Privātdetektīvi meklē dedzinātājus un samierina greizsirdīgus pārus

Latvijā patlaban oficiāli darbojas 141 privātdetektīvs, kas apvienojušies 36 detektīvsabiedrībās. Viņi strādā pārsvarā biznesa vidē – apdrošināšanas kompānijās un lielajos uzņēmumos, pārbaudīdami darbiniekus un darījumu partnerus.

Izārstē greizsirdību

Detektīvsabiedrības „Arcis info” valdes priekšsēdētājs Sergejs Čerņenoks žurnālam „Likums un Taisnība” teic: “Pirmām kārtām gribu izkliedēt mītu, ka detektīvs to vien dara, kā meklē mīļākos un mīļākās. Mūsu galvenais uzdevums ir drošas biznesa vides nodrošināšana, informatīvais atbalsts, darījumu partneru uzticamības pārbaude. Otrā galvenā darbības joma ir iekšējās izmeklēšanas veikšana uzņēmumos.”

Šāda stereotipa izveidošanos veicinājušas gan Holivudas filmas, gan lubu romāni. Varbūt kaut kur aiz okeāna tā ir pierasts, bet ne Daugavas krastos. Pie mums privātdetektīvi šajā jomā galvenokārt ir psihoterapeiti, kuri sekmīgi izārstē greizsirdību.

“Ir jau gadījumi, kad mums zvana vai atnāk vīrs vai sieva ar lūgumu izsekot neuzticīgo lauleni. Tikko viņi uzzina, ka āra novērošana izmaksā 30–50 eiro stundā, tā uzreiz visa greizsirdība kaut kur pazūd, un atkal viss ir normāli,” smejas Čerņenoks.

Jāatzīst, ka tieši dārdzības dēļ detektīvi Latvijā parasti nemeklē ne nozagtas automašīnas, ne pazudušus cilvēkus.

Bijušie policisti

Pirmie privātdetektīvi Latvijā parādījās drīz vien pēc neatkarības atgūšanas – deviņdesmito gadu sākumā. Toreiz, tāpat kā tagad, lielākā daļa bija izbijuši policisti vai citu drošības struktūru darbinieki, aizgājuši no valsts darba. Piemēram, Čerņenoks ir bijis Valsts policijas 6. pārvaldes priekšnieks, Latvijas Drošības biznesa asociācijas vadītājs Jānis Zeps – robežsardzes Rīgas pārvaldes priekšnieks.

Pirms pārdesmit gadiem privātdetektīvu uzdevums bija uzņēmējus pasargāt no reketa un „kriminālā jumta”, tagad viņu darbības sfēra ir kļuvusi daudz civilizētāka.

Lai arī privātdetektīva pakalpojumi nav lēti, sviestu uz maizes viņi nopelna sūrā darbā. Par to liecina kaut vai tas, ka privātdetektīvu kantori pārsvarā neatrodas prestižās biroju ēkās vai Vecrīgā, bet gan salīdzinoši necilās telpās tuvējās priekšpilsētās ar nebūt ne šiku mēbelējumu atšķirībā no smalkiem advokātu kantoriem.

Pārbauda darbiniekus

Ar privātdetektīvu teorētiski saskare ir lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju. Slepenais aģents mūs varēja novērot, gan ejot cauri lidostai, gan pieprasot apdrošināšanas atlīdzību, gan iestājoties darbā.

“Visā pasaulē lielajām kompānijām ir drošības dienesti, kuros būtu jāstrādā detektīviem, kas pārbauda gan darbiniekus, kuri saistīti ar materiālām vērtībām, gan darījumu partnerus, vai viņi ir uzticami. Pie mums arī lielajos uzņēmumos – „Latvijas dzelzceļā”, „Latvijas gāzē”, lidostā, ostā – ir drošības dienesti, kuros strādā detektīvi. Viņi pārbauda arī darbiniekus, kam ir darīšana ar materiālajām vērtībām, vai viņi nelieto alkoholu, narkotikas, neaizraujas ar azartspēlēm, vai nav pieķerti zādzībās,” stāsta Jānis Zeps.

Atmasko dedzinātājus

Lielākā daļa privātdetektīvu strādā apdrošināšanas kompānijās. Ne jau apdrošinātāji pārbauda, vai cietējs ir tiesīgs saņemt kompensāciju, to dara detektīvi.

