"Turbo māsas" Sudmales uz močiem traucas kā raķetes - jaunākajai ir tikai trīs gadu
Liepājas uzņēmēji Laura Škuberte-Sudmale un Ingus Sudmalis ar motoriem nav uz jūs, taču sacensties ar savām trim meitām, no kurām vecākajai ir tikai deviņi gadi, viņiem nebūtu pa spēkam: Stefānija nupat atgriezusies no pasaules čempionāta posma motokrosā, arī vidējā meita Odrija jau sakrājusi iespaidīgu motokrosa sacensību balvu kolekciju, un pašai savs mocītis ir pat jaunākajai – trīs gadus vecajai Ženijai! Ne velti tētis meitenes sauc par “raķetēm” un “turbo māsām”.
Klusā Jaunliepājas ieliņā gaišs un priecīgs slejas Ingus Sudmaļa un Lauras Škubertes-Sudmales nams. Pēc pamatīgas pārbūves – “pāri palika tikai divas gala sienas un vecās sijas” – ģimene tajā apmetās drīz pēc pirmās meitas Stefānijas piedzimšanas. Nesen Stefānijai apritēja deviņi gadi, un viņa, tāpat kā vecāki un jaunākās māsas, jau nākamajā dienā pēc mūsu tikšanās kārtējo reizi dodas tālā ceļā, uz nedēļu pametot savu skaisto mājokli. “Ar mums tagad trakāk nekā ar čigāniem!” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" smejas Laura.
Uz lielās skatuves
Šoreiz “turbo māsu” jeb “raķešu”, kā tētis mēdz saukt savas trīs meitas, ceļš veda uz Angliju, kur Jāņu priekšvakarā risinājās pasaules čempionāta motokrosā trešais posms. Pirmais posms notika Francijā, otrais – Vācijā, bet ceturtais un pēdējais būs Čehijā. “Esam piedalījušies sacensībās Lietuvā un Igaunijā, bet uz lielās Eiropas skatuves startējām pirmoreiz,” stāsta Ingus. “Francijā bija 60 000 skatītāju!” palepojas Stefānija. Tētis meitas sacīto apstiprina un turpina: “Tur citādu teātri spēlē nekā pie mums. Mums, kad mazie iet, piečubina trasīti, pielīdzina špūrītes. Tur ne, uzreiz no sešiem gadiem sākas pieaugušo dzīve, noteikumi visiem vienādi.” Latvijā pat īsti neesot atbilstošas trases, kur trenēties. “Speciāli meklējām sliktas, izbrauktas trases, kas kaut cik līdzinātos Eiropas sacensību trasēm.” Gūtā pieredze ir neatsverama, un svarīgākais, ka Stefānija visas trases nobraukusi līdz galam. “Nebija grūtību tās pārvarēt.” Tas, ka nav gūtas godalgotas vietas, ģimenei nerūp. “Varēja būt labāk, varēja būt sliktāk. Bet jāsaprot, ka tur brauc spicākie čaļi un meitenes vecumā no sešiem līdz deviņiem gadiem. Mums nav lielas pieredzes – vēl nav divi gadi, citiem ir daudz vairāk nobraukto stundu.”
No divsimt gribētājiem pie starta līnijas tiek četrdesmit dalībnieki – tas ir maksimums, ko sacensību rīkotāji pieļauj, un Stefānija bija viena no viņiem. Arī viena no sešām meitenēm, pārējie – zēni. “Paņem labākos, kuri gatavi braukt visus čempionāta posmus, pārējie uz sacensībām netiek uzaicināti. Lielākās braucēju klasēs par savu vietu pie bomja cīnās 60 braucēju, no kuriem 20 sportisti pēc kvalifikācijas vienkārši dodas mājās un līdz sacensībām pat netiek.”
Sacensībām piesakās pusgadu iepriekš, drīkst piedalīties tikai ar "Husqvarna", "GasGas" vai "KTM" elektro motocikliem. Ar tiem var sasniegt ātrumu pat 90 kilometru stundā. Vai nebija bail? Pirmā spontānā atbilde ir: “Nē!” Bet tad Stefānija apdomājas un piebilst: “Pirms sacensībām...”
Pagaidām uz lielās skatuves startējusi tikai vecākā meita, taču brauc arī Odrija, kurai pēc mēneša būs septiņi, bet kura pirmajās sacensībās piedalījās vēl piecu gadu vecumā. Pērn abas lielās meitenes piedalījušās kopumā 24 sacensībās. Trasi iemēģinājusi arī trīsgadīgā Ženija, kurai ir pašai savs mocītis un vislielākās izredzes kļūt par čempioni – neviena no vecākajām māsām nav tik agri sākusi.
