Siļķe svētkos ir delikatese, nevis nabaga ļaužu ēdiens. 2 receptes
Papētot senākus rakstus, atklājās, ka siļķe agrākos laikos tikusi turēta augstā godā un uzskatīta par delikatesi, nevis par nabaga ļaužu ēdienu. Grieķijā lielā cieņā bijušas sālītas siļķu astes, ko bagātie ēduši kopā ar olīveļļu, majorānu un pipariem, bet trūcīgāki ļaudis vārījuši no tām zupu.
Savukārt slāvu tautas siļķes daudz ēduši gavēņa laikā. Siļķu sālījumā tikušas mērktas bietes un kartupeļi. Jaunākos laikos visizplatītākais siļķu apstrādes veids ir sālīšana vājā sālījumā. Šādi tām, it sevišķi treknajām, veidojas tā savdabīgā garša, kuras dēļ šīs zivis uzskata par vienu no labākajām uzkodām.
* Stipri sālītas siļķes pirms lietošanas vairākas stundas mērcē, vālāk sālītas – noskalo zem auksta ūdens strūklas.
* Siļķu tauki gaisa iedarbībā ātri iegūst nepatīkamu rūgtu garšu, tādēļ siļķēm jābūt pārklātām ar marinādi vai sālījumu.
* Siļķes, tāpat kā citas zivis, ātri bojājas, tāpēc tās, izņemtas no sālījuma, nedrīkst ilgi uzglabāt. Veselas siļķes var uzglabāt ledusskapī 2–3 dienas, bet fileju 1–2 dienas.
* Pirms ievietošanas ledusskapī siļķes nosusina, uzliek uz šķīvja un pārklāj ar pārtikas plēvi.
