Bagātību sala Usmas ezera vidū
Ja Uldis Marhilevičs nebūtu padomju laikos uzrakstījis šo skaisto dziesmu, kas uzvarēja 1984. gada Mikrofona aptaujā, diez vai joprojām pusmūža sievietes ilgotos pēc ceļojuma uz vecāko aizsargājamo teritoriju Latvijā. Šogad jūnijā aprit 105 gadi, kopš nodibināts Moricsalas rezervāts.
Slīteres silos silpurenes ikviens var apbrīnot, cik jaudas, bet mūsdienās ceļojums uz Moricsalu Usmas ezerā iespējams tikai tad, ja esat cieši saistīts ar dabas pētniecību. Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas vadītājs ļoti retos gadījumos dod atļauju kādam apmeklēt Moricsalu un pašlaik, putnu ligzdošanas laikā, pat zinātniekiem tikai ļoti īpašos gadījumos atļauj te ierasties.
Gadsimtiem veci ozoli
Salas aizsardzību nosaka Moricsalas dabas rezervāta likums. Par to, lai zvejnieki, makšķernieki un burātāji nejauši neiekultos aizsargājamā teritorijā un nepatikšanās, rezervāta robežas ezerā iezīmētas ar īpašām bojām.
Es esmu uz salas bijusi pāris reižu, vienreiz vasaras vidū un otrreiz publiskas ekskursijas laikā, kad devāmies uz salu kājām, jo Usmas ezers bija kārtīgi aizsalis, un tad iztraucējām tikai dažus bukus, kas, dusmīgi riedami, ieskrēja dziļāk brikšņos.
Tagad esmu apņēmusies nekad vairs uz Moricsalu nedoties, jo saprotu, ka es tur spēju ieraudzīt tikai krūmus, resnus kokus un dižas kritalas. Vairāk nekā pusi salas aizņem ozolu audzes, apmēram 70 koku sasnieguši 300–500 gadu vecumu. Kad pienāk mūža gals, koki savā nodabā nogāžas un trūd tik ilgi, cik dabā atvēlēts.
Pa to laiku čaganajā koksnē rosās tādi kukaiņi, kādus entomologi sapņos redz, bet dzīvē nesatiek, jo kurš gan ļaus vērtīgajam ozolkokam trūdēt savā nodabā. Pirmā pasaules kara laikā knapi izdevās nosargāt salu no izciršanas, juku laikos visādi trakumi varēja notikt.
Te apglabāta pētnieka sirds
Vienīgā cilvēku saimnieciskā darbība Moricsalā notiek ap mežsarga namiņu Kalviņi – tur reizi gadā pēc noziedēšanas nopļauj zāli bioloģiski vērtīgu zālāju kopšanas programmas ietvaros. Biju pārsteigta, ka namiņā ir elektrība, tā ļauj zinātniekiem un bioloģijas studentiem prakses laikā dzīvot civilizēti. Bet neviens uz salas ikdienā nedzīvo.
Jau pagājuši tie laiki, kad Imants Ziedonis, apceļodams Kurzemi, rakstīja par Moricsalas mežsarga bērniem, kas plikiņi sēž līdz kaklam ūdenī, jo tādu odu lērumu reti kur var satikt. Tie paši bērniņi reiz uz pāris nedēļām palikuši uz salas vieni – māte pa ledu aizgāja uz veikalu, bet tad strauji nomainījās laiks, ledus saplaisāja, un vairs nekādi netika atpakaļ. Vēl klīst stāsti, ka Moricsalā apglabāta zirnekļu pētnieka Māra Šternberga sirds, jo sieva zināja, ka tā pieder tikai un vienīgi Moricsalai.
Dēkaiņa un grāfa patvērums
Līdz 18. gadsimtam to sauca par Zivju salu, bet Morica vārdu tā dabūja, kad 1727. gada vasarā meitu mīlulis un Krievijas ķeizarienes Annas iecerētais, Saksijas grāfs, franču rakstnieces Žoržas Sandas vecvectēvs un Polijas karaļa Augusta II ārlaulības dēls Morics, bēgot no cara dragūniem, mēnesi patvērās šeit.
