40 gadu aprit politiķes Annas Seiles idejai: Krustkalnam jātop par rezervātu

Vispirms vēlos uzzīmēt laikmeta ainu, kā 70.–80. gados veidojās jaunas aizsargājamas teritorijas. Tolaik Padomju Savienībā dabas aizsardzība nebija lielā cieņā. Bet, lai neatpaliktu no pūstošajiem Rietumiem, kur nopietni cēla trauksmi, ka rūpniecība un intensīvā lauksaimniecība iznīcina sugas un to dzīvotnes, Maskavas priekšnieki vēlēja republikās sameklēt apliecinājumus, ka te viss plaukst un zeļ.

Lai neatpaliktu no Amerikas

Tolaik vāca materiālus Sarkanajai grāmatai ne tikai rietumvalstīs, bet arī sociālisma nometnē un tik tiešām atrada pārsteidzošas dabas vērtības. Lai neatpaliktu no ASV, kur sen jau bija Jeloustonas nacionālais parks, ar dažādām viltībām un nez kur uzraktu Ļeņina dekrētu par nacionālajiem parkiem tika vārdā nosaukts Gaujas Nacionālais parks.

Pirms tam PSRS dibināja tikai "zapovedņikus" jeb rezervātus, kur cilvēkiem rādīties bija liegts. No Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem mums jau bija Moricsala, Slītere un Grīņi. 1977. gadā nodibināja Krustkalnu un 1982. gadā – Teiču rezervātu.

Pirms 40 gadiem, 1977. gadā, dabas aizsardzības jomā pieņēma daudzus vēsturiskus lēmumus: aizsargājamo teritoriju iedalījumā beidzot iezīmēja aizsardzības sistēmu – sāka veidot ne tikai dabas rezervātus, bet arī botāniskos, purvu vai kompleksos liegumus un dabas parkus, kur cilvēki drīkstēja uzturēties un saimniekot.

Pēc 1977. gada, saskaitot dažādu līmeņu aizsargājamo teritoriju platības, iznāca vairāk nekā 315 000 hektāru. Tā kā lielākā daļa aizsargājamo dabas teritoriju aizņēma meži, dabas aizsardzības joma lielākoties atradās Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas pārziņā.

Direktors ar alpīnista iemaņām

Sākumā dabu pētīja šai ministrijai pakļautā Mežsaimniecības problēmu institūta Dabas aizsardzības laboratorijas darbinieki, līdz 1979. gadā izveidoja Valsts rezervātu administrāciju.

Iestādes kantoris atradās Slīterē, un skaidrs, ka tolaik darbinieki nemaz tik bieži nebrauca auto kravas kastē 400 kilometru uz Latvijas otru galu, kur atradās nelielais Krustkalnu rezervāts.
Dabas sargāšana šajos Madonas rajona mežos bija vietējo mežsargu pārziņā, bet, ja godīgi, viņu galvenais pienākums bija mežizstrādes plānu izstrāde. Krustkalnus patiesībā visvairāk sargāja reljefs: tur ir tik stāvi kalni, ka Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Juris Jātnieks, rakstnieces Ilzes Indrānes dēls, kurš 80. gados studiju laikā meklēja prakses vietu netālu no mājām Krustkalnu rezervātā, to dabūja, pateicoties alpīnista iemaņām.

Kad toreizējais rezervāta direktors Līgonis Bambe vaicāja, ko tad jaunais bioloģijas students vislabāk prot, Juris palepojās, ka ir daudz kāpis kalnos. Bambe nosmēja: “Tad cirtīsi stigas Krustkalnos, tur tikai alpīnisti spēj tikt galā!” Jā, tieši pateicoties Latvijai neraksturīgajiem stāvajiem kalniem, arī tapa Krustkalnu rezervāts, jo izvest no turienes kokus bija teju neiespējami un, lai nebojātu piecgades plānu izpildes rezultātus, mežinieki izdomāja, ka jādibina rezervāts un miers.

Ideja dzima Annai Seilei

Valsts rezervātu administrācijas zinātniskā vadītāja Anna Seile (viņu tolaik visvairāk valdzināja ģeoloģiskie veidojumi) stāsta, ka 70. gadu sākumā piedalījusies ekspedīcijās pa vērtīgām dabas teritorijām un tieši šajā laikā viņai radās doma, ka Krustkalnu dabas liegumu vajag paplašināt un izveidot tur jaunu rezervātu.

