Briselē nolemj, ka atkritumu daudzums mums jāsamazina desmit reižu

Jādomā, Horvātijas, Kipras, Grieķijas, Maltas un Latvijas vides ministrijas ir panikā, jo šīs ir valstis, kur situācija ir visbēdīgākā: joprojām aptuveni trīs ceturtdaļas sadzīves atkritumu tiek noglabāti poligonos.

Pārstrādājam tikai nepilnu trešdaļu

Toties Austrija, Dānija, Vācija, Nīderlande un Zviedrija jau kopš 2014. gada poligonos nešķirotus mājsaimniecību atkritumus neapglabā. Tas panākts, ne tikai pārkausējot stiklu un plastmasu, bet dedzinot visu, kas deg, un pelnus pēcāk noglabājot kā bīstamos atkritumus.

Latvijā vairāk nekā 70% atkritumu nonāk poligonos. Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas datiem, 2015. gadā radīti 798 000 tonnu sadzīves atkritumu – 401,8 kilogrami uz vienu iedzīvotāju.

2015. gadā pārstrādāti 229 tūkstoši tonnu sadzīves atkritumu (28,6% no visiem) – 115 kilogramu uz vienu iedzīvotāju. Kam jānotiek, lai pēc 12 gadiem katrs no mums būtu tā mainījis ieradumus, ka parastajā atkritumu spainī iemestu tikai 40 kilogramu gadā jeb 3,3 kilogramus mēnesī?

Nav kur dedzināt

Ja man vaicātu padomu, es teiktu, ka nekavējoties jāiepazīstina iepakojuma un preču ražotāji ar atkritumu pārstrādātājiem. Par to, ka viņi dzīvo uz dažādām planētām, varat pārliecināties paši – Latvijā pārstrādei pieņem tikai kartona, stikla, PET un polietilēna iepakojumu.

Bet uz lielākās daļas no izmetamā plastmasas iepakojuma rakstīts PP, PS, 07, other. Un šīs plastmasas labākajā gadījumā varētu izmantot kā kurināmo jeb RDF, taču tikai tad, ja krāsnis ir īpaši piemērotas un dūmeņos iebūvēti kārtīgi filtri.

Apķērīgi cilvēki Saldū sāka parastā, šķeldai domātā krāsnī dedzināt atkritumus un cerēja, ka valsts šo iniciatīvu atbalstīs, lai varētu ievilkt ķeksīti atkritumu pārstrādes tabuliņās. Labi, ka vietējie iedzīvotāji pretojās šai potenciāli indējošajai iecerei, un izskatās, ka ministrija vēlreiz skaidri un gaiši pateiks: atkritumu dedzināšana nepiemērotās krāsnīs nav cildināma kā pārstrāde, bet sodāma kā piesārņošana. Vienīgās krāsnis, kas piemērotas riepu un plastmasas dedzināšanai, uzbūvētas Brocēnu "Cemex", taču viņiem izdevīgāk ievest subsidēto RDF no Vācijas.

Pērn šķita, ka, uzbūvējot dažas miljoniem eiro vērtas atkritumu šķirošanas rūpnīcas, varētu šo problēmu atrisināt centralizēti: visus atkritumus samalt, izpurināt, atdalīt metāla skaidas, smagās stikla lauskas, aizpūst tālāk vieglo plastmasu un papīra driskas – problēma atrisināta.

Tik viegli ar šo darbu nesokas, un tagad žurnālistus neviens dārgajās rūpnīcās lieki neaicina. Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas valdes locekle Rūta Bendere atklāj, ka patiesībā šīs rūpnīcas strādā ar mazu jaudu, jo, izrādās, kamēr drazu masā puse ir slapjie un pūstošie pārtikas atkritumi, gudrie roboti vienkārši "aizrijas". Tāpēc līnijas baro tikai ar šķirotiem atkritumiem vai tādiem, kur nav pārtikas atlieku, bet šādu izejvielu Latvijā nav daudz.

Būtiska apņemšanās

Aprīlī publicētajā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas stratēģijā pausta apņemšanās būtiski palielināt pārstrādājamo atkritumu apjomu. 2015. gadā Latvijā pārstrādāja 16,6% no visiem saražotajiem atkritumiem, bet 2020. gadā pārstrādās jau tieši pusi.

Kā to paveikt? Ja atkritumu pārstrādes rūpnīcas iemanīsies ievākt no uzņēmumiem un iedzīvotājiem atkritumus bez pūstošās daļas, kas ir 40–50% no visas masas, problēmu atrisināt būtu nieks. Jau tagad Ziemeļkurzemē un Pierīgā ir dzelteni konteineri, kuros drīkst mest tīru plastmasu, metālu un papīra dzērienu pakas.

