"Viss sākās ar paprikas sēkliņu viskija glāzē" - ciemos pie mākslinieces Ārijas Lipskas viņas Ķengaraga gaisa dārzos
Žurnāla "Ko Ārsti Tev Nestāsta" māksliniece, kā arī žurnāla "100 labi padomi" vāka dizaina veidotāja Ārija Lipska ir ne tikai aizrautīga dzīvnieku draudzene, bet arī vērīga un zinātkāra dārzniece.
“Piederu pie cilvēkiem, kuriem patīk mežonīgi dārzi, mežonīgs gan manā izpratnē nenozīmē nekoptu. Mani interesē, kā augs aug pats par sevi, – nevēlos nedz to pieslīpēt pēc savas gaumes vai iegrožot, tas var uzvesties, kā vien grib. Jo katram jau patīk sev līdzīgais – arī es esmu grožos neieliekama,” filosofē Ārija, konkretizējot, ka sevi uzlūko par urbāno zaļo cilvēku. Viņa Ķengaraga augstceltnes 12. stāva lodžijā ir iekopusi mazu, bet bagātīgi apzaļumotu dārziņu.
Divdesmit gadus pa priekšu modei
Manā bērnībā septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados neviens neko, atskaitot atraitnītes, uz balkona neaudzēja, nevienam pat prātā nenāca salātus vai garšaugus sēt.
Viss sākās ar to, pirms divdesmit gadiem Rīgas pirmās divpadsmitstāvenes augšējā stāvā nopirku dzīvokli ar septiņus metrus garu lodžiju, turklāt dienvidaustrumu pusē, kas nozīmē, ka saule manu balkonu spīdzina no agra rīta līdz vieniem pusdienā. Māja ir tikai četrdesmit metrus no Daugavas, būvēta no ķieģeļiem, saulē ļoti uzkarst, tāpēc lodžija, kurai ir trīs sienas, ir savdabīga siltumnīca. Sāku ar puķu kastītēm, un, tā kā bērns bija maziņš, nolēmu iestādīt arī mēness zemenītes – lai uz balkona nebūtu tikai puķītes, bet arī zemenītes, ar ko paknakstīties. Auga septiņus gadus, bet nekas nav mūžīgs… Bet laikam tas viss sākās ar vienu paprikas sēkliņu. Biju to iegrūdusi saujā zemes, kas iebērta viskija glāzē, – paprika izdīga, auga lielāka un lielāka, nācās to pārstādīt podiņā. Pienāca ziema, bet, tā kā paprika auga dzīvoklī un nesaprata, ka sezona beigusies un pati ir viengadīgs augs, tikai turpināja zelt un plaukt. Kad uzziedēja, man kāds ieteica ar otiņu apputeksnēt. Tā šī paprika auga divus gadus un dāvāja man savulaik populārās, vairākās izstādēs izstādītās, erotiskās bildes modeli – tādu kā paprikas fallu. Starp citu, papriku nedrīkst laistīt ar aukstu ūdeni, tikai ar remdenu!
Man lielu baudu sagādā redzēt, kā tomātiņš aug, kā sārtojas, kāds izskatās un kā smaržo, kad noplūcu. Dārzs uz balkona ir mana kaprīze plus mazlietiņ baudas.
Īsta dārza man nekad nav bijis, un pieķēru sevi pie domas, ka tādu arī negribētu. Tagad mans balkons šķiet ļoti moderns, jo nu visi ēd nezāles, dzer zaļos kokteiļus, uz palodzes diedzē graudus un audzē garšvielas, pat lielveikalos nu var nopirkt speciālus trauciņus palodzes pilsētas dzīvokļa dārzniecībai – es vienkārši šai modei paskrēju divdesmit gadus pa priekšu.
