Gundars Āboliņš meitu audzina Karlsona bēniņos

Kādreizējais aktrises Veras Singajevskas dzīvoklis Krišjāņa Barona ielā gan nav pašos bēniņos – tas atrodas nama augšstāvā, un bēniņus dzīvošanai apguvuši citi ļaudis. Tomēr tas nemaina lietas būtību, ka aktiera mājoklī dzīvojusi Latvijas visu laiku slavenākā Karlsona atveidotāja – viņa mamma Vera Singajevska.

Jums, te, augšstāvā, dzīvojot, ir ļoti labs un plašs skats pa logu.

Gundars: Jā, man arī patīk. Apkārtni redzam ļoti tālu. Bērnībā pa pagalma logu varēju saskatīt aktieri Edgaru Liepiņu, kam arī bija tāds jumta mansarda dzīvoklis. Viņš dzīvoja Suvorova ielā, kas tagad ir Čaka iela, mēs – Barona ielā. Mūsu virtuves logs ar Edgara Liepiņa virtuves logu bija tieši pretī – varējām samāties.

Kas šajā mājoklī ir mainījies kopš laika, kad te augāt?

Gundars: Remontu uztaisījām, piemēram, uz grīdas uzlikām vecināta ozolkoka laminātu. Kad es te bērnībā rāpoju, tā bija nolupusi, četrās kārtās krāsota dēļu grīda, un viesistabā bija izklāti linoleja paklāji. Bet tā vecā grīda mums te zem lamināta seguma aizvien vēl ir! Tāpat kā Rīga, kurā asfalts ir vairākās kārtās klāts, bet apakšā daudzviet zem tā vēl ir bruģis.

Neuzskatām to par memoriālo muzeju – tā nav. Vienkārši gribējās dzīvot tādā istabā, kādu vecāki bija iekārtojuši, – te ir mammas laikā pirktas sekcijas, viņas dāvanas, suvenīri, notis, vāzes, gleznas, kas saņemtas kā dāvanas jubilejās. Re, kur arī mammas jaunības gadu portrets!

Mammas klātbūtne šajā mājoklī ir aizvien jūtama?

Gundars: Nē, mēs tādus spiritiskus seansus nerīkojam un nemēģinām to garu izsaukt.

(Sarunai pievienojas aktiera meita Austra.)

Austra: Mēs ģimenē neko nedarām, kas ir saistīts ar dvēselēm.

Gundars: Nē, mēs kopjam savējās, Austriņ.

Vispār šis kādreiz bija komunālais dzīvoklis. Līdz manam septiņu gadu vecumam mēs ar vecākiem, brāli un mammas mammu dzīvojām divās istabiņās. Otrās divās istabās dzīvoja PSRS Tautas skatuves māksliniece – balerīna Velta Vilciņa. Tad viņai piešķīra dzīvokli jaunuzceltā dzīvokļu mājā toreizējā Gorkija ielā. Tajā pašā mājā, uz kuru pārcēlās Velta Vilciņa, dzīvokli dabūja arī Vizma Belševica un daudzi citi radošo profesiju pārstāvji. Bet mēs tikām pie visa dzīvokļa!

Lieliski! Varējāt ar brāli izskrieties!

Gundars: Kā nu ne – šajā viesistabā ir pat hokejs spēlēts! Lai gan ar bumbiņu, bet tāpat tas mums bija hokejs. Dzīvojām taču pretī Sporta pilij. Jā… Sporta pili mūsu acu priekšā uzcēla un mammas acu priekšā sagrāva. Uzskatu to par lielu muļķību, kam nevaru rast izskaidrojumu. Ļoti žēl. Tagad te kaut kādiem attīstītājiem būšot jauns kvartāls ar ofisiem, dzīvokļiem. Bet kāpēc gan te nevarēja celt Rīgas koncertzāli, ko visiem tik dikti vajag?

Austra: Tagad taču daudzi cilvēki iebrauc Latvijā, un viņiem vajag mājas....

