Laulība ar ārzemnieku: kā šķirties un dalīt bērnus

Šīs strīdu lietas regulē Eiropas Padomes regula Nr.2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību (zināma kā „Briseles IIbis regula”), kā arī 1980. gadā Hāgā pieņemtā konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem. Tas gan attiecas tikai uz ES valstīm un pilsoņiem. Ja kāds no laulātajiem ir trešās valsts pilsonis, tad jāņem vērā arī šīs valsts likumdošanas normas. Piemēram, kādā ES valstī šķirta latvietes un turka laulība Turcijā var tikt uzskatīta par joprojām likumīgu. Islāma valstīs pārsvarā laulību par spēkā neesošu atzīst tikai attiecīgajā valstī.

Šeit jāpiebilst - ja jūs laulību esat šķīris kādā no ES dalībvalstīm, bet trešajā valstī tā joprojām tiek uzskatīta par spēkā esošu, tad ES telpā jūs esat brīvs cilvēks, varat, piemēram, atkārtoti stāties  laulībā. Problēmas varētu rasties, ja jūs gribat turpināt dzīvot un veidot jaunu ģimeni šajā trešajā valstī.

Kā šķirt laulību, ja laulātie dzīvo dažādās valstīs un viens no viņiem nav sasniedzams?

Atbild Tieslietu ministrijas Starptautisko un procesuālo tiesību nodaļas vadītāja Evita Drobiševska:

Ja Latvijā šķirta pārrobežu laulība (arī ar ārzemnieku), ievērojot IIbis regulas noteikumus un cilvēktiesību standartus, tad šādu Latvijā izdarītu laulības šķiršanu atzīs arī citās ES dalībvalstīs. Piemēram, izdarīs attiecīgus ierakstus Zviedrijas civilstāvokļa reģistros.

Saskaņā ar IIbis regulu pret laulāto, kurš pastāvīgi dzīvo ES teritorijā vai ir ES dalībvalsts pilsonis, var prasīt pārrobežu laulības šķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, tikai kādā no šādām ES dalībvalsts tiesām:

* kuras teritorijā atrodas: laulāto pastāvīgā dzīvesvieta vai prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz sešus mēnešus pirms prasības iesniegšanas un tam ir šīs dalībvalsts piederība (Apvienotās Karalistes vai Īrijas gadījumā, „domicils” - oficiālā dzīvesvieta);

* kuras valsts piederība ir abiem laulātajiem (Apvienotās Karalistes un Īrijas gadījumā - abu laulāto „domicils”).

Problēmas ar Latvijā veiktas laulības šķiršanas atzīšanu var būt trešajās valstīs. Piemēram, islāma tiesību valstīs, īpaši, ja laulība šķirta pie Latvijas notāra. Turcijā šādu laulības šķiršanu varētu neatzīt. Eiropas telpā tas problēmas nesagādās, jūs skaitīsieties šķirtenis un varēsiet slēgt jaunu laulību. Bet Turcijā tas tā nebūtu. Ja šajā gadījumā savu turpmāko dzīvi neplānojat saistīt ar Turciju, tad satraukumam pamata nav.

To, kā šķir pārrobežu laulības, ir atrunāts ES regulās. Ja viens no laulībā esošajiem ir Latvijas pilsonis, tas nozīmē, ka viņš vienlaikus ir ES pilsonis, un viņš var doties uz tiesu un prasīt šķirt laulību arī tad, ja otrs laulātais nav sasniedzams un nepiedalās tiesas procesā. Laulības faktam jābūt reģistrētam iedzīvotāju laulību reģistrā. Tiesa gan mēģinās sameklēt otru laulāto, bet, ja nav zināma viņa atrašanās vieta vai viņš neatsaucas, tad laulība var tikt šķirta bez otra laulātā klātbūtnes”.

Kas notiek ar šķirtā pāra bērniem?

Evita Drobiševska skaidro: „Ja vecāki šķir laulību, viņiem jāvienojas par risinājumu, kāds vislabāk atbilst bērna interesēm. Ja vecāki nevar vienoties vai rodas strīdi saistībā ar bērniem (aizgādību, saskarsmes tiesībām, dzīvesvietu), šos strīdus izšķir tiesa.

ES šādus strīdus izšķir tās valsts tiesa, kurā faktiski dzīvo bērns. Tādējādi, ja jūs esat Latvijas un Francijas pilsoņi, bet jūsu bērni dzīvo un mācās Vācijā, tad šo strīdu par bērna aizgādību un tiesībām izšķirs Vācijas tiesa, kaut arī laulība būs šķirta Latvijā.

Ja bērns dzīvo ES viņa tiesības ir noteiktas IIbis regulā un starptautiskajā Hāgas konvencija, tāpat Latvijā šajā jomā ir noslēgti divpusējās tiesiskās palīdzības līgumi ar vairākām valstīm, tostarp bijušās PSRS valstīm - Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Uzbekistānu, Kirgiztānu un Moldovu”.

