Latvijas pētnieki Panamas džungļos ķer tauriņus
Vairākus tūkstošus kilometrus prom no mājām, 30 grādu tveice, necaurejami mūžameži – tāda ir džungļu ekspedīciju realitāte. Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tauriņu mājas vadītājs Kaspars Ozoliņš to izdzīvoja janvārī Panamā, pētot dabas daudzveidību šajā Centrālamerikas valstī.
“Tā bija zinātniska entomoloģijas ekspedīcija, lai vāktu materiālu un tajā atrastu jaunas kukaiņu sugas,” brauciena mērķi Kas Jauns Avīzei skaidro Kaspars.
Trīs vīru komanda
Uz Panamas tropiem devās trīs vīru komanda – pats Kaspars, Daugavpils universitātes pētnieks Aleksandrs Aņiščeko un Maskavas universitātes pasniedzējs, tropu tauriņu speciālists Kirils Koļesņičenko. Izmaksas – uz pašu rēķina.
Ekspedīcija norisinājās no 2. līdz 25. janvārim, pašos tropos pavadītas divas nedēļas. Galamērķis izvēlēts ļoti rūpīgi. “Ņemot vērā dažādus apstākļus, gan finansiālus, gan ģeogrāfiskus, kristalizējās ideja, ka mērķis būs Panama. Izvēlējāmies tieši Darjenas reģionu, jo tas ir ļoti pirmatnējs un cilvēku neskarts,” stāsta Kaspars.
Tauriņu mājas vadītājs atzīst, ka svarīga bija arī birokrātija: “Aleksandram Aņiščeko entomoloģiskajā vidē ir plaši sakari, un tāpēc mēs varējām tieši Panamā sakārtot visas oficiālās atļaujas. Tur tika noslēgts līgums starp Daugavpils un Panamas universitātēm.” Bez Panamas dabas aizsardzības organizācijas ANAM atļaujas nedrīkstētu nevienu kukaini noķert.
Ar auto, laivu, kājām pa džungļiem
Darjenas nacionālais parks aizņem 15 790 kvadrātkilometru, nedaudz vairāk par visu Latgali, un ir ļoti interesants ar savām dabas īpatnībām. Milzīgs mitrums, kalni un cilvēku neskartā pasaules mala sagādā gan šķēršļus, gan iespējas pētniekiem. Šis ir lietainākais apgabals visā pasaulē. Tiesa, pētnieki ieradās sausajā sezonā un lietu piedzīvoja tikai vienu reizi.
Ceļš no Panamas galvaspilsētas ved 300 kilometru pa Transamerikas lielceļu, kas pārtrūkst Javisā. Tālāk – ar laivu, kur jāievietojas trim pētniekiem, gidam, pārtikas krājumiem, zinātniskajam aprīkojumam, elektrības ģeneratoram, benzīnam, gāzes balonam.
Pēc 40 minūtēm ar laivu seko 15 kilometri, lēnām kratoties ar auto pa meža ceļu, un visbeidzot četri kilometri kājām pa džungļiem, šķērsojot mazas upītes un uzmanoties no asiem augiem.
Pirmatnējs mežonīgums
“Šajā reģionā ir īpaši klimatiskie un ģeogrāfiskie apstākļi. Tas ir palicis savā pirmatnējā mežonīgumā. Svarīgi ir tas, ka cilvēki nav pievērsušies ciršanai. 1980. gadā izveidotais nacionālais parks tagad ir UNESCO sarakstā. Tas dod cerību, ka šis reģions arī varētu palikt neskarts. Es tā ceru,” teic Kaspars.
Būdams lielākais aizsargājamais dabas parks Centrālamerikā, Darjena joprojām nav līdz galam izpētīta, un ir vietas, kurās cilvēks kāju nav spēris. Arī vīru izvēlētā vieta nometnei bija salīdzinoši neskarta: “Protams, pirms tam tur bijušas citas ekspedīcijas, arī tādas, kurās pēta mugurkaulniekus. Bet reģionā ir noteiktas vietas, kur entomoloģiskās ekspedīcijas nekad nav bijušas. Tur, kur mēs bijām, pirms tam varbūt veikti garāmejoši vākumi.”
Parku uzrauga Senafront, militāra struktūrvienība, kas ir atbildīga par Panamas robežu drošību un valstisko suverenitāti. Līdz šā gada sākumam Senafront aizliedza iebraukt Darjenas dabas parkā.
