Gads bez Aivara Brīzes. Viņa dzīvība izdzisa slimnīcā Polijā

Pelnus uz Liepāju ved ar autobusu

Šī droši vien nav pirmā jūsu redzēšanās reize?

Veidemane: Jā, ik pa laikam sanāk satikties. Abas tomēr vislabāk saprotam viena otru, jo abas zinām, kā tas ir – pazaudēt cilvēku, ko mīli.

Patmalniece: Elita jau vairāk. Viņai tagad ir daudz sāpīgāk...

Veidemane: Mēs ar Aivaru kopā bijām 15 gadus. Tāds laiks ir nozīmīgs jebkura cilvēka dzīvē. Tas nav nekāds pusgads.

Patmalniece:

Vai arī kā mums ar Jāni – divarpus gadi.

Veidemane:

Bet arī tas nav pavisam maz.

Patmalniece:

Dzīves noslēgums jau arī cilvēkam ir svarīgs. Tā ir liela lieta. Nē, Jāni satiekot, nedomāju, ka tagad pavadīsim kopā dzīves noslēgumu. Tā dzīvot viņš pats gribēja – būt pie vietas, būt kopā ar sievieti savā vecumā... Tie divarpus gadi mums bija ļoti piesātināti. Mīļi. Jā, bija arī grūti, bet pēc tam jau atceries tikai to labo.

Reiz runājām par to, kā vispār esam satikušies, jo agrāk viens otram nemaz nepatikām. Bet, re, kā dzīvē ir – viss var sanākt. Ir klikšķis, un tu esi kopā ar to cilvēku! Tad viņš teica, ka ir laimīgs. Šaubījās tikai, vai es esmu laimīga, jo ko gan viņš man varot dot. Bet man bija labi ar viņu. Viņš bija riktīgs vīrietis.

Veidemane:

Kad Liepājā tika atklāts „Spoku koks”, bija pirmā reize, kad uz Liepāju braucu bez Aivara. Visus 15 gadus uz turieni devāmies kopā. Viņš mani vienu nekad nekur nelaida, jo gribēja būt ar mani kopā vienmēr. Tagad ir stipri savāda izjūta. Devos turp ar draugiem, ar meitu, māsu. Braucām ar divām automašīnām. Visi tur bijām. Savējie mani atbalstīja.

Pati sēdēju pie stūres. Jo tas ir mans ceļš, un es pati gribēju to veikt. Aivars vienmēr bija pie stūres. Mani nelaida. Teica, lai atpūšos. Tagad vadu automašīnu viņa vietā, un tā simboliski izeju, izjūtu viņa ceļu... Tā tas turpmāk diemžēl būs vienmēr.

Patmalniece:

Es arī esmu nolēmusi, ka man jāmācās braukt ar mašīnu. Kad vedu uz Liepāju Jāņa pelnus, nodomāju: tas ir traki, ka sieviete manā vecumā ved urnu ar starppilsētu mikroautobusu!

Tā Liepājas šoseja... Tas, man šķiet, ir „Līvu” ceļš. Vienmēr, kad ar Jāni braucām, viņš man rādīja vietu, kur autoavārijā gāja bojā Ēriks Ķiģelis...

Veidemane: Tad, kad braucām uz Liepāju, Aivars Ķiģeļa bojāejas vietā vienmēr piespieda skaņas signālu.

Patmalniece: Tas iepriekšējais brauciens ar mikriņu uz Liepāju man bija dikti svarīgs. Visus šos četrus gadus guļamistabā biju glabājusi urnu ar šķipsniņu Jāņa pelnu, kas nebija vēl izbērti Rožu laukumā... Biju domājusi, ka uztaisīs pieminekli, un tad to tur ielikšu. Tagad, kad urna ir ielikta „Spoku koka” pamatos, ir tāda laba sajūta, jo tā lieta ir pabeigta.

Veidemane: Jā, Liepāja, „Līvi” un tagad arī „Spoku koks”. Mums tas daudz nozīmē.

