilda Baltijas reģiona klimatam. Vispār viņš pret kokiem izturējās diezgan atturīgi – mazos kociņus īpaši neapsedza, no salnām nesargāja.
Viņa metode bija vienkārša – ja sēkla uzdīgst, koks ir spējīgs pielāgoties mūsu apstākļiem. Ja neuzdīga, nekā īpaši mākslīgi nepalīdzēja tam notikt.
Pēc uzdīgšanas kociņu pārstādīja dobē, lai tas apsakņojas, un tad tikai iestādīja parkā. Apstākļi Skrīveros kokiem nebija īpaši piemēroti – augsne kaļķaina, un zem plānās virskārtas biezs dolomīts. Taču jaunais saimnieks bija atradis vienkāršu risinājumu, lika saviem ļaudīm dolomītā izcirst caurumus koka saknēm. Sanāk, ka koki sastādīti dolomīta puķpodos. Kad koku pārstādīja šajās dolomīta bedrēs, pie saknēm izbēra zemi, kas nākusi līdzi sēklām, lai katram augam būtu klāt mikroorganismi no to dabīgā areāla. Iespējams, tieši šā aspekta dēļ pie mums Daugavas krastā tik labi ieauguši koki no tālās Kanādas, Japānas, Amerikas. Šajā parkā Sīverss izveidoja arī īpašu un tam laikam nekur iepriekš neredzētu laistīšanas sistēmu – no 17 metrus augstāk esošā Kalnu muižas ezera ar trieces sūkni padeva ūdeni, caurules bija sadalītas pa apcirkņiem, un tās kontrolēja ar krāniem, lai katrs kociņš tiktu aplaistīts.
Pasaules retumi Daugavas krastā
Sīverss bija iecerējis iestādīt 1700 kokaugus, taču viņa plānus izjauca Pirmais pasaules karš – līdz tam viņš paspēja iestādīt 590 dažādus kokus un krūmus. Dendrāriju postīja ne vien karš, bet arī bargo ziemu sals un Daugavas pali. Patlaban parkā kopā ar Latvijas kokiem ir apmēram 380 kokaugu sugu un 33 pasaules retumi. Starp tiem četri kokaugi, kas pasaulē ir uz izzušanas robežas, desmit ir tādi, kuru vairs nav Eiropā, un 19 – tādi, kuri vairs nav sastopami Ziemeļu puslodē. Interesanti, ka Skrīveros vislabāk jūtas Kanādas un Japānas reģionos augošie koki, taču klimatisko izmaiņu dēļ arvien labāk sāk iejusties arī Vidusjūras reģionam raksturīgie koki.
Dendroloģiskais parks izvietots divās terasēs: augšējā vairāk pārstāvēti meža apgabali, stepju zonu valstis, bet lejā, pie Daugavas, vairāk to, kas tuvāk pie jūrām un okeāniem. Interesanti, ka koki sastādīti pēc ģeogrāfiskā principa, vienkopus dēstīti koki no viena reģiona. Tā, ejot pa parku, var apiet apkārt Ziemeļu puslodei. Korejas koki ir līdzās Ķīnas un Japānas, tad ASV un Kanādā augošie koki, kas ir atsevišķi no Balkānu valstu tipiskākajiem kokiem, – tieši tāpat, kā tie aug pasaules kartē.
Zied visu gadu
Visus Skrīveros augošos kokus un krūmus nemaz nevar uzskaitīt – lapsu vīnkoks, snuķaugļu lazda, sirdsveida kārija, krāšņās veigelas, efejas, īves, spirejas, duglāzijas, tūjas. Te ir, ko redzēt ne tikai vasaras ziedonī, piemēram, Ungārijas sudrabliepiņa uzzied tikai augustā. Amerikas sudraba kļava, kas patlaban ir koši dzeltena, rudenī būs sudrabaina, Virdžīnijas burvjlazda savus pumpurus sāk vērt novembra kailsalā pie mīnuss četriem grādiem, uzplaukstot ar koši dzelteniem ziediem. Te aug arī Mandžūrijas rieksts, lielais retums – Grieķijas melnais valrieksts, kas smaržo pēc garšvielām, Amerikas dižlapu liepa, kuras mazākā lapiņa ir papīra A4 formātā, japāņu ābelīte, kuras ziediņš ir krietni mazāks par mūsējām, toties smarža desmitkārtīgi intensīvāka.
Dendroloģiskā parka takas garums ir aptuveni trīs kilometri. Ja pietiek spēka, vērts turpināt pastaigu arī otrpus šosejai, kur, izejot cauri koku alejai, ir 800 metrus gara Sūnu taka ar 18 personāžiem no novadnieka Andreja Upīša patiesīgā stāsta jaunatnei Sūnu ciema zēni.
Ejot pa taku, gājējam piebiedrojas Bukstiņš, Tauķiene un pats Laimes lācis. Šeit ir arī labiekārtota ugunskura un telts vieta. Taka izved līdz Kalna muižas ezeram, kur sākas arī 800 metrus garā Laimes lāča taka. Abas takas un Skrīveru dendroloģiskais parks ir bez ieejas maksas, atvērts katru dienu.
Ņem vērā! Ja vēlies, lai tev visu izrāda un izstāsta pieredzējis gids, zvani Dainai Vancānei-Viļumai (tālr. 25661983).