“Ir dažādas metodes, kā pārbaudīt, vai pats klients nav, piemēram, nodedzinājis savu īpašumu, lai saņemtu apdrošināšanu. Piemēram, sarunas ar lieciniekiem, kaimiņiem, radiem, ko viņi redzējuši un dzirdējuši, videonovērošanas kameru uzfilmētā pārbaude. Piemēram, nesen atklājās, ka kāds vīrs „salēcās” ar sievu un nodedzināja māju, lai saņemtu apdrošināšanu,” atklāj Zeps. Ļaunprātība gan jāpierāda apdrošinātājam tiesas ceļā.

Kāds uzņēmējs vērsies pie privātdetektīviem, jo lietuvieši Latvijas firmai pārdevuši zagtu metālu. Policijai nebija laika nodarboties ar šo lietu, bet detektīvs izsekoja visu, pārbaudīja videonovērošanas uzfilmēto, atrada un nodeva informāciju policijai. Policija zagļus aizturēja, un apzagtie atguva savu mantu.

Slepenie aģenti bez slepenām tiesībām

Latvijas privātdetektīvi savā starpā bieži smejas, ka viņiem praktiski nav nekādu tiesību. Žurnālists drīkst neatklāt savu informācijas avotu, un mācītājam saistošs ir grēksūdzes noslēpums, taču detektīvam savi „noslēpumi” ir jāatklāj. To pieprasa likums.

“Detektīvam, ja viņš uzzina par kriminālnoziegumu, par to uzreiz ir jāziņo policijai. Likumā tas ir uzrakstīts, bet tajā nav teikts, kam un kā ziņot. Pēc idejas Valsts policijā būtu jābūt vienam cilvēkam, kas sadarbojas tieši ar privātdetektīviem.

Piemēram, ir izdarīts noziegums, un mēs par to ziņojam vietējai policijas teritoriālajai nodaļai, kuras darbinieki varbūt arī ir saistīti ar šo noziegumu, jo nebūt ne visi policisti ir tīri un pūkaini. Tāpēc, lai daudzmaz to visu varētu „noslēpt”, Valsts policijā ir jābūt cilvēkam, kas no privātdetektīviem pieņem informāciju un tad to nosūta tālāk, policijas iekšienē neatšifrējot no kurienes šī informācija ir nākusi,” uzskata Zeps.

Viņš arī atklāti piebilst: “Kad tu esi aizgājis prom no policijas sistēmas, tad sistēmā sāk valdīt uzskats, ka ar tevi vairāk nevar sadarboties. Tā greizi uz tevi skatās...”

ASV privātdetektīviem ir tiesības izmantot valsts datubāzes un vērsties pēc palīdzības valsts struktūrās, bet ne Latvijā. Detektīvs nevar iegūt informāciju ne no Valsts ieņēmumu dienesta, ne no policijas. Viņam būtībā jāiztiek ar to pašu, kas ir jebkuras privātpersonas rīcībā, – internetu, automašīnu, savu galvu un kājām.

Detektīvu kļūst aizvien mazāk

Zeps uzskata, ka privātdetektīvu darbs Latvijā tā īsti nav novērtēts, un ir sadrūvējies, ka zinošu detektīvu kļūst aizvien mazāk. Pēc Policijas akadēmijas likvidēšanas operatīvā darbība, piemēram, izsekošana vai spiegošana, augstskolās vairs netiek mācīta.

“Visi tagad ir juristi, bet ne jau visi juristi var būt labi policisti,” ir pārliecināts Zeps, kurš ir atvaļināts pulkvedis un vēl padomju laikā zinības apguvis Minskas augstākajā milicijas skolā. Viņš netur sveci zem pūra un ar savām zināšanām dalās ar studentiem gan Daugavpils Universitātē, gan biznesa augstskolā „Turība”.

“Daļa detektīvu ir „brīvmākslinieki”, kas saņēmuši detektīvdarbības sertifikātu un darbojas vieni paši. Citi darbojas komercfirmās, kur apvienojušies vairāki detektīvi,” saka Zeps. “Latvijā ir ne vairāk kā piecas nopietnas privātās detektīvsabiedrības,” piebilst Čerņenoks.

Pēc Čerņenoka vārdiem, neviens Latvijā nav precīzi formulējis, kas ir detektīvs: “Īstenībā viņš sniedz informācijas analīzes pakalpojumus. Tomēr tā īsti nav detektīva joma.”

Latvijā darbojas arī melnie detektīvi – bez licences. Būtībā nevienam taču nevar aizliegt stāvēt uz ielas stūra un novērot garāmgājējus vai apkopot internetā iegūstamo informāciju.