Sieviešu siržu laušana Moricam bija asinīs: viņa tēvam bija ne tikai lērums mīļāko, bet arī pārsimts ārlaulības bērnu. Pamazām kautiņš Zivju salā apauga ar teiksmainiem stāstiem, kā 1727. gada 19. augustā grāfs pārģērbās par sulaini, ieķērās zirgam krēpēs un nakts aizsegā aizpeldēja prom no bīstamās vietas, atgriezās Francijā un uzkalpojās ne tikai par maršalu, bet arī Nīderlandes armijas pavēlnieku.
Tomēr šķiet, ka Francijā un Nīderlandē šo vīru piemin daudz retāk nekā Latvijā, jo katru reizi, kad sakām Moricsala, mēs ierunājamies arī par šo dēkaini, kam ar dabas aizsardzību maz sakara.
Vācbaltu pētnieki izceļ Moricsalu saulē
Moricsalas dabas bagātības pirmo reizi rakstītos avotos pieminētas teju 120 gadu pēc grāfa Morica piedzīvojumiem Kurzemē. 1843. gadā Posarts grāmatā Kurzemes guberņas statistika un ģeogrāfija cildina tās augu valsts bagātību.
Droši vien to izlasījuši, pēc dažiem gadiem turp dodas divi gaišākie tā laika Kurzemes mācītāji – Georgs Bitners no Zlēkām un Heinrihs Kavals no Puzes, pēdējais īpaši pievērsies kukaiņu pētīšanai. Varu iedomāties abu prieku, kad viņi Moricsalā notvēra jau tolaik reto cīrulīšu dižtauriņu jeb melno apolonu Parnassius mnemosyne. Es arī priecātos, jo mūsdienās Ventspils novadā neviens cīrulīšu dižtauriņš nav redzēts.
Moricsalas sargeņģelis ir Kārlis Reinholds Kupfers. Viņš pirmo reizi šeit ieradās tūlīt pēc studijām Tērbatas universitātē 1893. gadā un ievāca daudzveidīgu herbāriju. Jaunais botāniķis rakstīja, ka tādus platlapju mežus viņš redzējis tikai Viduseiropā un Moricsalā.
1898. gadā salu Krievijas Ģeogrāfu biedrības uzdevumā apmeklēja ornitologs Ernsts fon Midendorfs un bija pārsteigts par lielo putnu daudzveidību, tāpēc ieteica šo unikālo vietu ne tikai pētīt, bet arī īpaši sargāt.
1909. gadā turp devās Rīgas Dabaspētnieku biedrības botāniķu un zoologu ekspedīcija, kas ne tikai savāca vērtīgus herbārijus, bet parūpējās, lai 1912. gada 6. jūnijā Krievijas cars to pasludina par dabas rezervātu. Joprojām nav īstas vienprātības, kurš bija pirmais caristē – Vaiku salas razervāts Igaunijā vai Moricsala Latvijā.
Atļauja par 50 kapeikām
Par jaundibinātā rezervāta izpēti un aizsardzību rūpes uzņēmās Rīgas Dabaspētnieku biedrība ar Kupferu priekšgalā. Viņi nolēma ne tikai pilnvērtīgi izpētīt un aprakstīt Moricsalas augsnes, augus un dzīvniekus, bet arī novērot, kā mainās flora un fauna, ja to pilnīgi neietekmē cilvēku saimnieciskā darbība. Jau pirms vairāk nekā simt gadiem par labāko līdzekli atzina pilnīgu aizliegumu šurp vest tūristus. Pat pētnieki salu drīkstēja apmeklēt, pērkot atļauju par 50 kapeikām, un tolaik tā bija krietna nauda.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā rezervātu nodeva Izglītības ministrijas pārziņā un pasludināja par dabas pieminekli. Tolaik salu drīkstēja apmeklēt tikai ar ministrijas izdotām atļaujām, taču nu šurp varēja doties ne tikai pētnieki, bet ikviens, gan bērni vecāku uzraudzībā, gan skolotāju pieskatīti skolēni. Tā kā katram apmeklētājam bija jāieraksta savs vārds īpašā grāmatā, kas atradās pie salas sarga, tad redzams, ka realitātē pāri Usmas ezeram itin bieži devās lielas laivas, pilnas ar dabas brīnumu raudzītājiem.