Patmalniece: Katrs Liepājas brauciens man ir nozīmīgs. Ikreiz apciemoju arī Jāņa mammu. Aizvedu viņai ko ēdamu. Manai krustmeitai būs bērniņš, un Jāņa mammai aizvedu dziju, lai viņa uztamborē sedziņu. Jāņa mammai nu jau ir pāri 80, bet viņa ir kā tāds ērglis! Stipra sieviete.

Vispār viņā daudz saskatu Jāni. Viņu rokas un profils ir līdzīgi.

Jānis bieži teica, ka nedrīkst aiziet pirms mammas, jo tad nebūs, kas par viņu parūpējas. Bet tā sanāca.

 

Nešķiras no fotogrāfijām un mīļākajiem krekliem

Vai ir Jāņa un Aivara personīgās mantas, kuras aizvien glabājat mājās, no kurām negribas šķirties?

Patmalniece: Guļamistabā man aizvien stāv rāmītis ar mūsu kopbildi. Turpat ir arī mana tēta bilde. Tētis nomira 2000. gadā. Saka jau, ka nevajagot mirušo bildes turēt acu priekšā, bet es nevaru citādi. Kad nolieku tās bildītes prom, pēc brīža sajūtu: nē, vajag likt atpakaļ. Katru vakaru gribas uz viņiem paraudzīties.

Veidemane: Man arī mājās ir vairākas fotogrāfijas. Bildes ir gan uz darbistabas galda, gan arī uz sienas. Man ir svarīgi, lai Aivars ir klātbūtnē. Lejā istabā man ir viņa ģitāra, tamburīns un maza statuete.

Patmalniece: Jā, man arī gribas saglabāt to izjūtu, ka Jānis ir tepat ar mani. Vakaros vienmēr iededzu svecīti, padomāju par dzīvi, un man ir nepieciešams, lai mani mīļie aizgājušie cilvēki ir ar mani.

Vai drēbju skapji ir izrevidēti?

Veidemane:

Jā, gandrīz visas Aivara drēbes un kurpes atdevu gan viņa dēlam, gan labdarībai. Dažas, kas man pašai ļoti patika, atstāju. Tagad tās nēsāju, piemēram, ādas jakas, „Harley Davidson” krekliņu. Ir īpaša sajūta, tās drēbes uzvelkot.

Patmalniece:

Man arī. Tās ir viņa lietas, tajās ir viņa dvaša.

Es vispār ilgi nevarēju šķirties no Jāņa drēbēm. Pagāja vismaz gads vai pat divi, tikai tad saņēmos Jāņa lietas izņemt no skapja. Atdevu viņa dēlam. Ir saglabājies „Līvu” krekliņš, džinsi, ko viņam pirku Parīzē.

Man mājās vēl ir Jāņa sudraba ķēde, viņa matu šķipsniņa kastītē.

Veidemane:

Jā, manam Aivaram nebija matu. Nevarēju neko nogriezt... (Pasmaida.)

"Tikai nesaki nevienam". Dzied Aivars Brīze un Elita Veidemane

Laiks neko nedziedē!

Aivara Brīzes mīļais un uzticamais suns un kaķi taču vēl ir!

Veidemane:

Man ir septiņi kaķi un suns. Dzīvnieki ļoti palīdz. Ja atnāktu tukšā mājā, kur nav nevienas dzīvas dvēseles, būtu ļoti smagi. Bet dzīvnieki uzreiz pieprasa rūpes, uzmanību, sniedz mīlestību.

Aivars tik ļoti mīlēja visus mūsu kaķus. Protams, visīpašākā saikne viņam bija ar suni, Velsas korgiju Bruno.

Šķiet, suns beidzot ir samierinājies ar to, ka saimnieks vairs nepārnāks. Sākumā viņš ļoti ilgu laiku sēdēja pie vārtiem un gaudoja. Mierināju viņu, sakot, lai neraud, ka neko vairs nevaram mainīt...

Patmalniece:

Man gan neviena nav. Tā kā mītu dzīvoklī, esmu pret mājdzīvniekiem. Manuprāt, tā ir dzīvnieku mocīšana. Ja man būtu māja, noteikti gribētu kā suni, tā kaķi.

