Iespējams, jau drīzumā varēsim ēst no Latvijas sliekām ceptas kotletes un karbonādes
Interese par netradicionālu pārtiku ir sasniegusi arī Latviju – Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes docente Ilga Gedrovica ķērusies klāt projektam, kura mērķis ir pārtikas izejvielas rast sliekās.
Oficiālais projekta nosaukums – "Jauni olbaltumvielu avoti pārtikai Latvijā". “Saskaņā ar zinātnieku aprēķiniem, mums nepietiks klasisko olbaltumvielas saturošu pārtikas produktu no dzīvnieku valsts. Vienkārši fiziski nepietiks,” par motivāciju veikt pētījumu saka Gedrovica.
Audzētavas jau darbojas
Latvijā jau audzē sliekas, bet pagaidām tikai tādēļ, lai ražotu organisko mēslojumu – vermikompostu. Gedrovica cer atklāt jaunas iespējas arī šiem uzņēmējiem. “Tas, ka vairāk nekā 80% pasaules iedzīvotāju savā ēdienkartē jau iekļauj kukaiņus un to kāpurus, nenozīmē, ka šī tēma ir zinātniski izpētīta. Un lielākā daļa veikto pētījumu ir par kukaiņu lietošanu uzturā, bet par sliekām ir salīdzinoši maz. Mani sadarbības partneri šajā projektā ir reāli komersanti. Viņi audzē projektam nepieciešamās sliekas,” teic docente.
Viņa pētījumus veic ar divām slieku sugām – Kalifornijas sarkano (Eisenia fetida) un makšķernieku iecienīto dendrobenu (Eisenia veneta). Šīs ir visizplatītākās, ko izmanto slieku audzētāji, pētniecei tās piegādā no SIA "Mālpils biotehnoloģiju centrs" un SIA "BioAgro Baltic".
Biznesa potenciāls
Salīdzinot ar tradicionālu lopkopību, sliekas varētu būt ļoti izdevīgas – tās patērē ļoti maz resursu un ātri vairojas, jo jau apmēram pēc 40 dienām to apjoms divkāršojas.
“Ja rēķina tīrās olbaltumvielās, liesākajam šķiņķa gabalam būs līdz 24 gramiem olbaltumvielu uz simt gramiem produkta. Bet šeit – ap sešdesmit. Tas ir vienkārši izdarāms, un tam ir liels potenciāls,” sliekkopību slavē Gedrovica.
Docente savā darbā saskata arī biznesa iespēju: “Mēs to varētu attīstīt kā eksporta produktu valstīm, kurām pirmajām būs problēmas ar olbaltumvielu avotu iegūšanu, piemēram, Indijai, citām Āzijas valstīm, Āfrikai. Tur arī ko tādu visātrāk akceptēs. Mūsu uzņēmējiem ir kolosālas iespējas!”
Attīra, saldē, kaltē
Docente pētījumu iedala trīs posmos. Pirmajā rit analītiskais darbs, lai saprastu slieku audzēšanas īpatnības, tad uzmanība tiek pievērsta, ar kādām tehnoloģijām vislabāk iegūt vajadzīgās olbaltumvielas, un projekta noslēgumā Gedrovica cer radīt gatavu pārtikas produktu.
“Pirmais posms arī ir vissarežģītākais. Projektu sāku salīdzinoši nesen, no pagājušā gada 1. oktobra, un šobrīd strādāju pie slieku pārstrādes tehnoloģijām. Ļoti sarežģīta ir pirmapstrāde, lai dabūtu attīrītas sliekas. Tas nozīmē attīrīt no komposta, barības paliekām un visām citām nevajadzīgajām daļiņām, kas ir sliekai apkārt un iekšķīgi, tātad iztīrīt visu, kas neēdams un nebaudāms, lai paliek tikai pati slieku masa, kas galvenokārt ir proteīns,” skaidro zinātniece.
Viņa cenšas iedrošināt, ka šādi produkti no netradicionāliem avotiem, kaut arī neierasti, cilvēkam neko kaitīgu nesatur: “Posmtārpu attīrot, paliek tikai tīras olbaltumvielas. Citas uzturvielas sliekas satur salīdzinoši niecīgos daudzumos.”
Viena no slieku pārstrādes tehnoloģijām ir slieku kaltēšana, ko iespējams veikt dažādos veidos, kas arī tiek darīts šī projekta ietvaros. Pēc pirmapstrādes sliekām veic strauju aukstuma iedarbību jeb šoka saldēšanu mīnus 30 grādos. Nākamais posms – liofilizācija, kad lieko mitrumu no produkta aizvada ar izsaldēšanas palīdzību.
“Protams, ir arī citas iespējas, kā kaltēt, piemēram, izmantojot konvekcijas vai mikroviļņu tipa iekārtas. Es aplūkoju dažādus variantus, lai paskatītos, kā tiek ietekmētas produkta uzturvielas,” saka Gedrovica.
