No izmeklētāja līdz arhibīskapam - kas ir jaunais luterāņu virsgans Rinalds Grants

Intervijā žurnālam "Kas Jauns" 50 gadu vecais Rinalds Grants atklāj, kā uzaudzis Saldū, kur strādājis par izmeklētāju, kā viņa kolēģis Interpolā bijis Krists Kalniņš, ar ko beigusies došanās uz mūzikas festivālu "Liepājas dzintars" un kādas ir aizraušanās brīvajos brīžos.

Jūsu ceļš pie ticības sākās vēlu, jo līdz 19 gadu vecumam baznīcā bijāt bijis tikai divas reizes. Kāpēc tā?

Tajās divās reizēs lielākais nopelns bija kaimiņienēm, kuras Ziemassvētkos paņēma mani līdzi uz baznīcu. Augu ģimenē, kura nekādi neidentificējās ar baznīcu, mamma nebija ticīga, tajos laikos, iespējams, lai mani pasargātu, neko daudz par šīm lietām arī nestāstīja. Un tad, 18 gadu vecumā, man bija saskarsme ar vienu cilvēku, kurš pats bija aizdedzies ar ticību un ar to ļoti aktīvi skolā dalījās. Man tas šķita interesanti, un pēc gada radās vēlme izlasīt Jauno derību. Prasīju mammai, kur varētu dabūt Bībeli, un viņa man to sagādāja no slimnīcas, kur strādāja. Sākot lasīt Jauno derību, nonācu pavisam citā pasaulē, tajā bija kaut kas patiešām ļoti vilinošs. Izlasīju un biju kā nogatavojies auglis, kuru jebkurš var noplūkt un ielikt savā grozā. Ja tad būtu saticies ar kādu pareizticīgo vai katoli, vai baptistu, tad šobrīd būtu kādā no šīm konfesijām. Bet atnāca divi mani draugi, kas tad izgāja iesvētes mācības, un stāstīja, cik tur ir interesanti... Un es iegāju ļoti dzīvā un aktīvā draudzē – Saldus Svētā Jāņa luterāņu draudzē, kur neilgi pirms tam kalpoja Jānis Vanags. Īpaši sākumā ir ļoti svarīgi, kādu ieraugām ticību apkārtējos cilvēkos. Man bija ļoti labs piemērs, kas nelika vilties.

Bet tajā pašā laikā studējāt Policijas akadēmijā. Kāpēc tāda izvēle?

Vidusskolā biju pārņemts ar sportu, tas bija mans dzīves piepildījums un pasargāja no ļoti daudzām nelāgām lietām, jo biju aizņemts treniņos. Žēl, ka toreiz nebija kāda, kas pateiktu, ka var arī pārtrenēties, ka tā var nodarīt pāri savam ķermenim... Trenējos galda tenisā, tajā vecumā uzskatīju, ka man jābūt muskuļotākam un staltākam, tāpēc apmeklēju svaru zāli, nodarbojos ar Austrumu cīņām. Bija reizes, kad gāju uz trim treniņiem dienā. Sports bija joma, no kuras negribēju šķirties, tāpēc pēc vidusskolas beigšanas biju izvēles priekšā – ko darīt tālāk? Viena versija bija studēt Fizkultūras institūtā, bet otra – jaunizveidotajā Policijas akadēmijā, kur savu aizraušanos ar sportu varētu likt lietā. Studijas Policijas akadēmijā izvēlējos arī praktisku iemeslu dēļ – tā bija augstskola, ko mana ģimene 90. gadu sākumā varēja atļauties, tur biju nodrošināts gan ar kopmītnēm, gan formu, gan ēdināšanu. Tajā pašā laikā es tur ieguvu patiešām labu izglītību.

Un tad kļuvāt par izmeklētāju Saldus policijā. Bet esmu dzirdējis pat leģendas, ka esat strādājis Interpolā.

Tā nav nekāda leģenda! Es tiešām vairākus gadus strādāju Interpola Latvijas birojā. Pirms tam Saldū vienu gadu biju izmeklētājs. Kāpēc tieši izmeklētājs? Policijas akadēmijā vajadzēja izvēlēties specializāciju, un izmeklētāja profesija izklausījās visnopietnāk. Darbs man patika. Vēlāk izmeklētāja profesiju pārdēvēja par “izziņas izdarītāju”, kas, manuprāt, kaut ko atņēma no šīs profesijas ārējā šarma. Man tad bija tikai 19 gadu, un smagas lietas – slepkavības, laupīšanas organizētā grupā – man neuzticēja, izmeklēju ne pārāk nopietnas krimināllietas. Bet tik un tā tas bija ļoti atbildīgs darbs, jo es taču ar savu rīcību ietekmēju citu cilvēku dzīves. No manas rīcības bija atkarīgs, vai kādu notiesās vai piespriedīs brīvības atņemšanu.