Kā tad ir – vai laiks dziedē?

Veidemane: Neko nedziedē!

Patmalniece: Man arī pirmais gads pēc Jāņa nāves bija ļoti, ļoti grūts. Esmu laimīga, ka sastapu viņu un ka mums kopā bija labi.

Slimnīcā ar ratiņiem vedu Jāni ārā uzpīpēt, un tajā brīdī man galvā ieskanējās Ērika Ķiģeļa dziesma – kapu grands – „Rudens vēju muzikants”.

Daudzi mūziķi dzied par nāvi. Patiesībā visiem ir bail no nāves.

Veidemane: Pati pēdējā dziesma, ko Aivars iedziedāja, ir „Trešā acs”. Es tajā dzirdu, ka viņš dzied par savu nāvi, it kā uz visu jau skatīdamies no augšas. Man no visas sirds gribētos ticēt, ka mēs tiksimies...

Bet laiks neko nedziedē, es uzskatu. Laikam nav nekādas varas. Te ir runa tikai par nonākšanu līdz iekšējai sevis sakārtošanai.

Un tā „Leģiona” pēdējā dziesma „Liekot roku uz sirds”, kurā ir vārdi: „Es mīlēšu tevi, līdz nāve mūs šķirs...” Es to nespēju klausīties! Vismaz pagaidām vispār neko no „Līviem” un „Leģiona” nevaru klausīties. Ja pa radio padzirdu, slēdzu laukā – nevaru un negribu. Tas ir baigi smagi. Kaut arī dievinu „Līvus” un esmu sajūsmā par daudzām „Leģiona” dziesmām.

Patmalniece: Es gan visu laiku klausos. Man nenormāli patīk. Uzreiz tāda forša sajūta, ja ieeju veikalā un tur izdzirdu radio skanam „Līvus”. Tad šķiet, ka Jānis ir tepat.

 

Kaut varētu piedzīvot svēto aiziešanas brīdi, esot līdzās

Jums abām liktenis nebija lēmis būt līdzās saviem vīriešiem, kad viņi aizgāja. Tas ir labi vai slikti?

Veidemane: No tā laika, kad tikko biju uzzinājusi, ka Aivars ir miris, ļoti daudz ko neatceros. Braucu uz Poliju laikā, kad viņš jau bija miris, tikai es to nezināju. Viņš nomira naktī pulksten 00.10, bet mēs Polijā pie viņa ieradāmies tikai desmitos rītā. Visu, kā tas bija, nemaz nevarētu pastāstīt. Apziņa sargāja no tā lielā šoka, kas mani bija piemeklējis. Līdz ar to atmiņas ir saraustītas, tie ir tikai fragmenti. Prātā ir tas, ka aizvēru morgā Aivaram acis un teicu: „Kāpēc tu te guli? Mums jābrauc mājās. Tevi Bruno gaida.” Pārdzīvoju, ka tajā brīdī, kad Aivars aizgāja, manis nebija klāt.

Patmalniece: Arī man nebija iespējas būt klāt Jānim brīdī, kad viņa sirds apstājās. Lai gan īstenībā jau man bija laiks sagatavoties un iepriekš apzināties faktu, ka tūlīt, tūlīt Jāņa vairs nebūs.

Braucu pie viņa katru dienu divas reizes. Bija svētdiena. Ārste mani uzrunāja, sacīdama, ka Jāņa laiks jau tuvojas, lai gatavojos. Nostādīja fakta priekšā, godīgi pasakot, ka Jāņa organisma rezerves ir izsmeltas. Lai arī cik spēcīgs vīrs viņš ir.

Lielākā baiļu sajūta laikam bija kaut kad iepriekš, kad Jānim kļuva slikti ar veselību. Bet tad, kad tas process jau notika, pārslēdzos tādā kā autopilota režīmā, skrēju uz slimnīcu un darīju, kas jādara.