“Ja tu nedabūji atļauju no viņiem, tu nevarēji iebraukt. Atļauja neko nemaksāja, bet tas bija birokrātisks process. Tagad situācija ir mierīgāka un atļauju vairs nevajag. Tomēr joprojām, braucot uz Darjenu, ceļš ved caur kontrolpunktiem, kuros Senafront sargi pieraksta, kas tu esi, kur brauc un ko darīsi,” atminas pētnieks.
3000 tauriņu, 2000 vaboļu
Savākts ievērojams daudzums materiāla – divu nedēļu laikā noķerts aptuveni 3000 tauriņu un 2000 vaboļu. “Jāsaka, ka kolēģi bija vienkārši maniakāli,” smejas Kaspars. Panamas džungļos dienas gaismu redzēt var no sešiem rītā līdz sešiem vakarā, bet tauriņu medības nebeidzas līdz ar saulrietu.
“Visu dienu staigājam, ķerot tauriņus, vakarā atnākam un ķeram pie mākslīgās gaismas, un tā līdz vieniem naktī. Tad nedaudz paguļam,” par dienas režīmu stāsta Kaspars. “Vaboles savākt ir salīdzinoši viegli, taču ar tauriņiem ir grūtāk. Pa dienu tu staigā riņķī ar tīkliņu un ķer, tad taureņus ieliek mērdenē un nomērdē. Beigās ieliek speciālā aploksnē.”
It kā nepietiktu ar augsto temperatūru un pastāvīgo mitrumu, iegūto materiālu var sabojāt arī citi tropu iemītnieki. Pētniekiem, lai pasargātu savu guvumu no skudrām, vaboles un tauriņi jāapsmidzina ar speciālu šķidrumu, citādi viss darbs būs velts.
Latviešu putras
Pirms došanās džungļos pašiem bija jāparūpējas par ēdienu ilgam laikam, jo nometne atrodas tālu no tuvākās pilsētas. Kaspars uz tālo valsti līdzi paņēmis arī latviešu produktus – auzu putras, batoniņus. Uz vietas sapirkuši konservus un roltonveidīgos izstrādājumus, līdzi bija gāzes balons, lai varētu uzvārīt ūdeni un pagatavot siltu maltīti.
Ūdeni gan vest līdzi nevajadzēja, jo blakus nometnei tecēja upe. Krievu kolēģi tās ūdeni vispirms novārīja, bet Kaspars ar to nav nopūlējies: “Džungļos tu jūti, ka tur nav cilvēku, nav piesārņojuma. Upes ir pasakainas – dzidras, caurspīdīgas, ar akmeņainu gultni. Pārsvarā līdz potītēm, kaut gan vietām līdz celim. Var redzēt, ka ūdenī dzīvo krabji, krevetes, zivis, pa ūdens virsmu reizēm kāda ķirzaka pārskrien.”
Dabas daudzveidība bija vērojama visapkārt, redzētas radības, par kurām pirms tam lasīts tikai grāmatās. “Tu vienkārši ej, un pēkšņi tev zilais morfīds, tauriņš ar lieliem, metāliski ziliem spārniem, palido garām. Nometne atradās pie pirmatnējiem mūžamežiem, koki ir no 30 līdz 50 metriem augsti. Īsti milži. Pašā kokā ir vairāk dzīvības un sugu nekā man te, Tauriņu mājā. Tā ir vesela, atsevišķa pasaule,” Kaspars neslēpj sajūsmu.
Cikādes un kolibri
Panamas džungļos temperatūra gan dienā, gan naktī turas pie 30 grādiem. Pirmajās dienās bija jāpierod, taču saule necepina un ir pat patīkami silts, turklāt garie koki nelaiž garām saules starus.
Pie ekvatora saulriets ir ātrs un uzreiz iestājas tumsa, tad par sevi zināt liek cikādes un citi kukaiņi. Džungļos naktī ir skaļi, jāpierod pie cikāžu dziedāšanas.
“Vēl jāņtārpiņi lidinās apkārt, tu ej naktī un tikai redzi, kā viņi uzplaiksnī kā spuldzīte. Kā pasaku mežā. No rītiem papagaiļi sāk bļaustīties. Nogājām lejā pie tērcītes, lai papildinātu ūdeni, pēkšņi kolibri pusmetru no manis pielido un gaisā skatās uz mums. Atgādināja feju,” jūsmo Kaspars.