Neesmu aplaimota ar zaļajiem īkšķīšiem, līdz par aizpagājušajam gadam man neviena ziedoša puķe neauga. Un nav jau runas par manām zināšanām vai iemaņām, jo neko neesmu mācījusies, vados tikai un vienīgi pēc intuīcijas, sekojot vienkāršai loģikai: iesēsi, laistīsi, minimāli mēslosi, un, ja būs lemts, izaugs. Patiesībā mani neinteresē raža, jo neko nepārdodu, turklāt ēšanai visu varu atļauties nopirkt tirgū. Balkondārziņš ir mans hobijs, un hobijam taču nav ieņēmumu, tikai izdevumi, vienalga, vai tā ir hokeja spēlēšana vai grāmatu lasīšana. Un man ir brangi izdevumi – esmu iegādājusies neskaitāmus podiņus, zemīti pērku, jo neriskēju ņemt no kāda dārza, baidoties ievazāt visādu draņķību, sākot ar laputīm, beidzot ar visādām citām slimībām. Galu galā, tas ir eksperiments, un tur nav, ko pārdzīvot, ja nekas nesanāk. Piemēram, katru gadu martā ko iesēju, bet līdz vasaras sākumam retais izdzīvo. Taču tas, kas izdzīvo!… Man lielu baudu sagādā redzēt, kā tomātiņš aug, kā sārtojas, kāds izskatās un kā smaržo, kad noplūcu. Dārzs uz balkona ir mana kaprīze plus mazlietiņ baudas. Protams, negodīga spēle, jo no manis tas prasa daudz, bet tomātu jau nav tik, cik lauku siltumnīcā. Tas būs vien tāds knipucītis, ko par īstu ražu nesauksi. Atskaitot aveni.
Ilgdzīvotāja avene un daži kroņa numuri
“Avene bija sākums. Nopirku Centrāltirgū visparastāko, bet, pateicoties šķirnei, kuru es tā arī nezinu, vai klimatam, pirmās avenes ēdu ap Jāņiem, pēdējās – novembrī. Un ogu tik daudz, ka zari lūst, karstumā sīrups tek pa lapām.
Ja laiks ir sauss, ogas ir saldas kā medus! Avene ir trausla, burtiski katru zariņu piesienu pie bambusa kociņa – milzīga ķēpa, bet noder. Var jau būt, ka man ir īpatnēja redze, bet kādā vakarā es to piedzīvoju – ogas vēl bija zaļas, bet tām apkārt bija izteikti sarkana aura kā sārti nimbiņi, ko varēju redzēt pat tumsā. Avene aug brūnajā plastmasas podā, pa šiem gadiem labi, ja reizi esmu nomainījusi augsni, taču man kāds gudrs vīrs ieteica mēslot ar Ideal vai vēl labāk – ar Novij Ideal.
Pienāk Jāņi, pamanu, ka ap balkonu spindz neparasti daudz sūdumušu. Tikai tad atcerējos, kas rūgst zem mana klubkrēsla! Nekas, kad zeme izvēdinājās, mušas pazuda.
Tagad īsi par mēslošanu – mēsloju, sākot ar ūdeni, kurā ir atlaidināta gaļa vai zivis, beidzot ar savām tējām. Pavasarī salieku tās skābo kāpostu plastmasas spainīšos, apleju, kādu mēnesi raudzēju. Ziemā es piebaroju putnus, pārsvarā baložus, kuri pateicībā par manu labo sirdi, tad visriņķī lodžiju nokakā. Es tos mazos izkaltušos sūdiņus savācu, saberu trauciņos, mēnesi raudzēju… Atceros kādu jauku gadījumu, kad šos kakūdeņu raudzējumus bija nolikusi zem sava balkona klubkrēsla un aizmirsusi. Pienāk Jāņi, pamanu, ka ap balkonu spindz neparasti daudz sūdumušu. Tikai tad atcerējos, kas rūgst zem mana klubkrēsla! Nekas, kad zeme izvēdinājās, mušas pazuda. Skatījos Mārtiņa Sirmā raidījumu par vīnogulāju kopšanu Itālijā. Zini, neesmu vienīgā ķertā, arī tur mēslojumam raudzē īpašas nezāles, kas der pret visādiem mošķiem. Tā kā pie Daugavas ir plaši pārstāvēta fauna un koki arī ir augsti, neesmu spējusi tikt vaļā no tīklērces un miltrasas. Šovasar izmēģināšu nesen pa TV dzirdēto – līdz ko miltrasa parādās, lapām jāuzputina sēra pulveris. Tā to varot iznīdēt, bet ļoti tam neticu. Ar ko tik esmu mēģinājusi iznīdēt tīklērces, arī ar kokakolu, taču tās ir ārkārtīgi iemīļojušas aveni.