Pasludina par rezervātu
Padomju laikos vispirms 1946. gadā salas mežaudzes iekļāva pirmās grupas mežu sarakstā, kur saimnieciskie pasākumi tika stingri regulēti. Gan jau ne viens vien sapņoja nocirst brašos ozolus un pāri aizsalušajam Usmas ezeram nogādāt kokzāģētavā.
Labi, ka jau 1957. gadā padomju Latvijas vadība Moricsalai un retām ūdensaugu sugām bagātajam Luziķērtes līcim piešķīra valsts rezervāta statusu un 1977. gadā rezervāta teritorijai pievienoja arī Lielo Alkšņu salu.
1979. gada rudenī nodibināja Valsts rezervātu administrāciju, kas pieskatīja un pētīja ne tikai Moricsalas, bet arī Slīteres, Grīņu un Krustkalnu rezervātu. Tātad tikai pirms 38 gadiem pirmo reizi Latvijā sistemātiski sāk aprūpēt un pieskatīt vislielākos dabas dārgumus – rezervātus. Anna Seile bija aicināta par šīs iestādes direktora vietnieci zinātniskajā darbā un nostrādāja te līdz Atmodai, kad vēlāk viņu ievēlēja Saeimā.
Sala ir īpaša pasaule
Māris un Sniedze Laiviņi padomju laikā vairākus gadus pētīja Moricsalas ģeoloģiju, bioģeogrāfiju un augu valsti. Laiviņš daudz laika pavadīja, uzklausot vietējos, un pierakstīja desmitiem Moricsalas vietvārdu, jo katram pauguram, līcītim un zemes radziņam bija vārds. Laiviņu grāmatas par Moricsalu ir vienīgās, ko dabūsiet bibliotēkās, ja vēlēsieties par rezervātu uzzināt vairāk.
Profesors Laiviņš trīs vasaras nodzīvoja uz salas, pētīja mežus un uz šo pētījumu pamata aizstāvēja disertāciju par ezersalām. Salu bioģeogrāfija ir īpaša pētījumu joma, izrādās, pat ne sevišķi liels ūdens klajums, kas šķir no krasta, var nodrošināt īpašu augu un dzīvnieku sugu sastāvu.
Lai nokļūtu uz salas, vajag ļoti to gribēt: cilvēks meklē laivu; mežacūka, saodusi zīles, metas peldus; puteksnis ļaujas vējam, putns vai kukainis lido. Laiviņš stāsta: “Sala nepārtraukti pārveidojas: mainās ezera līmenis, ir vietas, kas regulāri applūst, ir sausas paaugstinājumu terases. Salas krastos pieskalojas smiltis un aizvējā sakrājas niedres. Visaugstākajās Moricsalas vietās uz Dziļdangkalna salas austrumos un uz Kaķukalna rietumdaļā ir visvecākie meži. Par to var pārliecināties gan senās kartēs, gan Kupfera grāmatu bildēs. Apkārt šiem mežiem agrāk bija pļavas.”
Kaut Moricsala īpaša ar platlapju mežiem, daudzviet zemākajās vietās 19. gadsimtā bija ganības. Iedomājieties, cik ērti cilvēkiem: pavasarī ar laivu uz salu aizved mazus jēriņus un teliņus un rudenī tos pavisam rāmus pārved atpakaļ. Nav jābūvē žogi, nav jābīstas no vilkiem un suņiem.
Ja gribat redzēt, jākāpj tornī
Pirms apmēram 20 gadiem ģeologs Veinbergs veica Moricsalas putekšņu analīzes, un izrādās, ka jau pirms 5000–6000 gadu uz šiem pakalniem auga platlapju meži. Ozolu, kļavu un liepu meži te atauga arī pēc tam, kad 1967. un 1969. gada vētras vietām mežu te nolīdzināja līdz ar zemi.