Priecājos, ka man izdevās pagūt sarunāt, lai uz slimnīcu atnāk Juris Rubenis, kurš Jāni nokristīja – lai aiziešanas brīdī viņš nebūtu starp Dievu un Velnu. Pēc pāris dienām Jānim bija dzimšanas diena. Biju pie viņa. Ap deviņiem tovakar aizbraucu mājās, bet pēc stundas dakteris man telefoniski paziņoja: „Jānis ir miris desmitos vakarā...”

Ir žēl, ka nevarēju būt kopā ar Jāni līdz viņa pēdējam elpas vilcienam. To zinu tāpēc, ka biju klāt savam tētim, kad viņš nomira. Toreiz sapratu, ka cilvēka aiziešana – tas ir liels moments. Tas ir svēts brīdis. Tā ir laime, ja vari to piedzīvot. Bet mums ar Jāni tas nebija lemts. Tāpat kā tev, Elita, ar Aivaru...

Veidemane: Jā, tomēr laikam mums katram ir savs liktenis. Paskat, kā Aivaram par visām varītēm vajadzēja skriet un darīties ar to slēpošanas instruktora lietu. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad slēpot nedevāmies kopā. Viss, itin viss bija pilnīgi citādi, nekā parasti.

Patmalniece: Jā, tā viņš bija ieņēmis paurī, un viņam vajadzēja. Nu kāds viņš instruktors?! Ne tu vari viņu noturēt, ne ko pateikt, viņš tāpat brauks. Kaut izstiepies vai gāz ar pannu pa galvu. Neatrunāsi! Tā ir viņa, vīrieša, darīšana.

Veidemane: Visi draugi Aivaru centās no šā brauciena atrunāt. Pilnīgi visi. Nebija neviena, kas būtu teicis, ka nodoms kļūt par slēpošanas instruktoru ir baigi foršs.

Traģiski, ka tik daudzi no „Līviem” ir aizgājuši labākajos gados. Aivaram bija tik daudz plānu, daļu no tiem jau sāka īstenot. Uz priekšu viss darāmais bija salikts pa plauktiņiem.

Mēs ar Aivaru kopā bijām vienmēr un visur. Kāpēc viss izvērtās tā, ka man nebija lemts būt viņam blakus tajā brīdī, es nezinu. Tas ļoti sāp.

"Tu vari paļauties uz mani" (no Z. Liepiņa rokoperas "Lāčplēsis"). Dzied Aivars Brīze

„Līvu” sirds auļo kā kumeļš

Jums abām aizvien ļoti nozīmīgs ir draugu atbalsts?

Veidemane: Jā, paldies Dievam, draugi man ir apkārt un viņi mani nepamet. Atbalsta, kā nu kurš spēj. Bet neviens draugs nevar aizstāt Aivaru. Uzreiz pēc Aivara nāves draudzene Dace uz divām nedēļām „pameta vīru”, lai šo laiku nodzīvotu pie manis. Jo man bija baigi grūti. Brīnos, kā vispār varēju gulēt, kā ēdu, kā kur gāju. Biju kā starp debesīm un zemi. Tas absolūtais tukšums, kas mani bija pārņēmis, bija šausminošs.

Joprojām, no rītiem noliekot roku blakus gultā, satrūkstos, apjaušot, ka tur neviena nav. Bet to sajūtu biju piedzīvojusi jau pirms vairākiem gadiem. Sapņoju, ka Aivara pēkšņi vairs nav. Drausmīgās mokās pamodos, bet toreiz atviegloti nopūtos. Viņš ir! Tagad Aivara patiešām vairs nav, bet tā briesmīgā sajūta, kas toreiz sapnī mani piemeklēja, joprojām ir tāda pati.

Patmalniece: Jā, mēs, sievietes, vienmēr domājam, ka viņus savaldīsim. Nekā nebija! „Līviem” nepiedien dzīvot rimtu dzīvi. Viņu sirds auļo kā kumeļš...

Man ir dikti žēl, ka mums ar Jāni tik īss laiks tika dots kopā. Atceros, ka pukojos uz viņu, kad dzēra. Teicu – Jāni, nu kāpēc tu bez tās dzeršanas nevari?! Nedzēris tu esi tik foršs, mums ir interesantas sarunas. Kāpēc jādzer? Viņš atbildēja: „Es gribētu nedzert, bet nevaru...”