Šo vākumu nogādā uz šķirošanas rūpnīcu, kur strādnieki izlasa vērtīgo PET un polietilēnu, makulatūras pārstrādes uzņēmumiem piemēroto iepakojumu, magnēti izrauj metāla iepakojumu, un pārējā plastmasa tiek sasmalcināta, sapresēta un nolikta krājumos cerībā, ka to varēs pārdot siltuma un elektrības ražotājiem sadedzināšanai piemērotās krāsnīs.

"Pilsētvides serviss", kas strādā Rīgā, un Ziemeļvidzemi apkalpojošais ZAAO norāda, ka dzeltenajos konteineros drīkst mest tikai PET, polietilēna, metāla un kartona iepakojumu – nekādus krējuma un jogurta trauciņus vai polipropilēna un putustirola kastītes. Cilvēkiem, kas nedzer alu un limonādes no stikla vai PET pudelēm, šī ir lielākā atkritumu daļa, bet pārstrādāšanai šie materiāli neder.

Pārtikas atkritumi ir lielākais posts

Aplēsts, ka pārtikas atkritumu apjoms Eiropas Savienībā sasniedz 89 miljonus tonnu vai 180 kilogramu uz iedzīvotāju gadā. Latvijas vidējais iedzīvotājs izmetot 113 kilogramus pārtikas atkritumu. Eiropas Parlaments atbalsta kopumā visā blokā pārtikas atkritumu samazināšanu par 30% līdz 2025. gadam un par 50% līdz 2030. gadam, salīdzinot ar 2014. gadu.

Realitāte – virtuves atkritumi ir teju puse no visa daudzuma, ko ik dienu izmet parastajā atkritumu spainī. Tie padara neiespējamu pārējo atkritumu pārstrādi, tie pūst un izdala viegli uzliesmojošu atkritumu gāzi, kas ar dārgām metodēm poligonā jāsavāc un jāsadedzina, lai neveicinātu klimata izmaiņas.

Ja izdotos pierunāt jau savā virtuvē šos atkritumus likt citā spainī un izbērt speciālā konteinerā ar ventilācijas caurumiņiem, no virtuves atkritumiem varētu ražot biogāzi. Latvijā ir tikai daži uzņēmumi ("Clean R", "Moss&Moss"), kas vāc no sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem pārtikas atliekas un pārstrādā tās biogāzē.

Pilsētniekiem pagaidām ir maz iespēju vismaz uz pusi samazināt pūstošos atkritumus, jo ierēdņiem vieglāk ir baiļoties par iespējamo piesārņojumu kompostēšanas laukumos un neziņu, kā nodrošināt biežu biodegradablo atkritumu izvešanu un konteineru mazgāšanu.

Tāpēc daudzdzīvokļu namu iemītniekiem vai nu jādraudzējas ar privātmāju saimniekiem, vai jāved savas mizas kompostēšanai uz laukiem. Kopš palielināta atkritumu izvešanas maksa, vismaz privātmāju saimnieki sākuši domāt, kā samazināt šos izdevumus, un aizvien čaklāk kompostē pūstošos atkritumus savā pagalmā, nevis maksā par to vizināšanu uz poligonu.

Mainīties ir iespējams

Vismaz es, kopš esmu mainījusi ieradumus, mēneša laikā uz parasto konteineru aiznesu ne vairāk nekā 200 gramu atkritumu, uz šķiroto atkritumu konteineriem – ap kilogramu, uz laukiem kompostēšanai aizvedu 4–5 kilogramus pūstošo atkritumu.

Atgādināšu, ka, pēc jaunākajiem statistikas datiem, katrs Latvijas iedzīvotājs gadā parastajā konteinerā izmetot 402 kilogramus nešķirotu atkritumu, t.i., 1,1 kilogramu dienā. Vēl joprojām neesmu satikusi nevienu, kas tik daudz izmet ik dienu, varbūt tikai mazu bērnu vecāki – autiņbiksītes. Kad kopējā maisā neliek pūstošos atkritumus un šķiroto atkritumu konteineros met stiklu, metālu, plastmasu un papīru, parastajā atkritumu spainī ir maz ko izmest.

