Katru dienu ēdam un dzeram plastmasu
Katru gadu kopā ar ēdienu un dzērieniem mēs norijam aptuveni 73 000 plastmasas mikrodaļiņu, noskaidrots jaunā pētījumā, kas publicēts izdevumā "Annals of Internal Medicine".
Pētījumā piedalījās astoņi brīvprātīgie no Itālijas, Nīderlandes, Austrijas, Lielbritānijas, Polijas, Somijas, Krievijas un Japānas. Zinātnieki analizēja viņu izkārnījumus, atrodot vidēji 20 mikroplastmasas daļiņu katros desmit gramos. Vidējā diennakts deva satur ap 200 daļiņu.
Neviens no dalībniekiem nebija veģetārietis, seši uzturā lietoja jūras zivis. Visi viņi vienu nedēļu pierakstīja visu, ko ēduši un dzēruši.
Viens no galvenajiem plastmasas avotiem ir pudeļu ūdens, tāpat arī jūras veltes. Pētījuma vadītājs, Vīnes Medicīnas universitātes doktors Filips Švabls teic: “Tas ir pirmais šāds pētījums. Tas apstiprina to, ko mēs sen nojautām – plastmasa galu galā sasniedz cilvēka zarnu traktu.”
“Risks veselībai joprojām nav zināms, taču ir bažas, ka mikroplastmasa var uzkrāt indīgas ķīmiskās vielas un vissīkākās daļiņas var iekļūt asinsritē,” vēsta britu laikraksts "Daily Mail". Par 150 mikroniem (0,15 milimetri) lielākas daļiņas visdrīzāk izvadīsies no organisma, bet sīkākas var nonāk mūsu orgānos.
Visizplatītākais ir polipropilēns un PET, ko izmanto pārtikas iepakojumā. Atrasti arī septiņi citi plastmasas veidi. Turklāt šīs mikrodaļiņas var ne tikai apēst, bet arī ieelpot putekļu veidā.
Doktors Švabls norāda, ka vairāk mikroplastmasas ir to cilvēku organismā, kas dzer pudeļu ūdeni, kas satur vidēji no 118 līdz 325 daļiņām uz litru.
Ievērojams daudzums plastmasas atrasts tuncī, omāros un garnelēs. Turklāt ir aizdomas, ka ēdienu piesārņo ar mikroplastmasu apstrādes vai iepakošanas gaitā. Patlaban pasaule saražo vairāk nekā 350 miljonu tonnu plastmasas gadā.
Pasaules Veselības organizācija gan nesen paziņoja, ka mikroplastmasas līmenis ne krāna, ne pudeļu ūdenī pagaidām nav cilvēkiem bīstams, tomēr aicināja pētīt iespējamos riskus.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