No izmeklētāja par mācītāju! Kā nonācāt līdz šādai izvēlei?

Turpināju mācības Policijas akadēmijā, bet paralēli sāku aktīvāk darboties draudzē. Strādāju ar bērniem, vadīju dažādas aktivitātes jauniešiem, un tas man sagādāja gandarījumu, jutu, ka tas ir mans īstais ceļš. Policija bija mans darbs, bet baznīca – iekšējais piepildījums. Arī kolēģi policijā pret šo manu izvēli attiecās ar cieņu. Varbūt ne visi varēja saprast, ka tā dēļ esmu gatavs pamest darbu Interpolā, bet mani atbalstīja. Man paveicās ar kolēģiem, piemēram, Interpolā strādāju kopā ar tuvu draugu Kristu Kalniņu.

Tiešām pazīstamais mācītājs, komponista Imanta Kalniņa dēls Krists Kalniņš, kurš tagad arī kandidēja uz arhibīskapa amatu, strādāja policijā?

Mēs arī mācījāmies vienā kursā Policijas akadēmijā, abi strādājām kopā Interpolā, un pēc tam arī abi kopā nolēmām doties studēt Lutera akadēmijā. Un viss šis studiju laiks Lutera akadēmijā notika paralēli darbam Interpolā, tāpēc no kolēģiem, vadības vajadzēja lielu pretimnākšanu, ko saņēmu, un varēju šīs abas lietas apvienot.

Kādi bija jūsu pienākumi Interpolā?

Varētu jau stāstīt par mafijas perēkļu iznīcināšanu Itālijā...

Tiešām?

Nē taču (smejas)! Vienkārši cilvēkiem ir tāds priekšstats par Interpola darbu. Bet patiesībā starptautiskās policijas galvenais mērķis ir informācijas apmaiņa. Mana specializācija bija automašīnu zādzības, Eiropā nozagto auto atrašana un atgūšana, kas gan praktiski nebija iespējams, jo lielākā daļa jau bija nonākušas pie “labticīgiem” īpašniekiem Krievijā. Tajos gados zaga tiešām daudz, brīnījos, vai tiešām Vācijā vispār kāda automašīna ir palikusi... Tas bija interesants laiks.

Tad kļuvāt par Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas draudzes mācītāju, šajā amatā esat nostrādājis 24 gadus, nupat bija pēdējais dievkalpojums. Nebija žēl aiziet no šīs savas draudzes?

Joprojām ir grūti. Mans jaunais amats nozīmē arī vairākus upurus, un viens no galvenajiem ir nebūt vairs tik cieši saistītam ar šiem cilvēkiem draudzē, kuriem esmu bijis klāt daudzās nozīmīgās dzīves situācijās – gan priekos, gan bēdās.

Kāpēc piekritāt kandidēt arhibīskapa amatam?

Pirms desmit gadiem pirmo reizi tiku uzrunāts kandidēt Liepājas diecēzes bīskapa amatam, taču toreiz biju pārliecināts, ka Ģertrūdes draudzi neatstāšu nekad. Tad apmeklēju Sv. Ignācija garīgo vingrinājumu klusuma rekolekcijas, kur sapratu, ka kaut kādā ziņā esmu pārāk daudz pieķēries savai draudzei, sapratu, ka man jābūt atvērtākam arī citiem piedāvājumiem. Pagāja septiņi gadi, un arhibīskaps Jānis Vanags uzrunāja mani būt par viņa palīgbīskapu. Sapratu – ja teikšu viņam jā, tad kādā brīdī man jābūt gatavam teikt arī jā dienā, kad arhibīskaps izvēlēsies atstāt savu amatu un būs aktuāls jautājums par vēlēšanām. Tāpēc, kad mani tagad nominēja, jutos atbildīgs vēlēšanu procesam teikt jā. Protams, pirms tam konsultējos ar ģimeni, un no visiem saņēmu atbalstu. Zinu, ka vienam bērnam skolā pat skolotāji jautāja, kad tad beidzot būs vēlēšanas un būs zināmi rezultāti. Un man šķiet, ka savos jaunākajos bērnos redzu tādu kā lepnumu, ka esmu uzņēmies šo pienākumu.

Ko šis augstais amats nozīmēs paša personiskajā dzīvē? Ko tas mainīs?

Ir lietas, ko apjaušu, bet par visu pārējo... Nē, to vēl nezinu! Protams, tā būs pavisam cita atbildība pavisam citā mērogā, apzinos, ka būs mazāka personīgā telpa, bet saprotu, ka tā būs arī iespēja īstenot lietas, ko nevarēju, esot draudzes mācītāja amatā. Ja pat tas prasīs dažādus upurus, ceru, ka Dievs tos lietos labiem mērķiem.

Pēc filmām par viduslaikiem rodas iespaids, ka bīskapa amats – tā ir arī iespēja tikt pie turības un varas...

