Viņš ir gatavs skriet un rotaļāties visu dienu! Kustīgais un gudrais suns - borderkollijs

Šķirne borderkollijs (angliski – border collie) ganu suņu selekcijas rezultātā pirmoreiz parādījās Lielbritānijā. Tā kā šo šķirni ar konkrētu misiju radināja būt izturīgiem, neizvēlīgiem ēdienā un uzmanīgiem, jo no dzīvniekiem tika prasīts zibenīgi uzķert jaunas zināšanas. Pēc ilgas selekcijas parādījās tie borderkolliji, ko sastopam šodien, – gudri, viegli apmācāmi, uzticīgi un aktīvi. Un, kaut arī liecības par borderkollijiem ir gadsimtiem senas, oficiāli šo šķirni reģistrēja tikai 1915. gadā.

Ar nepazīstamiem ļaudīm borderkollijs ir uzmanīgs, taču neizrāda agresiju, ar saimniekiem – iejūtīgs, mīļš un rotaļīgs, savukārt ar citiem suņiem, kamēr nesadraudzējas, gan var būt agresīvs. Tomēr galvenā šīs šķirnes suņa rakstura īpašība ir paklausība, tāpēc tie viegli padodas dresūrai; trenēt kucēnu var no astoņu mēnešu vecuma, un pēc pusotra gada tas jau izpildīs visas komandas.

Ne velti borderkolliju uzskata par labāko šķirni jebkurām sacensībām. Un, tā kā suns ir ļoti paklausīgs, to nodarbina glābēju un sanitārajās grupās. Kā jau ganu sunim borderkollijam ļoti patīk dažādas aktivitātes, neatkarīgi no tā, kas tam ir jādara – tas ganīs aitas, izrādīsies izstādē vai sacensībās, ar lielu sajūsmu ķers frīsbija disku vai bumbu.

Tāpēc šīs šķirnes suni nevajadzētu turēt dzīvoklī, jo tam tikpat ļoti kā svaigs gaiss nepieciešamas arī garīgas un fiziskas nodarbes. Borderkolliji pēc dabas ir jautri un rotaļīgi, un no agras bērnības tiem nepieciešama socializācija, tāpēc ar tiem jāpavada daudz laika.

Kā izvēlēties kucēnu?

Pirmkārt, pievērs uzmanību kucēna aktivitātei: līdzīgi mazam dzinējsunim, tam viss jāaposta, jāapskata, aktīvi jākustas. Kucēns ir diezgan pūkains, ar labu apetīti un spīdīgu kažoku. Pirms iegādāties, saprātīgi ir izpētīt kucēna radurakstus, medicīniskos parametrus un pārliecināties, vai deguns ir mitrs, bet actiņas un austiņas – tīras.

Borderkollijs ir ļoti aktīvs un enerģisks suns, kam patīk garīga un fiziska slodze, bet vienveidība un sēdēšana uz vietas to dara nelaimīgu.

Šiem suņiem ļoti patīk skriet, tāpēc saimnieks var doties arī pastaigā uz riteņa, nebaidoties, ka suns piekusīs. Nē, četrkājainais draugs ir gatavs pavadīt kustībā visu dienu! Svarīgi spēlēties ar suni – mest tam bumbu, nūju, disku, ļaut tos nest, skriet, lēkt. Jo daudzveidīgākas un aktīvākas būs nodarbes, jo paklausīgāks būs ar gana instinktu apveltītais suns. Tāpēc šī šķirne ideāli piemērota lielām ģimenēm ar bērniem, tiem, kam patīk uzņemt daudz viesu un ir aktīvs dzīvesveids. Atceries: ja neļausi izpausties suņa aktivitātei, neiztērētā enerģija tiks tērēta nerātnībām.

Kā kopt šo suni?

Borderkolliji ir gan garspalvaini, gan īsspalvaini, tiem ir diezgan bieza, vidēji rupja vilna, dažāds krāsojums – melni balts, balti brūns vai marmorēts. Vilna lieliski aizsargā suni no nelabvēlīgiem laikapstākļiem un praktiski neuzsūc aromātus. Daudzi uzskata, ka ir grūti uzturēt borderkollija vilnas tīrību un spīdīgumu, taču tās kopšana nav tik sarežģīta, kā varētu šķist. Suns jāķemmē 2–3 reizes nedēļā, spalvas mešanas laikā tas jādara biežāk, dažreiz katru dienu ar furminatora (speciāla ķemme) palīdzību, atkarībā no pavilnas daudzuma.