Kā nevairot atkritumus

Visu, kas pūst, kompostēt. Laukos mums ir mizu spainis, Rīgas dzīvoklī mizas un kafijas biezumus, papīra dvieļus un salvetes krāju maisiņā. Kad tas pilns, ielieku saldētavā un, kad dodos uz laukiem, vedu sliekām. Tā kā ēst gatavoju pati, kompostējamie atkritumi manā saimniecībā rodas visvairāk. Tā kā teju katrs latvietis ir sirdī dārznieks, auglīga zeme noderēs ikvienam. Pie viena mēs šādi varētu pasargāt izcilos purvu biotopus no iznīcināšanas, kas neizbēgami notiek, rokot kūdru.

Lielajā atkritumu ķocī lieku visu, kas der pārstrādei: izskalotu plastmasas iepakojumu, tetrapakas, PET. Blakus nolieku stikla taru. Stikla burkās glabāju tējas un putraimus. Uz šķiroto atkritumu konteineru dodos biežāk nekā uz parasto, un maiss arī ir lielāks.

Dodos uz veikalu ar pirkumu sarakstu un auduma maisiņiem, jo ābolus, sīpolus un citus augļus un dārzeņus lieku nevis platmasas maisiņos, bet tādos, kas sašūti no nevajadzīgiem audumiem.

Ir gana daudz mazu veikalu, kur piena produktus un kulinārijas nodaļas salātus ieliek līdzpaņemtajā tarā.

Ir cilvēki, kas uz veikalu paņem līdzi savu kartona kasti, man vienmēr līdzi vairāki auduma maisi ar rokturiem.

Jau veikalā izvērtēju produktu iepakojumu: PET un polietilēns ir labāks, jo šos materiālus pārstrādā.

Nepērku produktus, kur iepakojums ir smagāks vai acīmredzami dārgāks nekā manta, ko vēlos iegādāties.

Lai neatnestu mājās lieku ēdienu, disciplinēju sevi un, kamēr nav izēsti jau iepirktie krājumi, uz veikalu neeju.

Ja ēdiens tomēr paliek neapēsts, to kompostēju, gaļu izbaroju sunim, maizi un tārpainus putraimus – lauku peļukiem tālajā šķūnī. Laikam vērts piebilst, ka mums laukos dzīvo dažādas grauzēju sugas, pat aizsargājamās sicistas, un sažuvusī maize, kas aplieta ar vienreiz ceptu eļļu viņām ir gardums. Bet peļuki pēcāk ir gardums dažādiem citiem dzīvniekiem.

Nekad nepērku dzeramo ūdeni pudelēs, bet filtrēju krūzē krāna ūdeni. Laukos pēc dzeramā ūdens braucam uz avotu.

Lietoju tikai uzlādējamās baterijas, ja gadās kāda izlietota parastā baterija, piemēram, pulkstenī, pultī vai svaros, to vienmēr izmetu veikalā izvietotajā konteinerā.

Ja ir viedtelefons, ir ērta iespēja pirkt, piemēram, kino vai vilcienu biļetes internetā, uzrādot tās ekrānā un iztiekot bez papīra.

Zinu, ka nav iespējams izglābt pasauli no piesārņojuma, tikai šķirojot atkritumus, tāpēc jāmaina izšķērdīgais dzīves stils. Tāpēc cenšos nepirkt neko lieku, bet mantām, kas vairs nav vajadzīgas, mēģinu dot nākamo dzīvi.

No tribīnes un realitātē

“Nupat  Eiropas Parlaments ar ievērojamu balsu vairākumu parādīja, ka tic pārejai uz aprites ekonomiku. (..) Pieprasījums pēc izejvielām pasaules ekonomikā varētu pieaugt vēl par 50% nākamo 15 gadu laikā. Lai mainītu šo tendenci, mums jāpieņem aprites attīstības modelis, kas materiālus un to vērtību notur apritē, un ir vienīgais risinājums, kas apvieno ilgtspēju ar ekonomisko izaugsmi. Atkārtota izmantošana, pārstrāde un reģenerācija kļūst par atslēgas vārdiem jaunai paradigmai ilgtspējas, inovāciju un konkurētspējas veicināšanai – lai atkritumi no problēmas kļūtu par resursu.”

“Es esmu izmisumā no tā atkritumu lēruma, kādu man spiež ražot uzraugošās institūcijas. Es jau neceru, ka kādreiz varētu atkārtoti pildīt burciņās siera bumbas. Uzņēmums pat nedrīkst atkārtoti izmantot kartona kastes, kurās līdz veikaliem vedam burciņas! Jā, mēs maksājam par to visu aizvien lielāku dabas resursu nodokli, bet tas tikai vairo produkta cenu.”