Protams, zināma vara arhibīskapa rokās ir, bet – lai Dievs dod man gudrību to izmantot prātīgi un labiem darbiem. Savukārt bagātība Latvijas gadījumā man nedraud (smejas).

Kā satikāt savu sievu Ievu? Vai piesaistīja viņas vārds – tomēr bībeliski pirmā sieviete?

Vārds lomu nespēlēja. Mēs šad tad bijām satikušies ar baznīcu saistītos notikumos, bet izšķirošais bija viens vakars, kad braucu uz Liepājas dzintaru un man bija jāatrod naktsmājas. Atcerējos, ka Ieva ir no Liepājas, sazinājos ar viņu. Tajā vakarā ierados Liepājā, mums bija jāiet uz Liepājas dzintaru, bet mēs sēdējām viņas mājā uz balkona, dzērām tēju un runājāmies. Tā mēs sēdējām un runājāmies, un uz Liepājas dzintaru aizgājām, kad skanēja pēdējās dziesmas. Jā, tajā vakarā sajutu, ka starp mums ir kaut kas, kam es vēlētos turpinājumu. Biju saticis savu īsto cilvēku, un pēc tam viss notika viegli un plūstoši.

Nu ģimenē ir četri bērni. Ko nozīmē būt tētim? It sevišķi, ja pašam īsti nebija dēla un tēva attiecību pieredzes, jo savu tēvu pirmo reizi satikāt tikai 40 gadu vecumā.

Bērni ir mūsu bagātība. Ja ir kas mani veidojis par labāku cilvēku, tad vispirms tā ir sieva un bērni. Kuru dēļ visu laiku mācos piebremzēt savu ego un paštaisnumu, nolikt malā savas intereses, ne tikai vārdos teikt, ka mīlu, bet arī izdzīvot darbos. Bērnu audzināšana ir skaists un arī izaicinošs process, kurā pašam vienmēr jāaug līdzi. Piemēram, tagad, kad vecākais dēls jau ir pieaudzis, domāju – vai es tagad jūtos kā izaudzis, gatavs tētis? Vai tagad es tiešām zinu, ko nozīmē būt tēvam? Nē! Piemēram, katrs no bērniem pusaudžu posmam gāja un iet cauri pavisam citādi, katram bija savas vajadzības, kuras ne vienmēr mācējām nolasīt. Izdzīvojot pirmā bērna pusaudža gadus, varētu padomāt, ka nu jau skola rokā, bet nē! Ar nākamo atkal jādomā, kā labāk rīkoties, atkal pašam jāmācās... Jā, man pašam nebija tēva un dēla pieredzes, bet tas deva apziņu, ka man jāmācās būt tēvam, ka nav tā – es visu zinu! Un vispār dzīvē pārliecība, ka visu zini un vairs nav jāmācās, var nospēlēt ļaunu joku.

Bērni ir jau pieauguši, vien jaunākie pusaudžu vecumā. Kādas viņiem ir intereses?

Vecākais dēls ir jūras inženieris, nupat uzsācis darbu, meita izvēlējusies darboties un studēt kultūras jomā, savukārt jaunākie dēli vēl ir sava ceļa meklējumos.

Nav skumīgi, ka vecākie bērni jau prom no ģimenes ligzdas?

Domāju, ka katram vecākam šāda krīze pienāk. Bet tas ir pārdzīvojams notikums. Un mūsu gadījumā ir vieglāk, jo mājās vēl ir jaunākie bērni. Nezinu, kas būs, kad tas pēdējais putniņš izlidos no ligzdas, tad gan noteikti būs lielas pārmaiņas mūsu dzīvē.

Bet tad jau vecākie bērni, iespējams, būs sarūpējuši mazbērnus!

Teorētiski tā varētu būt. Tā ka nedomāju, ka man dzīvē kādreiz būs ļoti garlaicīgi...

Par dzīvi runājot – vai brīvais laiks vispār pašam sanāk? Ja sanāk, kā tas tiek aizpildīts?

Brīvdienas ir jāieplāno. Parasti ar ģimeni pāris reižu gadā dodamies ceļojumos – vai nu iekāpjam auto un kaut kur aizbraucam, vai arī dodamies vairāku dienu pārgājienos. Dažreiz arī pats mīlu paņemt mugursomu plecos un vienatnē pāris dienu kaut kur pastaigāt... Pēdējā laikā esmu atgriezies arī pie jaunības gadu sirdslietas – galda tenisa.

Vēl jūsu aizraušanās ir tango. Esot arhibīskaps, arī dejosiet? Vai tādas vaļības vispār piedien Baznīcas galvai?

Manai sievai patīk dejot. Nav tā, ka viņa mani piespieda doties uz tango dejām, bet, redzot, cik viņai tas nozīmīgi, arī es labprāt dejoju. Un šī dejošana mums ir kvalitatīvs kopā būšanas laiks.