Atkarībā no izmantotās kaltēšanas metodes no sliekām iegūtais produkts izskatīsies atšķirīgi, var mainīt krāsu un aromātu, bet galveno – olbaltumvielu saturu – ietekmē minimāli. “Mani interesē iegūt pēc iespējas neitrālāku izejvielu, piemēram, pulvera formā, lai pēc iespējas vairāk un dažādiem pārtikas produktiem to varētu pievienot,” vēlamo rezultātu raksturo pētniece.
Karbonādes apēdīs turīgākie
“Mūsu platuma grādos, Eiropā, kas tāds nav īpaši pieņemams. Bet es domāju, ka nākotnē daļa klasisko izejvielu tiks aizstātas vai ierastie pārtikas produkti bagātināti ar šīm olbaltumvielām,” uzskata docente, gan atzīstot, ka liela daļa patērētāju šādu ideju nesagaida ar atplestām rokām. Tomēr viņa ir pārliecināta – ja par to pietiekami daudz un plaši runās, izskaidrojot visus pozitīvos ieguvumus, attieksme mainīsies.
“Tas, ka mums Latvijā ir klasisko dzīvnieku valsts olbaltumvielu avotu pilnīgs pašnodrošinājums, nenozīmē, ka tā būs vienmēr. Mūsu ierastās karbonādes aizvedīs labāk maksātspējīgiem klientiem, un mēs būsim spiesti ēst to, kas paliks pāri. Un pastāv liela iespēja, ka kaut ko šādā formā. Tāds scenārijs ir ļoti iespējams,” spriež docente.
“Pieņemu, kad būšu veca kundzīte, tā arī būs mana ikdiena. Manā ģimenē arī ir pārsteigti par jaunajām tendencēm pārtikas jomā. Vīrs ir elastīgs šajā jautājumā, bet bērniem tas šķiet biedējoši.”
Pētniece arī atgādina, ka mēs savā uzturā, pašiem nezinot, jau sen un regulāri lietojam, piemēram, kukaiņus vai to daļiņas: “ASV Lauksaimniecības departamenta pētījumi parādīja, ka kviešu milti satur vidēji 150 kukaiņu daļiņas uz 100 gramiem produkta. Līdzīgi ir arī, piemēram, ar brokoļiem, timiānu, muskatriekstu.”
Grauzdēti circeņi pie alus
Pētniece prognozē, ka pienāks laiks, kad ēdnīcā kotlete no slieku masas nebūs nekas neparasts: “Ir divi varianti – veidot masu no sliekām vai arī kaltēt un malt pulverī. Šādiem pulveriem no netradicionāliem olbaltumvielu avotiem ir liels potenciāls, un, iespējams, tas arī būs pirmais, kas patērētājiem būs pieņemams.”
Izaugsmes iespējas Gedrovica saskata arī našķu ražošanā, piemēram, pie alus riekstiņu vietā ierasta uzkoda varētu būt grauzdēti circeņi vai slieku pulvera krekeri. Līdz tam gan vēl paies laiks. “Prognozēju, ka tas varētu būt vairāk aktuāli pēc pārdesmit gadiem. Šobrīd tas tiešām ir kas ekskluzīvs un neparasts,” piebilst zinātniece.
Gan maize, gan burgeri
"Kas Jauns Avīze" jau rakstīja, ka kopš novembra Somijā uzņēmums Fazer pircējiem piedāvā maizi, ceptu no maltiem circeņiem. Vienam klaipam patērē 70 kukaiņu – 3% no kopējā svara. 2015. gadā ASV lidsabiedrība "JetBlue" pasažieriem sāka piedāvāt batoniņus, kas satur circeņus un citas neierastas uzkodas.
Pērn Japānā, restorānā "Ramen Nagi", četru stundu laikā izpārdeva visas simt nūdeļu porcijas, pasniegtas ar dučiem circeņu un kāpuru, kuri bija izcepti eļļā. Šveicē lielveikalu ķēde "Coop" sadarbībā ar uzņēmumu "Essento" tirgo no miltu melnuļu kāpuriem un circeņiem pagatavotus burgerus un gaļas bumbiņas.
1900 ēdamu kukaiņu
Apvienoto Nāciju Organizācijas paspārnē esošā Pārtikas un lauksaimniecības organizācija lēš, ka aptuveni divi miljardi cilvēku jau regulāri lieto uzturā kukaiņus un zirnekļus. Hidalgo provincē Meksikā kukaiņu ēšana ir tik izplatīta, ka pat samazinājusies to populācija. Pasaulē ir aptuveni 1900 ēdamu kukaiņu sugu – 31% ir vaboles, 18% dažādi kāpuri, 14% skudras, bites un lapsenes.
