Stāsts. Viesturs Lārmanis atgriezies tēva mājās - atpakaļ pie īstas pļavas

Pats Lārmanis par sevi pieticīgi saka: “Es zinu no visa pa druskai, bet visvairāk esmu satrenējies uz dabas retumu un dažādu pazīmju un indikatoru pazīšanu un saprašanu, kas vajadzīgs, lai tie varētu labi dzīvot. Es neprotu atšķirt visas 1500 lakstaugu vai 500 ķērpju sugas, bet diezgan labi orientējos sugās, kas ir nozīmīgas, lai pieņemtu dabas aizsardzības lēmumus. Šīs zināšanas man palīdz izskaidrot, kas nepieciešams, lai biotops būtu pilnvērtīgs, lai retā suga būtu atbilstoši aizsargāta.”

Atgriezies tēva mājās

Sākumā Viesturs dzīvoja līdzīgi kā daudzi – liela dzīves daļa pagāja pilsētas birojā un dzīvoklī. Bet tad viņš kopā ar sievu Inesi nolēma atgriezties tēva mājās Valkas novadā un turpināt vecāku aizsākto – ar dabīgām metodēm kopt kokāju jeb parkveida pļavas.

Vai ar šādu saimniekošanu ir iespējams labi dzīvot vidusslāņa līmenī? Lai to uzzinātu, jāpaiet laikam. Pateicoties tam, ikvienam ir iespēja pieteikties uz semināriem un aizbraukt uz Bekām, lai uzzinātu gan teoriju, gan praktiskus padomus.

Latvijas ziemeļos, kur līkumu līkumus met Gauja un tai blakus otru upes garumu veido vecupju labirints, bioloģiskās daudzveidības epicentrā atrodas GrassLIFE demonstrējumu saimniecība – dabas saimniecība Bekas. Lielākā daļa saimniecības zemes atrodas dabas lieguma un dabas parka zonās aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja, kas iekļauts arī Eiropas Savienības nozīmes dabas teritoriju Natura 2000 un starptautiskas nozīmes putnu vietu (IBA) tīklā.

Te ganībās labi jūtas 12 dažādi pļavu, mežu un ūdeņu dzīvotņu jeb biotopu veidi, kas ir īpaši aizsargājami saskaņā ar Eiropas Savienības Biotopu direktīvu vai Latvijas normatīviem. Tā ir Latvijā un, iespējams, arī Eiropas Savienībā lielākā īpaši aizsargājamo dzīvotņu bagātība tik nelielā (aptuveni 120 hektāru) vienlaidus teritorijā.

Šajā pašā ainavā sastopamas arī vairāk nekā 30 īpaši aizsargājamas dzīvnieku, ķērpju, augu un sēņu sugas, seši valsts nozīmes dižkoki. Nepārspīlējot var teikt, ka gandrīz katrs Beku zemes kvadrātmetrs ir starptautiskas vai nacionālas nozīmes īpaši aizsargājams dabas objekts.

Senču balss aicinājums

“Cilvēce ir cēlusies no savannai līdzīgas ainavas. Iespējams, tāpēc arī daudzi mūsdienu cilvēki ļoti labi jūtas kokāju pļavās, jau pirmoreiz savā dzīvē tajās ienākot. Arī ainavu parki pilsētās apliecina instinktīvo vēlmi atgriezties vidē, kur saule mijas ar pavēni, ir dažādu vecumu koki, krūmu grupas, ziedi, putni, tauriņi,” stāsta Viesturs.

Modernajos pilsētu kvartālos uz jumtiem stāda kokus, birojos ierīko džungļus – jo darbinieki tā kļūstot produktīvāki. Zinot, ka dabas daudzveidība strauji izzūd un no tās atkarīga cilvēces pastāvēšana, viens no lielākajiem dabas aizsardzības izaicinājumiem ir atrast veidus, kā cilvēkam dzīvot kopā ar lielu biodaudzveidību.

Igauņu biosemiotikas zinātnieks Kalevi Kulls saka, ka kokāju pļavas būtu jāuzlūko ne tikai kā jaukas atmiņas par pagātni, bet kā dabas un cilvēka kopā dzīvošanas nākotnes modelis, jo šis ainavas veids vairāku gadu tūkstošu garumā pierādījies kā tāds, kur rekordliela biodaudzveidība varējusi pastāvēt cieši kopā ar cilvēku.

“Vairākas dabiskās pļavas ap mūsu mājām ir vismaz 300 gadu vecas,” priecājas Lārmanis. “Gauja visu laiku maina gultni, upe brucina krastus, esam atraduši izskalotus senus ozolus, kas ir zemu zarojumu – tātad auguši izklaidus. Tas liek domāt, ka līdzīga ainava te varētu būt bijusi varbūt arī pirms 1000 gadiem.