Laiviņš atceras, ka padomju laikos ekskursanti pa Moricsalu bradāja teju nepārtraukti: “Skaitām savā nodabā uz salas augus parauglaukumos, pēkšņi dzirdam, nāk bars ar dziesmām, jautri smejot. Tas bija nepatīkami.”
Iepretī Moricsalai vietējās mežniecības mājā bija liela laiva, un, kad ar kravas auto atbrauca gana liels pulks ļaužu, kas bija gatavi maksāt rubli, viņus veda ekskursijā. Ja tagad vēlaties redzēt Moricsalu, nāksies augstu kāpt. Ūdru kalnā uzbūvēts 26 metrus augsts skatu tornis, no tā var vērot Usmas ezeru un daļu Moricsalas.
Cūkas peldētājas
Ik pa laikam uz salu atpeld stalbrieži, dažas stirnas te dzīvo vienmēr. Kad ozoliem lērums zīļu, mežacūkas šurp peld bariem un noēd ne tikai zīles, bet pie viena, botāniķiem par šausmām, uzar visu zemsedzi. Kā un kad te nokļuvuši kurmji, atliek minēt.
Visvairāk diskusiju izraisa bebru un jūras kraukļu uzturēšanās salā. Tā kā cilvēki ir apņēmušies nejaukties dabas procesos, zinātnieki pagaidām tikai noraugās, kā bebri piekrastē gāž kokus un jūras kraukļi savās atpūtas vietās nokakā līdz nāvei ne tikai augus zem kokiem, bet nobendē arī kokus. Bet pagaidām jūras kraukļi lieto tikai iemīļotos nokaltušos kokus.
Tā kā rezervāts šeit izveidots, lai sargātu platlapju mežu augus, loģiski būtu, ja tos, kas kaitē šim mežam, kaut kā ierobežotu. Bet pagaidām jūras kraukļi un bebri plašumā neiet, mežacūkas atpeld un aizpeld, tāpēc pašlaik iejaukšanās nav nepieciešama.
Zivju ērgļu paradīze
Moricsalas vērtības parastam cilvēkam ir grūti saskatāmas, bet zinātniekiem ļimst ceļgali, šos retumus ieraugot. Ja kāds ņemtos aprēķināt, kur desmit hektāros ir lielākā sugu daudzveidība Latvijā, Moricsala būtu vienā no pirmajām vietām, uzskata ilggadējā Kurzemes Dabas aizsardzības pārvaldes reģionālās administrācijas vadītāja Dace Sāmīte.
Pateicoties tam, ka salā netrūkst miera un stipru, resnu koku, kur būvēt smagas ligzdas, te katru gadu ligzdo vairāki zivju ērgļu pāri. Skaits mainās no četriem līdz septiņiem, bet šī ir zivju ērgļu visblīvāk apdzīvotā vieta Latvijā. Tieši šo putnu labsajūtas nodrošināšanai ligzdošanas laikā neviens nedrīkst rādīties Moricsalas tuvumā, un tā nav nekāda dabas pētnieku kaprīze.
Tā kā uz salas netrūkst vecu mežu, te ir daudz dzeņu sugu, arī retie vidējie dzeņi, ornitologi saskaitījuši pat piecas šo putnu teritorijas. Saukt vārdos retās vaboles, ķērpjus, augus šajā rakstā droši vien nav vērts, bet tiem, kam intereses ir specifiskākas, iesaku izlasīt teju 100 lappušu garo Moricsalas dabas aizsardzības plānu.
Moricsala skaitļos
83 hektārus plašā Moricsala ietilpst 818 hektāru lielā dabas rezervāta teritorijā (vēl ir Luziķētes līcis ar 702 hektāru akvatoriju un Lielā Alkšņu sala 33 hektāru platībā). Šī ir Eiropas Savienības līmenī aizsargājamā Natura 2000 teritorija.