Gundars: Te, meitiņ, nedzīvos cilvēki, kas iebrauc Latvijā un kuriem vajag mājas. Te dzīvos tie, kas iebrauc Latvijā un kam jau ir mājas piecās Eiropas vietās.

Kas Gundaram bija mīļākās rotaļlietas bērnībā?

Gundars: Mums bija savi tā laika Lego tipa klucīši, ar ko būvēju mājas un pilis, bija konstruktori, skrūvītes, uzgrieznīši, visādi sīkumi un krikumi. Mūsdienās jau, protams, tur ir ne tikai klucīši, bet arī visādas puķītes, lietussardziņi – tik sīkas detaļas, ko es pat pirkstos nevaru saņemt. Bet mums bija klucīši – balti, zili, sarkani, zaļi, īsāki, garāki, no kuriem kā no ķieģelīšiem, kopā liekot, ar brāli būvējām dažādas arhitektūras konstrukcijas. Un pogas mums bija!

Pēc spēlēšanās, protams, pogas bija jāsavāc. Tās lietas bija daudz vienkāršākas, bet fantāziju un iztēli kaut kā tomēr atraisīja.

Kādā intervijā stāstījāt, ka ar jaunajām tehnoloģijām esat uz jūs.

Gundars: Jā, uz tu gluži neesmu. Man viss tā nedaudz lēnāk... Man tomēr tas procesors ir ražots 1960. gadā. Programmatūru šad un tad esmu arī atjauninājis, bet ar mūsdienu jauniešiem sacensties netaisos. Viņiem ir citāda uztvere. Toties viņiem nav daudz kā, kas ir tiem bērniem, kas bērnību pavadījuši, rotaļājoties ar pogām vai sētā „pļentaku” mētājot, vai „treseni” – kapeiku kratīšanu – spēlējot. Kad mamma deva pusdienu naudu, laikam kādas 80 kapeikas, es vai nu pirmajā dienā visu nospēlēju, vai arī tik daudz vinnēju, ka varēju trīs nedēļas ēst! Vēl no riktīgām veļas ziepēm esam taisījuši ziepjūdeni un ar trubiņām, kas sataisītas no avīzēm, pa logu laiduši ziepju burbuļus, kas lido pāri visai Sporta pilij. Mūsu papīra lidmašīnas lidoja pāri līdz Tērbatas ielai…

Olas lejā nemetāt?

Gundars: (Čukstus.) Metu. Labi, ko tur vairs slēpt. Kad tramvaji brauca garām, centāmies tēmēt tā, lai trāpa pa priekšējo stiklu. Reizēm arī trāpījām. Vēl arī „zekserus” taisījām – likām naudu uz sliedēm, un, kad tramvajs pārbrauca pāri, tādi „zekseri” sanāca!

Austra: (Brīnās.) Tad praktiski sanāk, ka jūs sabojājāt naudu?

Gundars: Nu... Mēs ziedojām piecas kapeikas, kas tajā laikā bija vienas autobusa biļetes vērtībā. Un mums bija „zekseri”. Kādreiz vēl dabūjām tās kapsuliņas, detonatorus no starta pistolēm. Kad tos salika ik pa metram, pavisam kopā kādus desmit – kas tur par efektiem bija!

Kā tagad pavadāt brīvo laiku? TV jums mājās ir?

Gundars: Mums ir vecs televizors, ko praktiski nelietoju, lai gan pieslēgums ir. Seriālus neskatos, ziņas izlasu internetā, neinteresē arī tās filmas, kurās visiem liek pistoles pie deguna. Vislabākā atpūta ir braucieni uz vasarnīcu Garciemā, kur visi kopā pavadām vasaras, bet pa ziemu braucu regulāri pats – sakurināt krāsni un pabarot kaķi.

Un kādas aizraušanās ir Austrai?