Atpakaļ pie dārzkopības! Neko nezinot par dārzkopību, nākamajā gadā pēc avenes nopirku upeni. Prātā neienāca, ka upeni apputeksnē bites, un brīnījos, kāpēc tā uzzied, bet pēc tam nobirst. Upene aizceļoja uz laukiem, kur dzīvo normālu krūma dzīvi ar bitēm un ogām, bet tos četrus gadus, kamēr tā sabija uz mana balkona, krūms izstīdzēja garš, nemaz neejot platumā. Starp citu, augs ļoti labi jūt, kāda tam ir iedalīta vieta. Tāpat kā zivtiņa akvārijā. Ja samiņu ieliks mazā akvārijā, mūžīgi paliks maziņš, ja ieliks milzīgā – arī izaugs milzīgs. Tāpat arī augs – ja jūt, ka atvēlētā platība ir maza, attīstās tikai uz augšu.
Man ir vēl pāris kroņa numuru. Tirgū nopirku dievkociņu; man gan teica, ka tas ir garšaudziņš un tajā ir daudz vitamīnu. Likās, tāds smuks, smaržo… Apgāju līkumu, vēlreiz eju garām tai pašai sievietei, pie kuras tikko biju iepirkusies, un dzirdu, kā viņa saka savam draugam: paklau, es atradu vienu muļķi, kura šito nezāli par četri lati nopirka! Dievkociņš izauga liels, bet arī to ilgi mocīju, tāpēc tas nav sanācis tāds mežģīņains krūms, bet gan izaudzis kā koks. Pēc desmit gadiem to aizvedu uz laukiem pārstādīt.
Starp citu, biju dzirdējusi – lai knišļi neuzmāktos, vajagot dažas samtenes. Izmēģināju, par 30% mazāk bija, taču tas arī viss.
Un vēl – vienā no gadatirgiem vēlējos iegādāties vīnogu, pārdevēja ilgi liedzās pārdot, apgalvojot, ka uz balkona neaugs. Beigu beigās viņa man ko līdzīgu vīnogai notirgoja. Iestādīju, gaidīju, gaidīju, kamēr nākamajā gadā stādiņš tāds maziņš un nīkuļojošs, arī aiznākamā gadā tik vien par pieciem centimetriem vairāk. Trešajā, ceturtajā gadā skatos – lapiņas neatgādina vīnogas. Varbūt tā sieviete man ir pārdevusi ko speciālu balkonam? Pēc pieciem, sešiem gadiem balkona vīnoga ir paaugusies tikai 50 centimetrus, tai ir trīs galotnes, bet lapas izskatās… pēc bērza. Sāku meklēties internetā, līdz biju spiesta konstatēt, ka vīnogas vietā man ir pārdots Karēlijas bērzs. Tie ir zemi un ļoti eksotiski koki ar vairākām galotnēm. Pēc ilgiem meklējumiem tas atrada savu jauno saimnieci – manu draudzeni, kurai Dārziņos ir sava pirtiņa, un viņa jau sen bija ilgojusies pēc bērza, kas aug turpat pie durvīm.
Pie neveiksmīgajiem eksperimentiem var pieskaitīt lapu tabakas audzēšanu. Līdz pārstrādāšanai pīpējamā veidolā netiku: augs piesaistīja tāāādus knišļu barus! Bet mēģinājums audzēt dārza melleni beidzās pavisam slikti – mellene taču aug kūdrā, vai ne? Nu tajā mellenes podiņā iekrita izsmēķis, un es nepratu laikus nodzēst… Starp citu, biju dzirdējusi – lai knišļi neizmāktos, vajagot dažas samtenes. Izmēģināju, par 30% mazāk bija, taču tas arī viss.
