23. aprīlis - Jurģa jeb Ūsiņa diena. Latviskās ieražas, ēdieni, laika vērojumi

Par kalniem Ūsiņš jāja
Ar akmentiņu kumeliņu;
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu āboliņu.

Juris un Ūsiņš uzvar tumsu

Jurģi jeb Ūsiņa diena sakrīt ar kristīgās baznīcas svētku dienu par godu Svētajam Jurim, kurš tiek attēlots kā bruņinieks uz zirga, cīņā uzvarot pūķi, visa ļaunā simbolu. Juris daudzām tautām ir zirgu aizgādnis, arī mūsu kaimiņiem igauņiem, lietuviešiem, krieviem un poļiem. Domājams, ka kristīgās tradīcijas ietekmē Jurģis jeb Juris ieņēmis Ūsiņa vietu, kurš mūsu senčiem bija zirgu patrons.

Kādā 1889. gada Valmieras ieražu apskatā pat minēts aizrādījums, ka Jurģu diena senāk bijusi Ūsiņa diena. Pagāniskā Ūsiņa un kristiešu Jura savienošanu var pat simboliski izskaidrot: Ūsiņš, tāpat kā svētais Juris, ierodas, jājot uz zirga, zirgs simbolizē gaismu, šķēps – tās starus, bet pūķis – ziemu un tumsu. Ūsiņa diena bija pa vidu diviem saulgriežiem – Lieldienām un Jāņiem, pavasari un vasaru. Tāpēc Ūsiņš tiek saukts ne vien par zirgu aizgādni, bet arī par ziedoņa, pavasara un gaismas simbolu. Dainās minēts, ka “Ūsiņš atnes kokiem lapas, zemei zaļu āboliņu”.

Ar melna gaiļa asinīm

Igauņi savu zirgu patronu redzēja kā jātnieku, kurš pavasarī aizslēdz vilkiem mutes, un rudenī, kad pieguļas laiks beidzies, tās atkal atslēdz. Mūsu senčiem pēc Ūsiņa dienas sākās pieguļas un ganu laiks, tāpēc bija svarīgi izlūgties aigādņa labvēlību, lai tas lopus pasargā no vilkiem un dažādām kaitēm.

Viena no plašāk pazīstamākajām šīs dienas tradīcijām, lai sekmētu zirgu labklājību, bija melna gaiļa kaušana – ar tā asinīm uz staļļa durvīm vilka lietuvēna krustu, lai tas nejāj zirgus. Citviet minēts, ka zirgiem devuši ēst auzas, kas aplietas ar gaiļa asinīm, tad tie auguši stipri un veseli. Taču pašu gaili vārījuši un ēduši, pirmo kumosu noliekot Ūsiņam, otro dabūjis saimnieks, pārējo ēdusi saime. Taču arī bez gaiļa bija ierasts Ūsiņam nolikt kādu ziedojumu – uz nakti nesuši stallī cienastu, visbiežāk alu, vārītas olas, maizi. Olas pavasarī simbolizē auglību, dzīvību, jaunu sākumu. Tāpēc tās Ūsiņa dienā, līdzīgi kā Lieldienās, bijušas liela cieņā – ēšanai, ziedojumam, rituāliem.

Rumulēšanās un došanās pieguļā

Senāk uzskatīja, ka no Ūsiņiem sākas vasara, tāpēc ar šo dienu atsākās ganu un pieguļas laiks. Šajā dienā visi saimnieki, neskatoties, vai bijis vēl sniegs vai jau atkusnis, kaut uz neilgu laiku centušies pirmo reizi izlaist lopus laukā. Ganam Ūsiņa dienā ganībās bija jāiet ar atslēgu bunti rokā, šādi simboliski aizslēdzot vilkam ceļu pie ganāmpulka un lai lopi apkārt neklīstu, bet turētos vienkopus kā saslēgti.

Kad gani mājās pārnākuši, sākusies rumelēšanās – visa saime laistījās ar ūdeni; svarīgi bija apliet ar ūdeni pašus ganītājus, lai tie pa vasaru nesnaustu. Šajā dienā veica dažādas izdarības, saistītas ar došanos pieguļā. Saimnieki ar puišiem jājuši pieguļā, tur kūruši ugunskuru, kurā vārījuši pantāgu (ēdienu no gaļas, kartupeļiem un olām) un olas, ēduši un dzēruši, pirmo tiesu dodot pagaršot Ūsiņam: zemē iedzinuši mieru, tā bedrē ielējuši pantāgu, bet virsū uzlikuši akmeni. Uz katru zirgu ņēmuši piecas olas, četras varēja apēst, bet piektā bija jāmet zirgam pār muguru – ja tā nesaplīsa, zirgam pa vasaru klāsies labi.

Ūsiņa dienas ēdieni

Bez jau pieminētajiem pieguļnieku ēdieniem šai dienai par godu kāvuši cūku, brūvējuši alu kā uz svētkiem. Saimniece galdā cēlusi olas, sieru, maizi, visa saime ieturējusi kopīgu maltīti. Ticējums vēsta, ka šajā dienā jācep lieli maizes kukuļi, tad zirgi augšot brangi un apaļi. Tāpat šai dienā jāvāra gaļa, tad visu gadu būs gaļa, ko ēst. Ar šo dienu sākas zemes darbu laiks, tāpēc saimniece sāk dot launagu; tā tas notika līdz rudenim, kad dzērves posās aizlidot.

Laika vērojumi Ūsiņa dienā

● Kāds laiks ir Ūsiņa dienā, tāds būs Miķeļos.

● Ja Ūsiņa rītā ir rasa, govis pa vasaru dod daudz piena.

● Ja Ūsiņa rītā ir salna, tad rudenī agri nāks salnas.

● Ja pirms Ūsiņa dienas dārd pērkons, vasarā būs slikta raža.

● Ja Ūsiņa dienā līst lietus, būs slapja vasara.