Artūrs Uškāns runā atklāti: "Galvenais ir nevis pārdziedāt citus, bet pašam sevi"

Viens no nesenākajiem izaicinājumiem mūziķim bijis piedāvājums rakstīt mūziku deju uzvedumam XIII Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku deju uzvedumam Viedvasara. "Tobrīd vēl nezināju, kādu mūziku rakstīšu, bet atbildēju: “Jā, protams!” Koncerts izdevās, mūzika skanēja, bērni lieliski nodejoja," viņš saka.

"Savulaik kaut kas jauns man bija piedalīšanās šovā Dziedošās ģimenes, bet tagad – Pārdziedi mani!. Mans šova repertuārs prasīja daudzu tēlu iemiesošanu sevī, un tas radīja nedaudz nostalģiskas sajūtas. Kādreiz kā aktieris darbojos teātra trupā Trešais variants un arī Daugavpils teātrī, kur rakstīju gan mūziku, gan spēlēju mazas lomiņas izrādēs. Protams, līdzšinējā skatuves pieredze dod zināmu vieglumu, bet adrenalīns pirms katras uzstāšanās šovā bija jūtams, jo ikvienā numurā jāizkāpj no savas komforta zonas. Lielākais uzdevums šādās reizēs ir nevis pārdziedāt citus, bet pašam sevi.

Spēlējot kopā ar grupu Laimas Muzykanti, uztraukuma vairs nav, jo repertuārs ir zināms, galva, pirksti, balss strādā. Svinam savas pastāvēšanas 30 gadu jubileju. Labākās svinības mūziķim ir darbs un tikšanās ar klausītājiem.

Laimas Muzykanti ir liela un nozīmīga manas dzīves daļa. Esam piedzimuši urbanizācijas laikmetā, kad vairums cilvēku dzīvo pilsētās un arī reģioni ir tiktāl attīstījušies, ka cilvēki paši vairs īsti negrib dziedāt. Bet līdz pat laikam, kad parādījās pirmie radioaparāti un televizori, cilvēki aizpildīja savu laiku, dziedot paši. Šis kultūras slānis gadsimtu ritumā ir sakrājis tādu bagātību, cauri paaudzēm attīrījies no visiem sārņiem. Katra paaudze ir atmetusi kaut ko lieku un likusi klāt savu sāpi un prieku, ko izdziedāja dziesmās. Tautasdziesmas ir mūsu lielākā vērtība, tautas identitāte. Izpildot šo mūziku, saprotam, kas mēs esam un kur esam uz šīs planētas. Ļoti daudzās valstīs mūsu tautas mūzika tiek atskaņota žanrā pasaules mūzika.

Esmu pārliecināts, ka savulaik izvēlējos pareizo mūzikas žanru, kurā darboties. Mans tētis bija īsts tautas muzikants, interesi par folkloru un etnomūziku esmu mantojis no viņa. Tiesa, mūsu domas ne vienmēr sakrita. Atceros, ka man ļoti gribējās spēlēt roku, bet tētis vēlējās, lai mūzikas skolā apgūstu akordeonu. Vienu gadu pamācījos, pēc tam pārgāju uz kora klasi. Tomēr ar laiku nonācu pie folkloras kā vērtības. Pirmos piecus gadus ar Laimas Muzykantiem spēlējām tikai ar tautas instrumentiem, citus variantus nemaz nepieļāvu. Tad pamazām, atceroties savu roka pagātni, aranžējumos sāku iekļaut bungas, basģitāru, vēlāk arī elektrisko ģitāru. Tā izveidojās Laimas Muzykanti, ko zinām šodien."