Amarillis par priekšnieku
Balkondārzs ir kā suns vai kaķis – ja aizbraucu uz divām dienām un to neaplaistu, trešajā dienā puse ir pagalam. Tāpēc katru vakaru smidzinu ar ūdentiņu, lai lapas dabū mitrumu, jo lodžijā ir kā Āfrikā, neaug nekas, kas sauli nevar turēt. Taču tai ir privilēģija – vējš var iepūst tikai no vienas puses, bet dienvidvējš Latvijā ir ļoti reti, tāpēc varu audzēt trauslus augus.
Viens no neparastākajiem stāstiem ir… Iedomājies – 12. stāvs, vējš var atpūst visvisādas sēkliņas, un, tā kā Ķengaragu par paraugrajonu nesauksi, jo to, ka ļaudis pīpē zālīti, var saost tīri bieži, un nav brīnums, ka dažas kaņepju sēkliņas tika arī man. Viena bija iekritusi podiņā vienā balkona malā, otra – pretējā. Zinu, lai kaņepes ražotu, nepieciešami abu dzimumu augi. Manas kaņepes, lai arī tām pa vidu bija vismaz trīs metri, viena otru juta un tiecās pretim. Domāju, lai tās aug, jo maniem papagailīšiem kaņepju sēkliņas garšo. Pret rudeni kaņepes bija izveidojušas arku pāri klubkrēslam.
Esot tāds ticējums, kāda nezāle pie tavām namdurvīm sāk augt, ar tādu slimību kāds mājinieks sirgst. No tiem laikiem man bail, ka pie durvīm nesāk augt strutenes, jo, kā zināms, struteņu sulu izmanto vēža terapijā.
Pirms diviem gadiem izmēģināju fizāli. Nopirku divu veidu: lielos kā tomātus, kuri neizauga, un parastos. Pienāca rudens, un man fizāļa kļuva žēl, jo ne visi augļi tam bija nogatavojušies. Ienesu viesistabā uz galda, tobrīd tas bija normāls fizālītis, aptuveni metru augsts. Janvārī dzimšanas dienā man uzdāvināja nelielu amarillīti, noliku tam blakus. Amarillis sāka augt, fizālis arī un vēl lielāks. Tagad varēju vērot sacensību – kurš kuru. Abi bija kā aptrakuši, beigu beigās fizālis bija divmetrīgs un aizsedza visu logu. Savukārt amarillis bija iedomājis, ka ir palma! Manai pacietībai pienāca gals, un es fizāli izmetu. Man nevajag logā mūžamežu! Bet amarilli vasarā iznesu uz balkona. Un kas notiek? Noliec tam līdzās kaut mirstošu kaktusa bērniņu, amarillis izstaro tādu augšanas kāri, ka ar sešiem septiņiem ziediem zied piecas reizes pa vasaru! Amariļļa tuvumā visi mani kaktusi sāka ziedēt kā traki! Dažiem šķiet, ka man ir zaļie īkšķīši un brīnumzeme uz balkona vai arī radiācija nāk pārpārēm, kāpēc tas viss tik ļoti aug. Taču zinu pēc sava suņa, viņš bija Ķengaraga suņu bara vadonis, arī augiem vajag savu līderi, kas visiem savā teritorijā diktē noteikumus, cik ātri un cik augstu vajag augt.
Kaut arī neesmu reliģioza un lasījusi Bībeli, man patīk atziņa, ka Dievs ir tevī, proti, ka sevī ir jāieklausās. Tātad, ja man tas dārzs interesē, tad man to vajag, un es to daru nevis tāpēc, ka tagad tā ir mode vai kaimiņš arī tā dara, bet gan tāpēc, ka man tas sagādā tik daudz prieka.
Es allaž aplaužos ar to diedzēšanu… Man, protams, ir salātiņi un pētersīļi, koriandrs no pašas vāktām sēkliņām. Salātiņi bija pirmās nepieciešamības prece maniem papagailīšiem. Bet man un manam dārzam nesaskan ar dillēm un spinātiem. Varu iesēt kaut piecsimt sēkliņu, izaugs labi, ja trīs spinātiņi. Taču es nepadošos – esmu jau iegādājusies Jaunzēlandes spinātus, tos izmēģināšu, arī dilles atkal esmu iesējusi. Ja godīgi, no visa, kas tur pa vasaru izaug, var uztaisīt kādus piecus pamatīgus smūtijus, jo viss jau aug podiņos, nevis vagās. Būs arī pusdienītes, kas manā bērnībā bija tik populāras, bet tad ilgu laiku nekur nebija dabūjamas, pagaidām gan izskatās nīkulīgas. Katru gadu sēju matiolas – vasarā turu pie atvērta balkona, naktīs smaržo dievīgi! Magones gan pārlaistīju, sapuva. Nīkulīgi bija arī puķuzirņi un pupiņas.