Kā nosaka bērna pastāvīgo dzīvesvietu un valsti, kuras tiesa lemj par viņa tiesībām?

 „Bērna „pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens IIbis regulas izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka šī dzīvesvieta atbilst vietai, ko raksturo bērna zināma integrācija sociālajā un ģimenes vidē. Šajā sakarā vērā it īpaši ir jāņem ilgums, regularitāte, apstākļi, uzturēšanās dalībvalsts teritorijā, kā arī ģimenes pārcelšanās uz šo valsti iemesli, bērna pilsonība, izglītošanas vieta un apstākļi, valodu zināšanas, kā arī bērna ģimenes un sociālie sakari minētajā valstī. Bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir jānosaka valsts tiesai, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus.

Ja bērns atrodas Latvijā, tad strīdus starp laulātajiem attiecībā uz bērnu interesēm šķir Latvijā, tiks piemēroti Latvijas likumi. To nosaka regula, kas paredz, ka strīdus attiecībā uz bērnu starp laulātajiem šķirt tā tiesa, kas atrodas bērna pastāvīgajā dzīves vietā.  

Ja bērna tēvs dzīvo ārzemes un par bērnu neinteresējas, mātei lietderīgi tiesā prasīt atsevišķo aizgādību, jo tad māte viena var pieņemt bērnam svarīgus lēmumus,” skaidro Evita Drobiševska:

Kas risina strīdus par bērna pārvešanu no vienas valsts uz otru?

Šķirtais pāris nereti nespēj vienoties, kas tad audzinās bērnu. Tad nu bērns tiek raustīts no vienas valsts uz otru, šķirteņi viens otru apvaino bērna nolaupīšanā. Ja strīdnieki nespēj vienoties, skaidrību jācenšas panākt tiesā.

Starptautiski bērna pārvešanu no vienas valsts uz otru bez vecāka, pie kura viņš dzīvo, piekrišanas faktiski nozīmē bērna nolaupīšanu. Tādā situācijā otrs laulātais tiesā var iesniegt prasību par bērna atgriešanu atpakaļ dzīvesvietā. Latvijā šādas lietas izskata tikai viena tiesa – Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa. Piemēram, ja bērns uz citu valsti aizvests no Ludzas, tad šo lietu izskatīs nevis Ludzas tiesa, bet gan Rīgas Ziemeļu rajona tiesa. To, vai bērnam ir jāatgriežas valstī, no kuras viņš ir nolaupīts no otra vecāka, lemj tās valsts tiesa, kurā bērnam ir jāatgriežas.

Cik daudz laika paiet, kamēr pieņem lēmumu, atkarīgs no tā, cik sadarboties ir gatavi vecāki, vai ir gatavi paiet viens otram pretī. Nespējot vienoties, tiesa var ilgt gadiem. Ilgstoša tiesāšanās, protams, nav bērna interesēs, jo pa šiem pa gadiem viņš atsvešinās no otra vecāka. Jaunie grozījumi Civillikumā ļauj pieņemt pagaidu lēmumu, kas jāpieņem mēneša laikā.

Tieslietu ministrijas Bērnu lietu sadarbības nodaļas juriskonsulte Līva Upena skaidro:

„Pieņemot lēmumu šķirties un nespējot vienoties, kurā valstī bērns dzīvos, vecākiem tomēr vajadzētu mēģināt runāt, izmantojot meditāciju, vai arī lūgt tiesai noteikt, kur bērns turpmāk dzīvos, nevis vienkārši pārcelties dzīvot uz citu valsti, nevienojoties ar otru vecāku.  Bērna interesēs ir turpināt saskarsmi ar abiem vecākiem pat tad, ja abi vecāki dzīvo dažādās valstīs.

Tiesa, lemjot par saskarsmes tiesībām, vadīsies, pirmkārt, no bērna interesēm. Ņems vērā bērna dzīvesvietu, iespēju apmeklēt bērnudārzu vai mācību iestādi; attālumu, kāds jāmēro, lai satiktu otru vecāku. Ikdienas saskarsmi var īstenot arī caur „Skype”, bet jāņem vērā iespējas tikties brīvlaikā, vasaras brīvlaikā un tamlīdzīgi”.

Katru gadu Latvijā tiesā ierosina vairākus desmitu lietu par bērnu pārvešanu (nolaupīšanu) no vienas valsts uz otru. Pērn tika ierosinātas 26 lietas par bērna aizvešanu no Latvijas un 16 – par bērna atvešanu uz Latviju ( 2014. gadā attiecīgi 30 un 15 lietas, bet 2013. gadā – 30 un 14 lietas).

Vai tiek uzklausīts bērna viedoklis, kurā valstī un pie kura vecāka viņš grib dzīvot?