Toties tev, Elita, savulaik noteikti bija liels atvieglojums, kad Aivars atteicās no alkohola?

Veidemane:

Bez šaubām. Mēs cīnījāmies ļoti. Viņš pats saprata, ka dzeršana – tas ir nāvējoši. Dzeršanas dēļ aizgāja vairāki mums zināmi labi cilvēki, un Aivars apzinājās, ka ar viņu var notikt tas pats.

Atmešana notika pakāpeniski. Pirmajā reizē viņš gadu noturējās, un tad uz neilgu periodu tomēr norāvās. Bet pēdējā laikā Aivars nedzēra ļoti ilgi. Pat neatceros, cik. Jau biju pieradusi pie tā.

Tāpēc vēl jo vairāk viņa nāve man bija sitiens. Biju neizpratnē – kāpēc, ja viņš ir uz pareizā ceļa? Plāni īstenojās, viņa balss bija tik spēcīga, kā nekad agrāk. Kāpēc?

Tu, Elita, pēdējā gada laikā izskaties uzplaukusi. Draugi ir tie, kas izvelk no grūtsirdības un atgādina, ka jāturpina dzīvot?

Patmalniece: Es nezinu, vai kāds izvelk. Drīzāk pašai uzrodas tāds noskaņojums... Sajutu, ka šovasar tieši 50. dzimšanas diena radīja manī tādu neticamu pacēlumu. Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu doties savā sapņu braucienā uz Ņujorku. Mākslinieciskā ziņā man ir milzīgs radošais pacēlums, un gribas to iedvesmu gūt vēl un vēl.

Veidemane: Man ir liels prieks, Elita, ka tu esi radusi spēku tālāk dzīvot normāli.

Patmalniece: Jā, tev tagad viennozīmīgi ir grūtāk, jo notikušais vēl ir pavisam svaigs. Izjūtu, ka esmu tam lielajam skumju slieksnim tikusi pāri. Ja vēl gluži ne pavisam, tad lielākais grūtuma posms ir uzveikts. Ir svarīgi rast spēju pieņemt esošo un novērtēt to, kas bijis. Jādzīvo tālāk. Jūtu, ka esmu dzīvē noslēgusi vienu posmu, un tagad gribas ko jaunu.

Visu laiku kaut kas notiek, un es tam ļaujos. Te vienam kāzas, te citam jubileja, te kāds izbrauciens pa Latviju vai pasēdēšana. Pat visur nepagūstu aizskriet, kur mani aicina. No pozitīvajām emocijām ir arī radies radošais pacēlums. Varu tikai priecāties, ka, jā, šī vasara ir bijusi un to godam esmu izbaudījusi. Būs, ko atcerēties.

Veidemane: Pareizi. Tā tam ir jābūt. Tā cilvēks ir iekārtots.

Patmalniece: Ir labi, ka mums ir, kam nodoties. Es varu zīmēt, tu vari rakstīt.

Veidemane: Protams. Tomēr tik un tā asaras iekšā ir, un nekur tās nepaliek.

 

Mistika ap „Līviem”

Nu jau kādu laiku top grāmata par Aivaru Brīzi, vai ne?

Veidemane: Jā, es rakstu grāmatu par Aivaru. „Divdūjiņas”. Par mums abiem. Par „Līviem”, par dzīvi. Man Aivars joprojām ir, nevis bija. Mūsu kopdzīves laiks manā mūžā viennozīmīgi vienlaikus bija grūtākais un brīnišķīgākais periods. Nekādas divdūjiņas galīgi nebijām. Man patīk paradoksi. Drīzāk bijām kā krams pret kramu, kas ar laiku acīmredzot pieslīpējās.

Rakstīšanas process man patīk, un tas mani nomierina. Tad skumjas atkāpjas, un izjūtu tikai vienu vienīgu lielu mīlestību. Izgaršoju visu piedzīvoto. Nu jau esmu tikusi apmēram līdz pusei.