Uz sacensībām vai treniņnometnēm Eiropā ģimene dodas ar kemperi, reizēm tam pat jāliek klāt piekabe, jo mantu pieciem cilvēkiem ir daudz, ieskaitot ekipējumu, divus Stefānijas motociklus, un arī Ingum ir savs, lai treniņos varētu sekot meitai līdzi. “Nav viegli visu samenedžēt, braucieni ir gan laikietilpīgi, gan finansiāli dārgi,” atzīst Ingus. Taču – “esam pieraduši!” Lai nebūtu tā, ka nobraukts 1000 kilometru tikai dažu sacensību minūšu dēļ, ģimene meitas startu motokrosā apvieno ar nelielu ceļojumu. “Francijā palikām kādu nedēļu, sacensības bija 400 kilometrus no Parīzes, tāpēc ieplānojām, ka varam apskatīt pilsētu. Atpakaļceļā pabijām Disnejlendā.”
“Vainīga” friziere
Laura jau 18 gadu vecumā braukusi ar auto, Ingus izmēģinājis arī citus braucamos, tostarp motociklus, taču ne viens, ne otrs nav bijis ne motosportists, ne motokrosa fans. Ingus: “Viss sākās ar manu frizieri, pie kuras eju divreiz mēnesī. Jā, sveiciens, Lāsma! Viņai patīk patarkšķēt, un man arī. Vienreiz viņa saka – zini, es trenējos motokrosā pie Laura Freiberga! Rāda bildes... Un tad kaut kā saslēdzās. Mums ielas pretējā pusē ir neapbūvēts zemesgabals, mūsu bagiju un kvadriciklu “trase”, kur reizēm meitenes uzgrieza tādu ātrumu, ka jau sāka palikt bīstami. Nopirku ķiveres, bet ātrums jau nemainās – ar 50 kilometriem stundā ņēma līkumus. Tad sapratu, ka jāliek iekšā īstā trasē.”
Nav tā, ka meitenēm līdz tam nebija nekādu nodarbību, vecāki uzskata, ka svarīgākais ir ne tikai izglītība, bet arī mūzika un pārējais. Stefānija mācās bērnu mūzikas skolā – spēlē čellu, klavieres, dzied. Dzīvojamā istabā redzams molberts – arī tas ir Stefānijas, jo mācību gada laikā viņa gājusi gleznošanas kursos, tagad, vasarā, paņēmusi pauzi. Kopš trīs gadu vecuma abas vecākās meitas apmeklējušas kustību skolu. Odrija turpina dejot sporta dejas, savukārt Stefānija pašlaik “dejo ar motociklu”.
Sievu noskata policista darbā
Laura savas darba gaitas sākusi Liepājas televīzijā, un šis darbs viņai ļoti gājis pie sirds. Taču pienāca laiks, kad visās darbavietās samazināja štatu, arī televīzijā. Sekoja darbs ziņu portālā, bet – “sapratu, ka tas nav mans formāts”. Radio jau paticis labāk, taču, “ja darbdiena sākas septiņos no rīta un septiņos vakarā vēl nav beigusies, tu saproti, ka dzīvo darbā, ka ir par daudz”. Pēc aiziešanas no radio Laura, būdama ļoti komunikabla, drīz vien atrada savu nišu – gan korporatīvu, gan privātu pasākumu rīkošana. SIA "Lemon Pepper" pastāv joprojām, un, kamēr meitas ir skolā vai bērnudārzā, Laura strādā.
Savukārt tētis ir aizņemts “ar darbiņu”, kā teic Stefānija, pati pēc tam precizējot – “vada uzņēmumu”. Tas ir metāla virsmu apstrādes uzņēmums "ICS Steel", kuru Ingus ne tikai vada, bet arī ir viens no īpašniekiem. Taču laikā, kad iepazinies ar Lauru, bijis Valsts policijas darbinieks, kurš savai nākamajai sievai palīdzējis kādā kaimiņu konflikta lietā. “Pēc tam uzaicināju viņu uz darba ballīti, un tā arī saballējāmies,” atceroties iepazīšanos ar nākamo vīru un bērnu tēvu, smej Laura. To, ka būs trīs meitas, Ingus zinājis jau tad, kad vēl nepazina Lauru. “Kaut kā tā likās...” viņš tikai noslēpumaini nosaka, sievas tincināts, vai gājis pie zīlnieces.