Austra: Mani saista dažādas tehnoloģijas. Mums klasē bija robotikas nodarbība, kurā katram iedeva kasti, pilnu ar dažādiem maziem metāla gabaliņiem, un motoru. Klāt bija arī instrukcija. Es visu ātri sapratu, kas darāms, uztaisīju pati pirmā!

Gundars: Vēl mums svēta lieta ir ūdens. Ja uz Ķīšezera, pirms tas rudenī aizsalis, jau parādās pirmie bļitkotāji, tad savukārt Austra, kad ledus uz pavasara pusi vēl pat īsti nav nokusis, jau iet peldēties. Ūdens ir Austras stihija – ja būtu iespēja, viņa, manuprāt, būtu gatava ūdenī pavadīt 24 stundas diennaktī.

Varbūt iepriekšējā dzīvē viņa ir bijusi kāda ūdens radība!

Gundars: Vaļa uts! (Smejas.) Reiz skatījāmies vienu raidījumu par dzīvnieku pasauli, un tur rādīja, ka vaļiem ir arī utis. Tad es nosaucu Austriņu par vaļa uti.

Austra: Tāpēc, ka vienmēr, kad tētis atnāk mājās, es skrienu pretī un pieķeros viņam stipri, stipri.

Gundars: Es pārrodos mājās kā valis, un tad man pieķeras uts! (Abi smejas.)

Austra: Esmu ļoti priecīga, ka tētis ir atpakaļ mājās no Vācijas!

Gundars: Tāpat jau maz redzamies – kad Austra atgriežas no skolas, man vakaros lielākoties ir darbs. Tad mēs pārsvarā sestdienās un svētdienās esam vairāk barā kopā.

Bet labi zināt, ka tētis ir tepat – Latvijā...

Gundars: Nenoliedzami. Ja man būtu, piemēram, 28 gadi, varbūt es vēl citas karjeras iespējas izmēģinātu. Bet mana iespēja pastrādāt ārpus Latvijas nāca vēlāk... Protams, izmēģināju visu, ko šī iespēja deva, bet mājas ir mājas, sava zeme ir sava zeme, te arī ir daudz tuvu cilvēku un draugu. Arī darba iespējas šeit ir daudzveidīgākas nekā tur. Te bez teātra var arī daudz ko citu vēl darīt, bet tur tas ir stipri grūtāk.

Latvijā esat iecienīts vakaru vadītājs.

Agrāk ļoti labprāt nodarbojos ar pasākumu producēšanu un vadīšanu. Tas savā ziņā pat bija hobijs. Man patīk, ka ir iespēja pašam veidot to notikumu – tu esi savā ziņā kā režisors visam notiekošajam. Bet ar šo ir tā kā baletdejotājam – jāzina laiks, kad dot vietu jaunajiem. Tomēr labā ziņa ir tā, ka ir lomas, kas der arī vecākiem baletdejotājiem un kurās viņi, lai arī jaunības dienu lēcienus vairs nevar, tomēr spēj cēli kā tāds brezents, kā personība pārslīdēt pāri skatuvei. Tāpēc pasākumu vadīšanu vēl šad un tad uzņemos.

Vācijā izrādes turpināt spēlēt?

Gundars: Jā! Vēl braukāšu uz izrādēm. Bet, ja negribu turpināt attīstīt karjeru, kas nozīmētu pārcelšanos uz Vāciju pavisam, tad sapratu – nav jēgas turpināt mesties jaunos projektos. Ai... Man tās saknes te ir tik daudz un uz visām pusēm saaugušas, ka es tā paceļu galvu, ieelpoju citus vējus un atkal atgriežos pie savām saknēm.

Bet ir gandarījums par šīm Minhenē nospēlētajām trīsarpus sezonām.

Laiks skrien ātri!

Gundars: Nu… Mana kolēģe Baiba Broka tikpat ilgā laikā piedzemdēja divus bērnus! Tā ka viņas pienesums nācijai, atrodoties ārpus teātra, ir pat lielāks nekā manējais.