Patmalniece: Tas tev ir kā balzams dvēselei. Kā piemineklis. Labdarības koncertā cilvēki saziedoja naudu, par to tika sarīkotas bēres, bet iecere par pieminekli malās, malās un tā līdz galam nenonāca. Mistiski. Arī „Rokkafejnīca”, kur Jāņa piemiņai vēlējos uzstādīt pieminekli krēsla formā, tika likvidēta. Labi, ka tā naudiņa palika „Spoku kokam”... Tas ir tiešām vienreizīgs. Liels un grandiozs! Nostājoties zem tā, pārņem maģiska sajūta. Prieks, ka iecere par pieminekli Jānim pārtapa par Spoku koku. Cilvēkiem šai vietā patiks atrasties.

Veidemane: Un pagāja tieši divi mēneši pēc Jānim veltītā koncerta „Nezāles neiznīkst”, kad aizgāja arī Aivars. Tā kā būtu pieturējis to pieminekļa lietu, lai visiem beigās taisītu vienu kopīgu piemiņas un satikšanās vietu. Tagad tā arī ir noticis.

Patmalniece:

Ar „Līviem” vienmēr ir tāda mistika.

Veidemane:

Un, skat, tieši pusgadu pēc Aivara aizgāja Niks Matvejevs. Viņš Aivaram bija labākais draugs. Viņš šausmīgi pārdzīvoja Aivara nāvi, un ir sajūta, ka Niks burtiski aizsteidzās pie viņa.

Patmalniece:

Ar Jāni Niks arī bija labos draugos.

Veidemane:

Mēs visi kādreiz būsim „Spoku koka” sastāvdaļa, un, pēc manām domām, šīs satikšanās vietas nosaukums ir vienkārši ekselents.

„Līvi”: „Dzelzsgriezējs”

Vai „Līvi” arī spokojas? Nāk apraudzīt savas sievietes sapņos?

Veidemane:

Kopš aiziešanas Aivars ne reizi nav parādījies man sapņos. Ne reizi. Acīmredzot viņš ir mierā ar to, ko es daru. Spilgtākā zīme, ko esmu pieredzējusi pēc Aivara aiziešanas, bija vakarā, kad viņš tika atvests no Polijas uz krematoriju Rīgā. Mēs naktī sēdējām kopā ar draugiem un dzērām vīnu. Kad saņēmu ziņu, ka Aivars ir sasniedzis galamērķi un viss ir kārtībā, minūti pēc tam mājas otrajā stāvā, kur neviena nebija, sāka skanēt ugunsgrēka signalizācija. Kādā sakarā? Pusnaktī... Izslēdzu. Pēc minūtēm desmit signalizācija ieslēdzās no jauna. Tai brīdī sapratu – Aivars šādā veidā grib man pateikt, ka ir te, ka ir atgriezies mājās.

Patmalniece:

Arī man Jānis sapņos nenāk. Bet šķiet, ka regulāri raida dažādas zīmes, it kā atgādinādams par savu klātbūtni. Acīmredzot tas gars ir tāds spēcīgs.

Spilgtākā situācija bija, kad pēc pelnu izkaisīšanas Liepājas Rožu laukumā ar draudzenēm aizbraucu uz Pāvilostu, kur apsēdāmies jūras krastā un dzērām vīnu. Un tur bija viens liels, skaists gulbis, kurš visu laiku peldēja mums tuvumā un neatstājās pat tad, kad saule jau bija norietējusi. Mums visām toreiz bija ļoti spēcīga nojauta, ka tajā gulbī bija iemiesojies Jāņa gars.

Tāpat arī Jāņa izpildītās „Līvu” dziesmas, ko izdzirdu negaidīti atskanam, uztveru kā viņa vēstījumu par to, ka neesmu viena, ka viņš ir ar mani. Vēl arī dažkārt savā dzīvoklī mēdzu saklausīt neizprotamus trokšņus un klaudzienus. Nebaidos, jo gribētos domāt, ka tas ir Jānis, kas mani apciemo...

Kasjauns.lv/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” un Aivara Brīzes personiskā arhīva