Nereti, dzirdot manus daudzos stāstus par pagātnes ainavu, klausītāji sāk iebilst, ka cilvēki nevar atgriezties dzīvot pagātnē. Taču ne jau to aicinu darīt. Ieskats vēsturē ir vajadzīgs, lai saprastu, kādi bijuši tie veiksmīgie piemēri, kur cilvēki ar dabas daudzveidību labi sadzīvojuši. Tie ir tie mazie zināšanu ķieģelīši no kā būvēt harmonisku 21. un 22. gadsimta ainavu.”

Latvija kļūst mazāka

Lārmanis ir aizdomājies, ka, zaudējot senās ainavas, Latvija kļūst mazāka – cilvēkam pilnvērtīgi izmantojama dzīves telpa faktiski sarūk. Agrāk ainava bija pilna ar dažādiem elementiem – skaistām viensētām, līkumainām takām, kokiem, pie kā pastaigas laikā piestāt un atpūsties. Tā viscaur bija ikvienam cilvēkam dažādās nozīmēs izmantojama dzīves vide.

To vairs nevar teikt par mūsdienu, piemēram, kvadrātkilometriem lielajām vienmuļajām labības lauku ainavām. Šiem kvadrātkilometriem vairs palikusi tikai viena vienīga funkcija – ražot pārtiku vai lopbarību, tā vairs nav cilvēku ikdienas dzīves vide, jo tur nav kur vai pat nedrīkst iet.

“Arī meža ainava kļūst arvien industriālāka. Paviršs selfijs ar dzeltenu lauku fonā nav gluži tāda pati atrašanās ainavā, kā, piemēram, būtu pastaiga pa taku, kas tur kādreiz bijusi. No Latvijas vairāk nekā sešiem miljoniem hektāru pāris miljonus cilvēki savās ikdienas gaitās vairs nelieto. Nevis tāpēc, ka cilvēku mazāk, bet tāpēc, ka tur nav ko darīt. Tādā veidā Latvija ir kļuvusi mazāka,” skaidro Viesturs.

Pļava atdzimst gadsimta laikā

Vai iespējams šajā iznīcības skrējienā noraut rokas bremzi? “Visu uz izzušanas robežas esošo sugu izmiršanu pilnībā apstādināt vairs nav iespējams, jo vides problēmas mēs pamanām krietnu laiku vēlāk, nekā ir iedarbojušies to cēloņi. Vispārējs straujš stāvokļa uzlabojums nav pat teorētiski iespējams,” atzīst dabas eksperts.

Ja cilvēcei pietiktu saprāta un gribas vienoties, labākajā gadījumā mēs spētu varbūt trīs desmitgažu laikā apturēt mūsu pašu izraisītos procesus, kas samazina biodaudzveidību, bet ne pašu samazināšanos. Pēc tam nākamajās desmitgadēs atbilstoši rīkojoties, varētu cerēt uz pamanāmiem uzlabojumiem. “Vai izdosies? Jārēķinās ne tikai ar ekoloģisko inerci, bet arī – cilvēka dabu. Problēmas neatzīšana līdz pēdējam – tas mums raksturīgi,” atgādina Lārmanis.`

Lai, piemēram, izveidotos bioloģiski vērtīgais zālājs, kas ir gan pļauta pļava, gan noganītas ganības, vajadzīgs ilgs laiks. Briti veica ilgstošu monitoringu, lai noskaidrotu, kad zālājā dabiski atgriezīsies bioloģiski vērtīgas pļavas augu sabiedrība – bija jāgaida no 70 līdz 100 gadiem. Uz augu sabiedrības pamatiem veidojas kukaiņu, putnu un citu dzīvnieku sabiedrības. Lai atjaunotu iznīdēto, vajag laiku un iemaņas.

Augiem grūti izplatīties

Pirms pārdesmit gadiem daudzi vēl sienu krāva zārdos un pēcāk veda uz gubeni. Pa šo laiku augiem bija laiks nogatavināt sēklas un pa ceļam uz kūti izbirdināt zemē dažādās vietās. Tagad grūti pat iedomāties, kā savvaļas pļavu augi varētu izsēties, jo mainījusies siena sagatavošanas tehnoloģija.

To satin ciešos ruļļos, bieži gatavo skābsienu un ruļļus ietin plēvē. “Arī manā saimniecībā siena ruļļi tiek salikti kaudzē un pārsegti ar plēvi,” neslēpj Lārmanis. “Ideja, ka joprojām varam aiziet uz šķūnīti, savākt siena smalkumus no dabiskās pļavas un izkaisīt citā pļavā, lai palielinātu augu daudzveidību, ir teju neizpildāma.”

Ainavu mainīs progresīvi pilsētnieki

“Vērojot, kādi cilvēki brauc uz pļavu semināriem, man šķiet, ka nākotnē dabas daudzveidībai Latvijā vairāk palīdzēs nevis zemnieki, kas lielākoties tiecas saimniekot ar industriālām metodēm, bet progresīvie pilsētnieki, kas pērk īpašumus laukos un strādā attālināti vai daļu sava laika velta lauksaimniecībai,” spriež Viesturs.