Bet ar Gundaru Āboliņu Latvija var lepoties par sasniegumiem ārpus dzimtenes robežām. Izskanot ziņām, ka esat sācis strādāt Minhenes Kamerteātrī, cilvēki jūsmoja!

Gundars: Tas ir ļoti patīkami, ka cilvēkiem ir svarīgi, ko es daru...

Tādi veiksmes stāsti tomēr ceļ nacionālo pašapziņu.

Gundars: Ja ar to pietiktu, tad jau būtu labi.

Bet tagad jums mājās ir forši!

Gundars: Forši jau ir visur, ja tikai atrodi, kas tevi tur piesaista. Forši ir visur, bet mājās ir labi. Un tas nav viens un tas pats. Gadi jau nedilst, bet krājas, un ar gadiem tu saproti, ka mājas ir mājas un tam ir milzu vērtība. Ne tikai ēkas nozīmē, bet cilvēku nozīmē vairāk. Un man to mājinieku Rīgā, ziniet, ir ļoti daudz! Es eju, un mani ļoti bieži cilvēki pasveicina, pasmaida. Es uzskatu to par ļoti lielu bagātību.

Tad neesat kā jūsu kolēģis aktieris Kaspars Znotiņš, kas novērtē, ka uz ielas un vilcienā cilvēki viņu īpaši neievēro un neatpazīst?

Gundars: Es, protams, arī necenšos speciāli sev pievērst uzmanību! (Smaida.) Necenšos uzkrītoši ģērbties. Eju pa ielu kā normāls cilvēks. Ja kāds pa ceļam atpazīst, pasmaida un padod labdienu, mums abiem ir priecīgs prāts. Pieņemu, ka ir arī cilvēki, kurus ieraugot citi pagriež galvu uz otru pusi vai pāriet pāri ielai – arī tā ir. Manā gadījumā, par laimi, tā nav. Tāds jau ir mūsu – aktieru – darbs. Kaspars Znotiņš ir ļoti inteliģents, smalkjūtīgs un kluss – uz iekšu vērsts cilvēks, un es pieņemu, ka viņš grib iet pa ielu kā neredzams. Bet nav viņš neredzams! Viņš ir redzams!

Jaunajā Rīgas teātrī tagad atkal esat atpakaļ štatā?

Gundars: Saprotiet, tās ir tādas administratīvas nianses – štatā vai ārštatā.

Jaunajā Rīgas teātrī, kā zināt, šis ir tāds jūtīgs jautājums.

Gundars: Protams, tās izmaiņas mēdz nest līdzi arī dažādas sāpīgas izjūtas. Tam piekrītu. Bet principā – vai nu tu strādā teātrī, vai nestrādā. Arī ārštata mākslinieka statusam ir savas priekšrocības. Un ir savi trūkumi. Es, piemēram, Vācijā pusgadu biju ārštatā un trīs gadus strādāju štatā. Un tagad atkal esmu ārštatā. Protams, finansiāli tās ir jūtamas atšķirības, bet, teiksim, tādas neatkarības, brīvības ziņā atkal ir ieguvums.

To es vārdos nemaz tā īsti nevaru noformulēt, bet tā ir tāda emocionāli narkotiska atkarība, kaut kas tāds...

Skatītājiem jau tas pats!

Gundars: Tieši tā, cilvēkiem, kas nāk uz teātri, arī vajag šo piedzīvojumu, šo pārdzīvojumu, šo notikumu – būt teātrī! Un aktieriem, kas ir uz skatuves, ir tāpat. Un pat, ja arī skatītājam būs grūtāk ar līdzekļiem un tās naudiņas nebūs tik daudz, kā gribētos, ja viņš ir patiess teātra skatītājs, viņš vienmēr kaut drusciņ, kaut vienai biļetītei atliks. Retāk, bet viņš tāpat nāks uz teātri.

Pašam arī sanāk kādu teātra izrādi paskatīties, sēžot zālē kā apmeklētājam?

