Kāpēc šogad dārzā vērts ieviest melnsakni un pastinaku
Par ziemas sparģeli dēvētā melnsakne un pētersīļa saknei pēc skata līdzīgais pastinaks ir vērtīgi, nepelnīti piemirsti dārzeņi.
1. Melnsakne
To dēvē arī par ziemas sparģeli, spēka sakni, čūsku nāvi (agrākos laikos melnsakni kā iedarbīgu līdzekli izmantojuši pret čūsku kodumiem). Rakstos arī minēts, ka melnsakne lietota, lai dziedinātu sirdskaites, uzlabotu redzi, bet jo īpaši, lai kliedētu grūtsirdību.
Melnsaknes garša tiešām mazliet atgādina gan sparģeli, gan artišoku, gan maigus riekstus, turklāt maltīte ar melnsakņu ēdieniem rada sāta sajūtu, kas saglabājas ilgāku laiku.
Tā ir viegli audzējama, bet jārēķinās, ka vidēji 4 porcijām melnsakņu ēdiena vajag 1 kg vai mazliet vairāk nemizotu sakņu.
Piemērota cepšanai, sautēšanai, vārīšanai zupās un marinēšanai, ļoti garšīga salātos.
2. Pastinaks
Savvaļā pastinaki Eiropas teritorijā auguši jau kopš senlaikiem, bet romieši pirmie sākuši tos kultivēt dārzos, lai allaž būtu pie rokas viens no sātīgākajiem dārzeņiem, kurš turklāt vēl kalpojis par lielisku izejvielu alus brūvēšanai un vīna darīšanai. Dažviet, piemēram, Īrijā, šīs tradīcijas ir saglabājušās vēl joprojām.
Mūsdienās zinātnieki izpētījuši, ka tieši pastinaks ir tas dārzenis, kas pēc garas un tumšas ziemas nepieciešams gurdam darbaholiķim.
Pēc skata pastinaks atgādina pētersīļa sakni, bet garšas ziņā ir maigāks, ēdams gan svaigs, gan vārīts, gan sutināts un cepts. Kaltētus pastinakus var samalt un izmantot kā miltus maizes un kūku cepšanai.
Tā kā sala ietekmē pastinaki kļūs vēl saldāki, tos var atstāt dobē arī vēlā rudenī un ziemā.