Mazgāt borderkolliju rekomendē 2–4 reizes gadā vai arī, ja tas stipri sasmērējies. Šīs šķirnes suņi necieš ūdens procedūras, tāpēc tām nevajadzētu būt pārāk biežām. Svarīgi arī sunim regulāri griezt nagus un profilaktiski attārpot, ka arī lietot kakla siksnu pret ērcēm.

Kā barot borderkolliju?

Barošana nav problemātiska – tam garšo gaļa, zivis, olas un piena produkti, nav izvēlīgs ēdienā, tāpēc izdomāt speciālu racionu nevajag. Borderkolliji ēd arī augļus un dārzeņus, kas ļauj nodrošināt suņa organismu ar vitamīniem un noderīgām vielām.

Ja suni baro ar sauso barību, jāraugās, lai ēdiens būtu sabalansēts un dzīvnieks saņemtu visus nepieciešamos vitamīnus, jo borderkolliji atrodas pastāvīgā kustībā un patērē daudz enerģijas. Kucēniem vajag vairāk vitamīnu un minerālvielu, tāpēc tie jābaro ar biezpiena un kefīra maisījumu, smalki kapātu gaļu vai speciālo sauso barību, kas izmērcēta ūdenī. Borderkollijam noteikti nav jādod šokolāde, kūpinājumi, cepti un asi produkti. Suņiem, kas daudz trenējas vai strādā, ziemā reizēm var piedāvāt ko treknāku.

Ar ko visbiežāk slimo borderkollijs?

Tāpat kā citiem masīviem suņiem, borderkollijiem raksturīgas balsta-kustību aparāta slimības (īpaši – gūžas locītavas). Veselības ziņā vājā vieta šīs šķirnes suņiem ir acis, tāpēc tās regulāri vajadzētu pārbaudīt. Raksturīgākās saslimšanas – tīklenes atrofija, katarakta, radzenes nobīde, kā arī osteohondrīts un hipotireoze, tāpēc suni regulāri vajadzētu vest pie veterinārārsta.

Arabella Lekkou, izcilniece

Par savu borderkolliju stāsta Rīgas Igauņu pamatskolas mākslas priekšmetu skolotāja Ivika Keisele.

Dzīvojam Baldonē pie meža, gandrīz laukos, tāpēc dēls Reinis izdomāja, ka mums nepieciešams suns. Ģimenē esam velosipēdu izbraucienu cienītāji, tāpēc vēlējāmies aktīvu suni, kas var gan vilkt, gan skriet līdzi. Sākumā domājām par haskiju, bet noskaidrojām, ka šīs šķirnes suņi ir grūtāk savaldāmi. Lietpratēji ieteica borderkolliju – ļoti gudru suni, ar kuru tomēr arī daudz jādarbojas. Un tieši tas mums patīk!

Kucēnu ar izciliem radurakstiem iegādājāmies no paziņas Maskavā; Latvijā pirms diviem gadiem nemaz tā vienkārši šīs šķirnes suņus nevarēja dabūt, pēc tiem stāvēja rindā. Tā mūsu ģimenē ienāca Arabella Lekkou, saīsināti – Bella. Arabellas mamma ir no Amerikas, tēvs – no Anglijas, bet kucēni dzimuši Maskavā. Tā kā vārds bija jādod uz burtu A, ilgi domāju, kā suni nosaukt, tad atcerējos igauņu rakstnieces Aino Pervikas grāmatu par Arabellu, laupītāja meitu, un izdomāju, ka mūsu sunīte ir kustīga, gudra, tāpēc tai ir Latvijā nedzirdēts vārds. Arabella saprot divas valodas, gan igauņu, gan latviešu, jo ģimenē sarunājamies abās, turklāt igauniski pavēles skan īsāk un vienkāršāk.