Gundars: Diezgan reti, jo vakaros pašam izrāžu ir diezgan daudz. Varu iet ar sievu, vest meitu, bet ziniet... Es esmu tāds individuālists. Man patīk iet uz teātri vienam. Uzskatu, ka teātris ir ļoti personisks, es pat teiktu, ļoti intīms piedzīvojums un pārdzīvojums. Tāpēc man ir ļoti grūti tā saprast, aprast, pieskaņoties tam, ka uz teātri brauc kolektīvi. Jā, jā, saprotu, ka viņiem citas iespējas nav – ja no tālākas puses ceļš mērojams, tad sasēsties visiem gribētājiem autobusā, skaidrs, ir ērtāk un lētāk. Tā jau vienmēr bijis. Bet, pēc manām domām, tā komandas sajūta tomēr liek dalīt uzmanību un traucē nepastarpināti uzņemt intīmi to, ko redzi. Protams, ir izrādes, kur tas nav nepieciešams. Bet ir izrādes, kas kā notikums runā ar tevi vienu – personīgi.

Man arī patīk pirms izrādes neko nezināt par to, kas tur tiks spēlēts un rādīts. Nepatīk sagatavoties, lasīt kādu recenziju un uzklausīt kādus iespaidus. Taču pieņemu, ka ir cilvēki, kas gatavojas. Mana gatavošanās ir tāda, ka pilnīgi neko nezinu, eju „uz dullo”.

Austru uz bērnu izrādēm vedat?

Gundars: Viņa arī uz pieaugušo izrādēm ir bijusi. Arī Vācijā ir bijusi uz izrādēm, skatījusies svešvalodā. Ja izrāde ir laba, dzīva un patiesi uzrunā, tad valodas barjera stipri, stipri pazeminās. Nav jau tā, ka tās barjeras nemaz nav, bet ir daudz citas informācijas, ko var uzņemt no konkrētā darba.

Kā veidojās attiecības ar meitu, kad dzīvojāt Vācijā?

Gundars: Mēs ciemojāmies viens pie otra. Piemēram, Austra pat četras reizes paguva pabūt Minhenes zooloģiskajā dārzā. Un tikai vienu reizi aizveda mani. Pie sikspārņiem! Tā viņai bija mīļākā vieta.

Austra: Man mīļākie dzīvnieki ir tieši sikspārņi.

Tad ir, kā izpausties Helovīnā.

Gundars: Nē, Helovīnu mēs nesvinam! Tie nav mūsu svētki, bet gan amerikāņu izpausmes.

Bet bērniem patīk!

Gundars: Nevajag bērniem to mācīt. Tā ir rotaļāšanās ar ļoti bīstamām lietām. Ar nāvi nevajag spēlēties un nevajag izaicināt! Tā ir ļoti netīra lieta, kas notiek Helovīnā. Mūsu mājās Helovīns ne ienāk, ne iziet – viņš te vienkārši netiek laists iekšā.

No ķirbja vārāt zupu, nevis grebjat galvas, kurās sveces degt?

Gundars: Taisām zupu, salātiņus. Labi, atzīšos, esam kādreiz jau arī to ķirbja grebšanu izmēģinājuši. Kā tad nepamēģināsi? Bet principā – tie nav mūsu svētki. Tādu saldumu mangošanu bērni var organizēt pārējās 364 dienas gadā. Es kā ģimenes galva, kā tēvs, esmu pieņēmis stingru lēmumu – Helovīns mūsu mājā pār slieksni nenāk.

Mēs reizēm pat nepadomājam, ar kādām zīmēm, ar kādiem simboliem, ar kādiem vārdiem spēlējamies, tādējādi ielaižot tos savā apziņā. Tas ir ļoti bīstami!

Tas nozīmē, ka Austrai nav arī monstru lelles, kas meitenēm mūsdienās ir dikti populāras?