Milzīga dabas daudzveidība
Kolēģi lēš, ka ekspedīcijas laikā atklāts līdz pat desmit jaunām vaboļu sugām un papildus atrastas arī sugas, kuras aprakstītas tikai pirms dažiem gadiem.
Floras un faunas daudzveidība tropos ir pārsteidzoša, taču Kaspars atzīst, ka brīžiem juties tā, it kā nekur tālu nebūtu devies: “Emocionāli, kad iebraucām Darjenas parkā, likās, ka esmu Tauriņu mājā, tikai bez ierobežojošās siltumnīcas. Mums lielākā daļa tauriņu ir no Vidusamerikas, kur viņi lidinās brīvā dabā.”
Dzīvības pārbagātība reizēm pētniecību pat apgrūtinājusi: “Daudzveidība ir tik liela, ka grūtāk ir noķert vēl vienu tādas pašas sugas eksemplāru nekā kaut ko jaunu.”
Redzētas neskaitāmas vardes, putni, ķirzakas un citi dzīvnieki. Kāda pārgājiena laikā pētnieki sastapa mērkaķus – nelielu baltpieres kapucīnu grupu. “Galvenais tēviņš bija ļoti agresīvs. Uzrāpies augstu kokos, bet centās mūs aizbiedēt. Viņš rausta zarus, skatās virsū, mētājas ar lapām, kokiem.”
Sliņķis nenoturas koka zarā
Sastapts arī sliņķis, kurš nenoturējies zarā: “Gāju pa mežu, redzēju, ka no koka kaut kas nogāzās. Padomāju, ka auglis. Pieeju tuvāk un skatos, krūmājā kūņojas trīspirkstu sliņķis.”
Kaspars interesanto dzīvnieku gribējis parādīt arī biedriem, tāpēc aiznesis uz nometni. Pa ceļam pētnieks ticis pie rētas: “Viņam rokas un nagi ir nenormāli gari, sākumā, kad nesu sliņķi aiz padusēm, jutos diezgan droši, bet tad viņš ar nagiem saskrāpēja līdz asinīm”
Nedrīkst aizmirst, ka tropos ir ne tikai daudz skaistu tauriņu un vaboļu, bet tie ir arī pilni ar bīstamiem radījumiem. Zirnekļu tur netrūka – tīkli ir milzīgi, mudžekļaini, pats saimnieks arī diezgan prāvs. Vakaros, paspīdinot ar lukturi, uz zemes var redzēt tarantulus, arī skorpioni no alām lien ārā. Odi gan pārāk neapgrūtināja, džungļos to neesot pārāk daudz.
Dzeltenais drudzis, malārija, ērces
Obligāti bija jāvakcinējas pret dzelteno drudzi, un pēc izvēles ieteikta pote pret trakumsērgu, bet tikai tad, ja plānots kontakts ar potenciālu pārnēsātāju. “Mēs apciemojām alu, kas bija pilna ar sikspārņiem, tāpēc drošības dēļ man tā pote bija,” stāsta Kaspars.
Tāpat uzmanība jāpievērš malārijai, jo šīs slimības risks Darjenā ir paaugstināts. Pret malāriju vakcīnas nav, jāizsargājas ar tablešu palīdzību. “Mani ceļa biedri šīs zāles dzēra, es to nedarīju. Tas arī ir pašrisks. Gids man stāstīja, ka tagad Darjenā ir tikai viens vai divi malārijas gadījumi gada laikā. Tas nozīmē, ka bīstamības līmenis ir krities,” Kaspars ir optimists.
Pārsteidzošā daudzumā pētnieki redzējuši ērces, taču tropos tās nav tik bīstamas kā Latvijas mežos. “Slimības ērces pārnēsā tikai ziemeļos, tropos neko,” paskaidro pētnieks.
Nākamais brauciens
Tagad Kaspars ar kolēģiem plāno nākamos piedzīvojumus, top ekspedīcijas plāni nākamā gada augustam. Šādi ceļojumi prasa ne tikai fizisku spēku un izturību, bet arī finansiālos resursus. Vajadzīgas lidmašīnas biļetes, aprīkojums, speciāls apģērbs, ēdiens un ūdens.
Taču tik un tā Kaspars jau cer atgriezties Darjenā, lai noietu gar kalnu grēdu, kuras pakājē atradās nometne: “Šī vieta ir pavisam neskarta. Es meklēju kompanjonu, bet ir diezgan grūti atrast kādu, kam patīk šāds ekstrēms pasākums. Cirsties cauri pirmatnējiem džungļiem bez ūdens tomēr ir grūti.”
