Lāču plāni Latvijai jeb - kāpēc pie mums ķepaiņu nav, bet Igaunijai ir

Eiropā mīt desmit atsevišķas brūno lāču populācijas, un viena no tām ir Baltijas kopiena: aptuveni 700 lāču dzīvo Igaunijā, 20 līdz 50 Latvijā, bet Lietuvā lāču nav.

Tīši uz Latviju lāčus nevedīs

Reti kurš Latvijā ieklīdušais lācis mūsu teritoriju iemīl tā, lai apmestos te uz dzīvi pavisam, parasti tie ir klejojoši tēviņi, bet patiesību nezina neviens. Taču jābūt gataviem, ka visiem lāčiem kaimiņzemēs drīzumā vietas nepietiks un tie biežāk parādīsies arī pie mums.

Mierinājumam – neviens negatavojas lāčus uz Latviju vest ar varu un izmitināt mazāk apdzīvotajos pagastos. Tomēr fakts, ka lācis ir lielākais Eiropas plēsējs, zvēram diez ko par labu nenāk: visi no viņa baidās un gatavi aplūkot tikai Līgatnes dabas takās.
To, ka lāči nav asinskāri plānprātiņi, demonstrē Velga Vītola, kas ar pašas izaudzēto lāceni Ilzīti jau gadiem ir draudzīgās attiecībās. Bet parasti cilvēki draudzību ar lāčiem nemeklē, pilnīgi pietiek ar vafeļu torti un konfetēm Lācītis ķepainītis.

Brīvvalsts laikā klusēja

Latvijas daba mainās, gadu desmitu gaitā noteikti. 1943. gadā izdotajā Arvīda Kalniņa grāmatā Medniecība par lāčiem nav ne vārda. Vācu baroni šos zvērus bija pilnībā izšāvuši, brīvvalsts laikā no Igaunijas ienākušos ķepaiņus klusi apšāva un nevienā atskaitē nerakstīja.

Tomēr lāči ir seni Latvijas iemītnieki, pirmie te apmetās pirms 9000–11 000 gadu. 1938. gadā laikraksts Ziņnesis rakstīja: “Pie mums Latvijā lāči tagad nav sastopami. Kurzemē pēdējais lācis nošauts jau ap 1814. gadu, bet Vidzemē Gulbenes-Lubānas mežos ap 1900. gadu. Pēc tam novēroti ieklīduši lāči Cesvainē un Piebalgā, bet tas arī bijis ap 1907. gadu.” Pēc Pirmā pasaules kara lāči Latvijā neesot novēroti, kaut gan nav neiespējams, ka kāds no Igaunijas iemaldījies arī mūsu mežos.

Šī ir piebilde pie ziņas: “Svētdien Virumā sarīkotās lāču medībās nošauta 115 kg smaga lāču māte. Igaunijā šo gadījumu uzskata par lielu retumu, jo lāči tur sen nebija manīti.”

Vieni medī, citi fotografē

Latvijā brūnos lāčus par aizsargājamu sugu pasludināja 1977. gadā un 1980. gadā ierakstīja Sarkanajā grāmatā. Tad arī pirmo reizi mērķtiecīgi tika vāktas ziņas par lāčiem. Mūsdienās Igaunijā ik gadu nomedī 50–60 lāču, un apmēram 60% ir tikai pāris gadus veci lācēni. Tomēr daudz populārāka par lāču nogalināšanu ir to vērošana.

Stāsta dabas fotogrāfs Agris Krusts: “Igaunijā aiz Peipusa, pie pašas Krievijas robežas, ir Alutaguse, kur sabūvētas vienkāršas mājiņas, un pa to logiem var vērot lāčus. Es tomēr izvēlos slēpni – pusotra metra augstu skaidu plates kasti ar lūkām, kas aizklātas tikai ar audumu, un lāči ieturas 3–30 metru attālumā. Tādā vienkāršā slēpnī klātbūtnes efekts ir daudz košāks!” Protams, šis pasākums nav nekāds lētais prieks, jo lāči šurp nāk, kārojot nevis slavu, bet gardus kumosiņus.

Pētnieki raksta plānu

Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā mežzinātnes institūta Silava lielo plēsēju pētnieki pašlaik gatavo sugu aizsardzības plānus brūnajiem lāčiem, vilkiem un lūšiem.

Zoologi neslēpj, ka, iespējams, drīzumā Latvijā varētu parādīties aizvien vairāk lāču, jo esam Baltijas brūno lāču populācijas nomale un zvēri ik pa laikam ienāk arī Latvijā.

Parasti tie ir tēviņi, kas atbilstoši savam dzimumam ieraduši paplašināt teritorijas un dodas tālos klejojumos, meklējot ne tikai ēdamo, bet arī mātīti. Tā kā Latvijā nevienu uz vairošanos noskaņotu lāču māti nav satikuši, parasti atgriežas tur, kur ir cerības turpināt dzimtu.

Latvijā nedzemdē

Lāču pētnieks, Tartu Dzīvības zinātņu universitātes doktorants Edgars Bojārs skaidro: “Mātītes ir konservatīvas, paliek tur, kur dzimušas un augušas, kur ziemas miga, un tālāk par 10–20 kilometriem no tās neiet. Kad piedzimst mazuļi, tad jaunie puiši aiziet tālu, bet meitas paliek. Tāpēc lāču pārvietošanās ir ļoti lēna. Latvija Baltijas lāču minipopulācijai ir nomale, tomēr mums jābūt gataviem, ka drīzumā lāču būs vairāk.”