Gundars: Ir, viss viņai ir. Viss ir jāizmēģina. Viņa arī masaliņas ir slimojusi, pret vējbakām potēta. Monster High lelle bija, pārgāja, tagad mums ir citas aktuālās lietas.

Nav jau liela māksla aizliegt. Māksla ir radīt sapratni, ka un kāpēc mums to nevajag. Mums nevajag visu, kas visiem ir. Bet mums ir Roze – visiem tādas nav! Kaut gan... Kā skatos, liekas, gandrīz visiem maniem kolēģiem arī jau ir iRobot.

Nu nāc, Austra, pastāsti par savu jauno asistenti!

Pastāsti, kā izdomāji viņai tādu vārdu. Un pievērsiet uzmanību – tā ir viņa! Parasti jau robotiem tiek doti vīriešu vārdi, droši vien Robis, Roberts, Robčiks un tamlīdzīgi.

Lauris Dzelzītis savu iRobot nosauca par Donaldu – esot smieklīgs kā Donalds Daks un svarīgs kā Donalds Tramps.

Gundars: Liksim Donaldu Trampu, lūdzu, mierā! Man šis prezidents ļoti patīk. Citiem nepatīk, tāpēc neuzsāksim par to diskusiju.

Austra: Roze bija pirmais vārds, kas man ienāca prātā. Kad instalēju aplikāciju, bija jāraksta vārds, un nebija daudz laika domāt. Man divu draugu māsīcu arī sauc Roze. Skaists vārds.

iRobot bija jāsavieno arī ar mājas bezvadu internetu, bet tas pašlaik diemžēl mums nedarbojas. Pat restartēju rūteri, tik un tā nekas nenotika – telefonā rāda, ka interneta savienojumi nav pieejami.

Izglītota meitene tādos tehniskos jautājumos – desmit gadu vecumā!

Gundars: Tāpēc jau uzticējām to iRobot darīšanu viņai. Nu, un kā strādā?

Austra: Ja nav interneta, caur aplikāciju nav iespējams ieslēgt Rozi. Bet, ja interneta vispār nav, tad vispār nevar ieiet tajā aplikācijā.

Gundars: Tāpēc labi, ka Rozei ir tāda naba, uz kuras uzspiež, un tad tā strādā tāpat!

Austra: Bet aplikācija ir patiešām forša – tajā var redzēt, cik tālu Roze tikusi, cik daudz sava darba padarījusi, tur ir iespēja uzregulēt, cik stipri jaudas ziņā tā sūc to istabas grīdu...

Cik kvadrātmetru plašs ir jūsu mājoklis?

Gundars: Prasiet Rozei! Tā zina, cik mums te ir kvadrātmetru!

Austra: Tēti, tā ir laba atbilde!

Vai Rozei ir pa spēkam vienā piegājienā tikt galā ar visu dzīvokli?

Gundars: Kad baterija sāk iet uz beigām, Roze pati atgriežas pie lādētāja, uzlādējas un darbu turpina no vietas, kur iepriekš bija pabeigusi. Man patīk tas apzinīgums. Roze neatstāj darbu pusratā! Kad darba laikā sagribas ēst, tā iet, paēd strāvu un turpina tīrīt no vietas, kur apstājās.

Žēl, ka jūsu bērnībā tāda iRobot nebija, vai ne?