Ar Seili vienisprātis bija botāniķe Gaida Ābele, jo viņa Krustkalnos bija atradusi neparasti lielu augu sugu dažādību. Izšķirošais brīdis bija, kad Kalsnavas mežrūpsaimniecības direktors Antons Kažemaks piekrita dabas sargu idejām, teikdams: “Tad ņemiet arī tos Krustkalnus! Tik un tā mēs ar meža tehniku tur iekšā netiekam.”

Anna Seile turpina: “Īpaši pievilcīga mums likās Svētes jeb Dreimaņu ezera avoksnainā piekraste un garā smilšu strēle, kur ūdenī gozējās veselīgi un trekni vēži. Ideja par rezervāta veidošanu patika arī vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc saskaņot jaunās aizsargājamās teritorijas robežas bija viegli.”

No ciršanas līdz dabas aizsardzībai

Kad 1982. gadā, pateicoties tam, ka Teiču kūdra nederēja rakšanai, toties purvs bija izcila vieta migrējošo putnu atpūtai, nodibināja Teiču valsts rezervātu, abu teritoriju uzraudzībai izveidoja administrāciju Ļaudonā. Pēc Atmodas un neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanas dabas aizsardzība vairs nebija mežinieku, bet gan no 1990. gada Vides aizsardzības komitejas pārraudzībā.

Pirms tam dabas aizsardzība galvenokārt saistījās ar mežizstrādi, un jocīgi pat iedomāties, ka vēl pirms 30 gadiem rezervātos bija jāpilda mežistrādes plāni un bioloģiski vērtīgas pļavas apstādīja ar kokiem. Toreiz Krustkalnu dabiskajos ezeros ielaida karpas, lai činavniekiem būtu interesantāk zvejot, atpūšoties no medībām "zapovedņikā".

Astoņdesmitajos gados jaunajiem un niknajiem dabas speciālistiem Jurim Jātniekam, Uģim Bergmanim, Vijai Kreilei un Ievai Upmanei tas viss šķita tik aplami, ka nebija grūti pārliecināt Vides aizsardzības komitejas darbiniekus un priekšnieku Induli Emsi, ka rezervātos dabas aizsardzība jāveido uz akadēmiskiem pamatiem un mazāk jādomā par saimniekošanu un dabas sakārtošanu, bet vairāk jānodarbojas ar pētījumiem, monitoringu un saglabāšanu.

Tas bija laiks, kad veco varu nomainīja jaunie – par rezervātu direktoru iecēla Juri Jātnieku. Viņš par lielāko sasniegumu uzskata to, ka tolaik kopā ar vietējām pašvaldībām spēja izveidot dabai draudzīgu teritorijas attīstības vīziju un vienoties par plānojumu.

Lielākās ārvalstu investīcijas

Rezervātu administrācija sadarbojās ar ārzemniekiem, un toreizējais Madonas rajona vadītājs Andrejs Ceļapīters atzina, ka laikā no 1999. līdz 2002. gadam dabas sargi piesaistījuši lielākās ārvalstu investīcijas rajonā. Krustkalni bija pirmie, kur no privātajiem īpašniekiem no 2001. līdz 2005. gadam atpirka zemi teju 90 hektāru platībā dabas aizsardzībai.

1993. gadā nodibināja Vides ministriju un par ministru kļuva Indulis Emsis. Tolaik rezervātu un nacionālo parku administrācijas bija pakļautas tieši ministrijai, tikai 2009. gadā visus apvienoja Dabas aizsardzības pārvaldē. Daudzi darbinieki bija spiesti meklēt darbu citur, daži palikušie joprojām par savām mājām sauc biroju Ļaudonā.

Laika ziņas pēc avotu skaņas

Ģeoloģiski rezervāta mugurkaulu veido Madonas – Trepes vaļņa ziemeļdaļas 8,5 kilometru garais posms starp Labonas ezeru un Aiviekstes terasēto ieleju. Augstākais punkts ir Krāku kalns 166,5 metru vidējā līmenī, kas atrodas puskilometru no Dreimaņu ezera.