 „Bērna viedokli tiesai iesniedz ziņojuma veidā, kuru sagatavojis sociālais darbinieks vai psihologs, kurš izvaicājis bērnu (Latvijā – bāriņtiesas pārstāvis). Ir valstis, kurās bērnu uzklausa tiesnesis (Vācijā).

Cik liela nozīme tiek piešķirta bērna viedoklim un vēlmēm ir atkarīgs no lietas priekšmeta, bērna vecuma un brieduma pakāpes. Jāuzsver, ka tiesai nav pienākums dot rīkojumu par bērna atgriešanos, ja bērns pret to iebilst un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, lai spētu atbildēt par saviem uzskatiem.

Nolaupīšanas lietās laiks „darbojas” par labu tam vecākam, kurš bērnu aizvedis – jo ilgāk bērns uzturas šajā valstī un ģimenes strīds nav atrisināts, jo grūtāk ir atjaunot bērna attiecības ar to vecāku, no kura bērns ir aizvests. Tādēļ vecākam, no kura aizvests bērns, pieprasījums tiesā jāiesniedz pēc iespējas ātrāk no tā brīža, kad notikusi prettiesiskā pārvietošana/aizturēšana, lai ārvalsts tiesā pieprasījums tiktu iesniegts ne vēlāk kā gada laikā pēc tam, kad notikusi prettiesiskā pārvietošana/aizturēšana.

Izskatot pieprasījumu par bērna atgriešanu tiesa vērtē, kura ir bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts, vai pieteicējam ir aizgādības tiesība, vai saskaņā ar bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību aktiem, pieteicēja aizgādības tiesības ir pārkāptas.

Tiesas, izskatot pieteikumu par bērna atgriešanos pastāvīgās dzīvesvietas valstī nevērtē, kurā valstī ir augstāks dzīves līmenis, kurš vecāks labāk veic aprūpi, pie kura vecāka bērnam labāk dzīvot, kāds ir vecāku dzīvesstils,” saka Līva Upena.

Kā piedzen alimentus no ārzemēs dzīvojošā vecāka?

Skaidro Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas (UGF) Starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāja Inese Plone:

„Pārrobežu uzturlīdzekļu lietās pilsonībai ir sekundāra nozīme, bet ir nozīme, kur atrodas vecāks, kas nemaksā uzturlīdzekļus. UGF sadarbojas ar 28 ES valstīm. Sadarbība notiek 28 valstu starpā, kā arī Hāgas konvencija nosaka sadarbību arī ar Norvēģiju, Ukrainu, Bosniju un  Hercegovinu.

Ja stājies spēkā Latvijas tiesas nolēmums par uzturlīdzekļu maksāšanu, tad UGF sagatavo pārrobežu pieteikumu, noformē visus nepieciešamos dokumentus un šo spriedumu sūta izpildei uz konkrēto valsti. Ja tēvs dzīvo kādā no augstāk minētajām valstīm, piemēram, Anglijā, tad spriedumu sūta uz Anglijas centrālo iestādi, kura šo spriedumu nosūta tālāk Anglijas tiesai, kas, savukārt, aicina vīrieti pildīt savu pienākumu.

Ja nav zināms, kur dzīvo parādnieks, var lūgt noskaidrot šī parādnieka atrašanās vietu un viņa mantisko stāvokli. Tas nozīmē, ka sievietei pašai nav jānoformē dokumenti un jāveic meklēšana. Ja noskaidrojas, ka mītnes zemē vīrietim ir legāli ienākumi un viņš ir reģistrējies šajā valstī, tad parasti viņu atrod. Savukārt, ja cilvēks strādā nelegāli vai saņem pabalstus, tad UGF tiek informēts, ka līdzekļu alimentu maksāšanai nav. Lietu slēdzam, bet pēc kāda laika šo lietu atkal var atjaunot.

Ja piedziņa no atbildētāja nav iespējama un to apliecina arī zvērināts tiesu izpildītājs, tad UGF nepieciešama oficiāla izziņa no otras valsts, kas apliecina, ka parādnieka ienākumi ir tik zemi, ka uzturlīdzekļus maksāt nevar. Tādā gadījumā tos maksā UGF. Ir gadījumi, kad nav iespējams noskaidrot, kur atrodas parādnieks. Tādā gadījumā arī UGF uzturlīdzekļus maksāt nevar, jo nav iespējams tos pēc tam piedzīt no parādnieka.”.

Zināšanai

Jautājumus, kas skar pārrobežu ģimeņu problēmas, Latvijā risina Tieslietu ministrijas Bērnu lietu sadarbības nodaļa - tālr. 67036836; 67036846; 67036790. Par uzturlīdzekļu piedziņu var interesēties Uzturlīdzekļu garantijas fondā - tālr. 67830626.