Gundars: Pirmoreiz, kad uz kaut ko apaļu un kustīgu tā meditatīvi skatījos, bija bērnībā, kad tētis mums nopirka pirmo automātisko vai pusautomātisko veļasmašīnu. Iespējams, nosaukums bija Čaika, un tai bija tas apaļais iluminators. Kad veļa bija salikta, tā ļoti interesanti griezās, skatījos kā tādā kaleidoskopā! Mums kā reiz tā veļasmašīna bija tieši pretī tualetes podam. Tā nu es tur sēdēju, pārdomāju dzīvi un pie viena meditēdams skatījos veļasmašīnā. Tas, protams, stipri pagarināja citu mājinieku gaidīšanas laiku uz iespēju tikt tualetē. Ar iRobot bija līdzīgi – ieslēdzām un vērojām, kā šis putekļsūcējs pa istabām pārvietojas. Nu šai ierīcei ir sava programma, un ar cilvēka saprātu ir pat grūti izskaitļot, kāds būs putekļsūcēja nākamais virziens. Piemēram, tas „šuj” no vienas malas uz otru, bet tad pēkšņi, it kā kaut kas būtu gadījies, aiziet pa telpu pāri šķērsām! Bet beigu beigās neuztīrīti laukumi nepaliek. Robotiņš vienkārši pats zīmē to savu karti, tāpēc droši vien arī zina tos kvadrātmetrus.

Austra ir Rozes boss. Pirmoreiz, kad tika darbināts iRobot, atnācu mājās un paliku stāvam platām acīm – viss dzīvoklis izskatījās kā pirms remonta! Visi iespējamie krēsli bija sacelti gultā, uz galda kājām gaisā, un meita iznāk man pretī, paziņodama: „Roze strādā!” Bet manā izpratnē vislabākais ir tas, ka Austrai beidzot nav trīs vai piecreiz jāatgādina par mazo Lego sīkumiņu savākšanu – to meita tagad izdara bez īpaša uzaicinājuma, jo pati zina, ka te nāks Roze un strādās. Pedagoģisko funkciju šis aparāts veic efektīvi jau kopš pirmās dienas!

(Gundaram piekrīt arī kundze Andra.)

Andra: Tiešām ļoti novērtēju ietaupīto laiku, ko iegūstam, kopš grīdas tīra iRobot, bet, tāpat kā Gundaram, man visvairāk patīk, ka, kopš ir iRobot, Austra par šo mājas soļa daļu atbild. Viņa pati ieinstalēja, uzlādē, iedarbina, iztīra gružu tvertni. Varbūt vēl ne tik labi izdodas viņu motivēt mēbeļu virsmas notīrīt ar putekļu lupatiņu, bet pieskatīt Rozi – to viņa dara ļoti apzinīgi!

Gundars: Gan jau drīz tiks izgudrots drons, kas ar putekļu lupatu plauktus notīrīs.

Austra: Tēti, tu vēl nezini, kas tiks izgudrots nākotnē. Varbūt telpu uzkopšanai kādreiz varēs iegādāties tādu robotu – cilvēku!

Gundars: Jā, robotcilvēks mums vēl mājās ir vajadzīgs.

Austrai ļoti patīk ar iRobot aplikāciju darboties. Pati izdomā, ka šoreiz darīs tā, citu reizi – citādi. Meitai tiešām iRobot ir interesants laika kavēklis – kā tāds Karlsons. Tikai šis nelido, bet šļūc pa grīdu!

iRobot Roomba 980

iRobot Roomba 980 ir aprīkots ar savācējrullīšiem, kas pasargāti no netīrumu uztīšanās, un divreiz jaudīgāku jaunās paaudzes sūkšanas turbīnu. Roomba, atrodoties uz paklājiem un grīdsegām, automātiski palielina sūkšanas jaudu dziļākai tīrīšanai. Robota navigācija ļauj tam apgūt un iztīrīt visas grīdas vienā mājokļa līmenī (līdz 185 kvadrātmetriem), izveidojot precīzu vides karti un kontrolējot savu atrašanās vietu tajā, lai vajadzības gadījumā varētu uzlādēties un turpināt darbu no vietas, kur tas bija pārtraukts.

iRobot Roomba 980 varat attālināti vadīt, kontrolēt un tam iestatīt piemērotus tīrīšanas uzstādījumus, izmantojot iRobot Home lietotni.

Gudri. Vienkārši. Tīri.

Tālr. 20244222

Uzziniet sev vispiemērotāko iRobot modeli, konsultējoties ar speciālistu, vai piesakieties testam!

Reklāmas projekts sadarbībā ar