Ja godīgi, no visa, kas tur pa vasaru izaug, var uztaisīt kādus piecus pamatīgus smūtijus, jo viss jau aug podiņos, nevis vagās.
Esot tāds ticējums, kāda nezāle pie tavām namdurvīm sāk augt, ar tādu slimību kāds mājinieks sirgst. No tiem laikiem man bail, ka pie durvīm nesāk augt strutenes, jo, kā zināms, struteņu sulu izmanto vēža terapijā. Manā balkonā katru gadu aug divas nezāles: pie avenes – ceļmallapa un balanda. Kad man vēl bija putni, par to priecājos, jo sēkliņas tiem ļoti garšoja.
Vai, gandrīz aizmirsu – man taču vairākus gadus auga arī skābenes! Un zini, ko tiešām var pirkt? Meksikas mētru – lielu, savu metru augstu, pilnīgi nederīgu tējai, bet ārkārtīgi maigām un garšīgām lapiņām, piemēram, pie saldējuma. No mētrām visu ko esmu izmēģinājusies – pati garšīgākā aug pie upes – upesmētra. Man ir bijusi citronmētra, kanēļmētra, šogad iestādīju citronzāli.
Starp citu, šogad uz balkona man būs viena kaste bez sējumiem – esmu paņēmusi lauku kaķi, kurš ilgojas pakārpīties īstā zemītē. Kad pirmo reizi pavasarī viņam atļāvu iziet uz balkona, viņš iebāza ķepiņas zemē, taustīja, taustīja – eh, es atkal, atkal esmu laukos!
Kaut arī neesmu reliģioza un lasījusi Bībeli, man patīk atziņa, ka Dievs ir tevī, proti, ka sevī ir jāieklausās. Tātad, ja man tas dārzs interesē, tad man to vajag, un es to daru nevis tāpēc, ka tagad tā ir mode vai kaimiņš arī tā dara, bet gan tāpēc, ka man tas sagādā tik daudz prieka. Kā es to dārziņu jūtu, tā kopju. Man tas ir kā glezna – šovasar man ir šāda skice, rudenī to izmetīšu, nākamgad būs cita. Ideālā vēl nav bijusi.”
Ārija iesaka
* Līdzko izaug pirmie salāti, baloži ir klāt un knābā nost – viņiem tie traki garšo! Arī kaķis var apdraudēt stādiņu kastes, tāpēc es nodrošinos ar garajiem koka iesmiņiem: saspraužu starp augiem ar aso galu uz augšu. Stādījumi izskatās kā ezis, toties ir drošībā.
* Aukstajām pavasara naktīm man ir agroplēve, bet ziemai – mulča. Mazākos podiņus es aplieku ar mulču un iemaucu zeķbiksēs, lai stingrāk turas un vējš neaizpūš.
* Vienā podā varu iestādīt 10 tomātus, taču vairs nestādu kopā dzeltenos un sarkanos, jo tie apputeksnējas, un sarkanie ir spēcīgāki Katrs stāds dod aptuveni 10 tomātus. Rudenī kilogramu tomātu tirgū par grašiem var nopirkt, bet es savējiem visu vasaru esmu kalpojusi Taču – tā garša un smarža nav aprakstāma, kad noplūc savējo! Tāpēc es katru gadu pērku kādas četras šķirnes, tā, lai neatkārtojas. Stādot es vienā slānī lieku reņģītes; man ir arī zivju kaulu milti, kas īpaši der salātiem, lai ātrāk augtu. Dzirdēju, ka tomāti, kamēr aug, jālaista ar ūdeni, kurā uz spaini jāpiepilina 15 pilieni joda. Kad jau bumbuļi gatavojas, 1 ēdamkarote sāls uz spaini ūdens, un tad jālaista.