Viņi ir spējīgāki atrast alternatīvus veidus, kā lauku produktiem pievienot papildu vērtību, nespēlējot tikai uz lielāka apjoma izspiešanu no zemes, novērojis Viesturs. “Arī kontakts ar augstvērtīgus produktus cienošiem pircējiem viņiem bieži veidojas veiksmīgāk, un nereti viņi var atļauties arī vienkārši savam priekam pakalpot dabai.”

Liela nozīme būs arī tam, ka daudz vairāk cilvēku savos piemājas dārzos u.tml. rūpēsies par biodaudzveidību. Tā ir pasaules tendence – piemēram, BBC teju katrā raidījumā par dārzu ierīkošanu un kopšanu stāsta, kā piesaistīt dabas daudzveidību.

“Ja mums izdotos nosargāt izzūdošās sugas un cilvēki aizvien vairāk veidotu kukaiņu un ežu mājas, izliktu putnu būrus, stādītu nektāraugus kukaiņiem, tas viss palīdzētu veidot ekoloģisku infrastruktūru. Latvijas Dabas fonda organizētās ainavu tūres ir pārsteidzoši labi apmeklētas – tātad arī Latvijā ir interese,” Viesturs pauž arī optimismu.

Bez plūcējiem nekādi

Pļava nevar iztikt bez pļāvēja un siena ēdāja, ganības – bez plūcējiem. Lārmanis: “Ir pat teorētiķi, kuri saka, ka tradicionālā zemkopība bija dabiskās evolūcijas turpinājums, jo savvaļas zālēdājus aizstāja mājlopi, cilvēks radīja sarežģītākas ekosistēmas, izveidoja mājdzīvnieku šķirnes, tā bagātinot iekšsugu ģenētisko daudzveidību. Jau Kārlis Linnejs pamanīja, ka pļavās un ganībās sugu skaits vairojas, nevis iet mazumā.”

Tātad bija laiks, par kuru nosacīti varētu teikt, ka cilvēka darbošanās dabas daudzveidību lielākoties vairoja, nevis mazināja. Cilvēka ietekme uz ainavu pakāpeniski mainījās, palielinoties saimniekošanas vērienam, kas dabas daudzveidību samazināja. Ap 20. gadsimta vidu aizvien vairāk valstīs izzuda arī tradicionālā zemkopība, un nu cilvēka darbība ainavā pārsvarā ir ar negatīvu ietekmi uz biodaudzveidību.

Veģetārisms pazudinātu pļavas

“Vienkāršotā vēsts, ka gaļas ēšana nogalinās planētu, ir piemērs, kā labi nodomi aizved postošās galējībās, jo masas spēj uztvert tikai primitīvas ziņas,” atklāts ir Viesturs. Šim vēstījumam bija jābūt: “Neēdiet industriāli audzētu liellopu gaļu! Bet droši turpiniet pirkt gaļu no zemniekiem, kas savus lopiņus baro, noganot un pļaujot dabiskās pļavas. Ja jūs nepirksiet šādu gaļu, izzudīs dabai draudzīgi strādājoši zemnieki un līdz ar viņiem pazudīs arī dabiskie zālāji. Pazudīs pļavu tauriņi, kukaiņi, putni, jo viņi nevar pastāvēt bez lopiem un zemnieka.”

“Ja cilvēki vairāk aizdomātos par kopā dzīvošanu ar dabu, viņu prātos nokaušanai un gaļas ēšanai būtu pilnīgi cits statuss,” turpina Viesturs. “Zinot, ka savvaļā plēsējiem ir pozitīva loma zālēdāju populāciju veselības uzturēšanā, es citādi arī uztveru lopiņu nokaušanu. Lasīju kāda garīgā domātāja skatījumu uz šīm attiecībām. Viņš uzskata, ka eksistē tāds kā dzīvnieku kolektīvais gars, kurš individuālu dzīvnieku nokaušanu vai plēsēja paveiktu nogalināšanu akceptē kā normālu un vajadzīgu parādību, lai suga pastāvētu.”

Būtībā tas pats, ko ekologi saskata attiecībās starp lauvām un antilopēm Āfrikas savannā, un līdzīgi, kādos priekšstatos dzīvoja senie zemnieki, kur rūpes un cieņa pret dzīvnieku nebija pretrunā ar tā nogalināšanu pārtikai.

“Labākais, ko es šajā sakarā varu darīt, ir pēc iespējas samazināt dzīvnieka ciešanas. Tādēļ savā saimniecībā plānoju lopu nokaušanu izdarīt pats, lai vismaz izslēgtu tās šausmas, ko lopiņi pārcieš ceļā uz kautuvi,” piebilst Viesturs.

Situācija ir skumja

Šobrīd dabiskie zālāji ir visapdraudētākais biotops mūsu valstī – salīdzinot ar 20. gadsimta sākumu, kad trešdaļa no Latvijas teritorijas bija dabiskās pļavas un ganības, tagad mums atlikuši tikai 0,7 procenti.

Publikācija ir sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.