Igaunijā lāčiem labāk patīk nevis tāpēc, ka tur biezāki un zaļāk apsaimniekoti meži vai gudrāka valdība. Nē, ķepaiņiem patīk, ka tur 20% teritorijas ir diezgan neskarti purvi ar ogām un klusām salām, kur netraucēti pārlaist ziemu.

Nevajag aizmirst, ka lāči cilvēkus satikt vēlas vēl mazāk nekā cilvēki lāčus. Ne velti Igaunijā savstarpēji konflikti ir reti: šogad 1. oktobrī ievainots lācis uzbruka medniekam, pirms tam 2013. un 2011. gadā parādījās ziņas, ka lāči ievainojuši cilvēkus. Šādi gadījumi notiek vai nu tad, kad cilvēks mežā nokļuvis starp lāču māti un mazuli, vai kad mednieks ievainojis lielo zvēru.

Medus lāču postījumi

Juris Šteiselis no Latvijas Biškopju biedrības sūrojas, ka šogad lāči kā nekad agrāk sevišķi nikni postījuši dravas pierobežā. Nesen biškopji brauca pieredzes apmaiņas braucienā uz Somiju, kur lāči ir bieži viesi dravās, tur mīt pat īpaši medus lāči, kas specializējušies stropu uzlaušanā, un tad nelīdz ne elektriskie gani, ne metāla vagoni, lācis gardu muti izēd ne tikai medu, bet arī bites.

Bitenieki ir rāmi ļaudis un neaicina nošaut katru lāci, kas parādījies dravas tuvumā, bet lūdz adekvātas kompensācijas, jo pekaiņi ne tikai izēd medu un sabojā stropus, bet iznīcina par lielu naudu pirktās un sūri grūti savairotās bišu mātes, un tas ir lielākais zaudējums.

Zoologi ir reālisti un spriež, ka lāču izpētei jāpievēršas nopietnāk un pēc DNS jānoskaidro, kuri ir medus lāči, un tad jāspriež, vai šos zvērus nevajadzētu nošaut, lai kaitīgie ieradumi neiet plašumā.

Lācenes Latvijā glābj bērnus

Igaunijā pa lācim nošauj kopš 70. gadiem, pirms desmit gadiem – pa 20 līdz 30, tagad ik gadu atļauts nošaut 50 līdz 60 ķepaiņu. Jāpiemin, ka Igaunijā ir savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centrs, kur uzņem dažādus nelaimē nokļuvušus savvaļas dzīvniekus, arī bez mātes palikušus mazuļus.

Kaimiņvalstī tagad dzīvo aptuveni 700 lāču, un vismaz simt mātītes ik pārgadu dzemdē vienu vai divus lācēnus. Protams, ne visi izdzīvo, un nopietnākie ienaidnieki ir pašu sugas tēviņi, kas vasarā ilgojas aplekt kādu lāceni, bet, ja viņa audzina mazuli, tad nevēlas uzmācīgu tēvaini. Ja tēviņam izdodas nokost lācēnu, mātīte pēc laiciņa atkal ir gatava turpināt dzimtu. Ar to arī izskaidrojama lāceņu parādīšanās Latvijā vasarā – viņas glābj bērnus. Kad riesta laiks pārlaists, lācenes atgriežas ierastajā vidē.

Cilvēkus neēd

Kaut arī lāčus ierindo plēsēju jeb gaļēdāju kārtā, Baltijas brūnie lāči labprātāk ēd kukaiņus, tārpus, ja laimējas atrast – uzkož maitas, bet igauņu pētnieki lāču izkārnījumos visbiežāk atrod graudzāļu skaras un saknītes. Viens ir skaidrs – Baltijas brūnie cilvēkus nemedī, tā ir Sibīrijas lāču izklaide.

Mūspuses lāči baidās no cilvēkiem, jo nespēj aizmirst, cik braši šajā teritorijā tos medīja augstmaņi. Igaunijas un Krievijas mednieki neļauj lāčiem šīs bailes aizmirst. Latvijā lāčus nemedī un arī neplāno to atļaut, jo vismaz pašlaik nevienam lācim te nav savas pastāvīgās teritorijas, pamanītie ir ienācēji. Kamēr Latvijā viņi nevairojas, nav iemesla medīt.

Par nogalēšanu bargs sods

Ja brūnie lāči Latvijā apmetīsies uz pastāvīgu dzīvi un vairosies, Dabas aizsardzības pārvaldes un Silavas speciālisti spriedīs, kā rīkoties, ne velti sugas aizsardzības plāns top ļoti īstam periodam – līdz 2020. gadam.

Ja šajā laikā kāds lācis sagādās nepatikšanas, par viņa likteni lems Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti. Arī par lāča nodarīto postu dravām vai mājlopiem jāziņo Dabas aizsardzības pārvaldei, tās pienākums ir aizsargājamo dzīvnieku nodarīto postījumu kompensēšana.

Pašiem uz savu roku nevajag tēmēt uz ķepaini – sods par nelikumīgi nomedītu vai ievainotu lāci jau gadiem ir nemainīgs: 40 minimālās mēnešalgas (nākamgad 17 200 eiro) plus kriminālatbildība ar iespēju dažus gadus pavadīt cietumā.
Ja dzīvojat Igaunijas un Krievijas pierobežā, lieki nepieviliniet lāčus – lielie zvēri nāk uzēst ābolus, rakņāties pa kompostkaudzēm pie viensētām un atkritumu urnām pie tūristu apmetnēm. Un atgādināšu, ka Baltijas lāči cilvēkus nemedī, tāpēc jūsu bailes ir iedomātas, ne īsti draudi. Ērces apdraud daudz reālāk.