Arabella visu laiku grib trenēties, pildīt uzdevumus, viņai nepatīk slinka un laiska dzīve. Viņai jāstrādā un ar viņu arī jāstrādā, bet tas mūs nebiedēja: jo vairāk ar suni ņemies, jo brīnišķīgāks ģimenes loceklis tas ir. Viņa no pirmās dienas ir gudra un gracioza.

Mūsu piemājas platība ir liela, sunim ir, kur izskrieties, turklāt neesam plānojuši teritoriju ierobežot ar sētu, tāpēc Arabellu apmācījām, un viņa zina, ko drīkst un ko – ne. Sunīte perfekti ievēro teritoriju, turas pie mājas. Sākumā gan lietojām radiosētu, bet jau pēc pirmās reizes viņa ielāgoja teritoriju, tāpēc vajadzība pēc radiosētas un kakla siksnas atkrita.

Tā kā mums ir plaša teritorija ap māju un kaimiņu ir maz, ar suni ejam daudz staigāt, lai viņa var kārtīgi izskrieties. Mums pie mājas pavasaros un rudeņos nāk stirnas, un Bella izskrienas arī kopā ar tām. Vīrs Jānis katru rītu nostaigā ar viņu trīs kilometrus: vienalga, kāds laiks – labs vai slikts –, Bella sauc staigāt. Ja braucam tuvākā ceļojumā, ņemam Bellu līdzi, ja tālākā – ar viņu paliek Jāņa mamma. Daudz esam bijuši uz izstādēm: esam Latvijas, Lietuvas, Igaunijas čempioni junioru grupā. Izstādēs guvām interesantu pieredzi, paši mācījāmies izrādīt suni, jo tas nav tik vienkārši – suni pēta no astes gala līdz zobiem, un tam jāprot paklausīgi stāvēt. 

Lai varētu piedalīties izstādēs, vedām sunīti uz skoliņu. Pamēģinājam arī šo to no citām skoliņām un sapratām, ka jāmeklē gudri padomdevēji, jo visi tādi nebūt nav. Tagad domājam atkal skoloties, jo gribas vēl vairāk kaut ko jaunu apgūt. 

Borderkolliji lieliski strādā dažādās fermās, ganot gan aitas, gan vistas un zosis, tie ir īsti darba suņi. Kad Bella bija vēl maza, izdomājām, ka suns dzīvos voljerā, un to pat uzbūvējām, jo nezinājām, ka šie suņi ir tik gudri, ka nedzīvo stipri ierobežotā teritorijā. Tagad viņai ierādīta plaša telpa pie pirts, kur Bella guļ pa nakti un uzturas, kad neesam mājās. Septiņos no rīta viņa mūs jau modina, lai ietu staigāt. Tā kā suns pārzina teritoriju, nekur projām neiet, citreiz, braucot mājās, skatāmies – Arabella sēž uzkalnā pie mājas un gaida, tajā pašā laikā neuzvedoties kā sargsuns, lai gan rej, dodot signālus. Taču viņa nerej daudz, parasti tikai ziņojot, kad kāds iet garām mājai vai nāk klāt.

Bellai ļoti patīk sabiedrība, viņa mūs visu laiku vaktē, visu laiku cenšas būt kopā ar mums. Smieklīgi, ka sākumā domājām: suni jau nu uz dīvānā nelaidīsim, bet viņai patīk ar mums paskatīties televizoru, un viņa tik skaisti māk iekortelēties mums blakus. Dažreiz ir tāda sajūta, ka Arabella tūlīt sāks runāt!

Lai sunim būtu skaists kažoks, tam nepieciešama kopšana, katru dienu Bellu ķemmējam, pirms izstādēm ejam arī pie friziera, kurš vietām apgriež garās spalvas. Borderkollijiem gan izstādēs ir viegli, jo tie ir dabiski skaisti, viņiem nav jātaisa nekādas īpašas frizūras. Divreiz gadā suns intensīvi maina vilnu, taču ar putekļsūcēju tiekam galā itin labi.

Interesanti, ka Arabella atšķirībā no citām suņu šķirnēm mierīgi var sēdēt pie galda, jo skaidrs, ka viņa neko nediedelēs un nenozags, vienīgi purniņš būs skumīgs.