Neparasta vieta ir Ļaudonas saldūdens kaļķu atradne purvainā ieplakā starp Dreimaņu un Lielā Plenča ezeru.
Krustkalnu rezervātā atrodas arī vēstures liecinieks – Mārcienas pilskalns. Ernests Brastiņš atzina, ka tas ir ļoti grūti pieejams: “Bez pavadoņa, kas pārzin apkārtni, šo pilskalnu grūti uzmeklēt, jo tas atrodas dziļi valsts mežā. (..) Vēsturnieki spriež, ka šai vietā varētu būt 1213. gadā pieminētā castr. Marxne pilsvieta.” (1930). Kaut tagad pilskalna plakums ir apaudzis ar priedēm un lazdu pamežu, te labi jūtas arī meža sausserži.

Dīvaini mistiskas sajūtas pārņem pie Krāku avotiem Svētes jeb Dreimaņu ezera rietumu krastā. Šajos avotos ir ļoti tīrs, karbonātiem bagāts ūdens. Te 30 metru platā joslā izplūst vismaz 5–7 avoti, kas pēc tam kā skaļš ūdenskritums nogāžas zemāk un pa divus metrus platu strautu aizplūst uz 20 metru attālo ezeru.

Ansis Opmanis izmērījis, ka no avotiem izplūst 17,4 litri ūdens sekundē! Lazdonieši saka, ja dzirdamas avotu krākas, būs slikts laiks, ja viss ir kluss – laiks būs labs.

Uzmanīgi pa Velna pirkstu

Puskilometru no Krākas ezerā ir dīvains veidojums – Velna pirksts – šaura, puskilometru gara pussala ezerā sniedzas kā tāds zobens. Ja kāds bezbēdīgi nolēmis pastaigāties pa to, lai rēķinās, ka solis sānis un pazudīsi ūdenī pāri galvai, kā izgājis Guntim Eniņam 80. gados. Nē, velns te nebija pie vainas, vienkārši šī pussala ir kā stāva kaļķaina klints, kas veidojusies, sakrājoties avotkaļķiem no sensenis tekošā avota. Bet vietējie zina šādu teiku: “Velns nolēmis būvēt tiltu uz Dūku ezeru. Kad tilts bijis uzbūvēts līdz pusei, sācis dziedāt gailis, un tā darbi palikuši pusratā.”

Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Anita Namatēva, kas Krustkalnu rezervātu izstaigājusi krustu šķērsu, stāsta: “Tur, kur caur saldūdens kaļķu nogulumiem izplūst avoti, ir ļoti kaļķainas augsnes, kas tīkamas retiem augiem. Krustkalnu rezervātā tā ir rūsganā melncere, kas citur Latvijā sastopama pārsvarā Kurzemē; Lēzela lipare, buksbauma grīslis, pleznveida grīslis, Devela grīslis, dižā aslape, lielziedu uzpirkstīte, kārpainais segliņš, Sibīrijas mēlziede u.c.”

Tur, kur Ļaudonas–Mārcienas lielceļš ticis visaugstāk, kraujas lejā atrodas ezeri ar amizantiem vārdiem: Mazais Plencītis un Lielais Plencis. Te paveras patiesi gleznains skats, jo līmeņu starpība ir teju 59 metri. Un, ja uzkāpsiet skatu tornī, iemīļosiet Krustkalnu rezervātu uz mūžu.  

Kā nokļūt Krustkalnos

Krustkalnu rezervāts atrodas Madonas novadā, gandrīz 30 kvadrātkilometru platībā. Aptuveni 4% no teritorijas aizņem ezeri un upītes, tikpat – dažas viensētas ar pļavām un piemājas dārziem, citur šalc priežu meži un bērzu birzis. Uz Krustkalniem var palūkoties, uzkāpjot 26 metrus augstā skatu tornī Mārcienas–Ļaudonas ceļa malā.

Lai izstaigātu labiekārtoto dabas taku divu kilometru garumā un iepazītos ar ekspozīciju informācijas centrā, dažas dienas iepriekš jāsazinās ar gidu, vienu no retajiem Latvijas tauriņu pētniekiem Gunti Akmentiņu pa telefonu 26473408 un jāsarunā ekskursija, jo pa rezervātu bez gida staigāt aizliegts.