Raimonds Pauls pēc balvas ierodas ar veselu atbalsta brigādi

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", maestro Pauls uz operdīvas Ineses Galantes dibināto un organizēto ceremoniju ieradās kopā ar Latvijas Radio kolēģi Māru Eglīti, kuras vīrs Ģirts Eglītis ar auto Paula kungu aizveda no mājokļa Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī uz divus kvartālus tālāk esošo Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Tā kā šoreiz uz svinīgo pasākumu Raimondu Paulu nevarēja pavadīt mazmeitas Annamarija un Monika, šefību par maestro mātišķi uzņēmās "Radioteātra" vadītāja Māra Eglīte, kura gan veikli atrada sēdvietu, uz kuras bija norādīts Paula vārds, gan pieskatīja, lai kolēģim nekā netrūktu ceremonijas mierpilnai baudīšanai. Vēl pāris minūtes pirms atklāšanas uzrunām Eglīte sameklēja salveti, ko samitrināja ūdens glāzē, lai piepucētu Paula kunga uzvalka bikses, uz kuru vienas staras bija pamanījusi nelielu traipu.

Atbalstīt Paulu uz pasākumu atnāca arī "Latvijas Radio 3 Klasika" vadītāja Gunda Vaivode, kas arī uz brīdi piesēda līdzās komponistam un ar ko Raimonds ļoti labprāt privāti aprunājās par mūzikas lietām. Abas dāmas allaž ir tuvumā Paula kungam kā profesionālos, tā arī personiskos dzīves notikumos.

Kolēģes kā bitītes

Vaicāts, vai Māra Eglīte un Gunda Vaivode ir tās vistuvākās no kolēģu loka, kas vienmēr uzmundrina, apčubina un uzjautrina, Pauls saka: “Uz šo jautājumu varētu dažādi atbildēt – vai iesmīdina, vai neiesmīdina... Bet nu kaut kur man apkārt viņas parasti grozās, sen esam kopā strādājuši, daudz ko piedzīvojuši. Draudzenes jau man nav, es jau tik un tā viens pats esmu.”

“Maz var atrast tādus cilvēkus, ar kuriem var parunāt. Tiešām maz man viņu ir – bez Gundas un Māras vēl tikai kādi trīs, ar kuriem pa retam satiekos, sazvanos. Vēl man tiešām tuvi cilvēki ir profesors Andrejs Ērglis, teātra intrigants Ojārs Rubenis, diriģents Māris Sirmais – tā ir tāda pavisam maza kompānija. Es pat īsti nezinu, vai viņus varu saukt par draugiem, drīzāk par tuviem cilvēkiem. Man tāda draudzēšanās nepadodas. Mana mamma no visiem turējās pa gabalu, un es arī tā... Ne jau lai tīšām izvairītos, bet vienkārši nav tādas draudzēšanās raksturā. Nav kā latgaļiem, ka uz kāzām sabrauc simtiem radu un draugu, man nav tā. Bet tie tuvākie cilvēki turas riņķī, un tas, protams, ir patīkami,” prāto Raimonds Pauls.

Komponists stāsta, ka šī pavasara viena no aktuālākajām lietām viņa dzīvē ir pirms nepilniem trim mēnešiem aizsaulē aizsauktās māsas Edītes Pauls-Vīgneres mākslinieciskā mantojuma apzināšana un sadzīvisko lietu sakārtošana. “Esam procesā, lai manas māsas dzīvokli savestu kārtībā; to mēs smuki uztaisīsim. Es pat jaunas klavieres nopirku! Lai varētu arī tur muzicēt. Man jau liela daļa radinieku ir muzikāli un arī kaut ko spēlē – ir čellisti, vijolnieki, flautisti,” gandarīti nosaka Pauls, kurš "Baltijas balvas" ceremonijā tika apbalvots ar divām statuetēm: viena viņam tika pasniegta par izciliem sasniegumiem kategorijā "Mūzika", bet otra – par mūža ieguldījumu mūzikā.

Šipkēvics jūsmo, bet savā radio neatskaņo

Amizanta situācija izvērtās, kad viens no "Baltijas balvas" žūrijas locekļiem – "Radio SWH" valdes priekšsēdētājs Jānis Šipkēvics – atstāstīja kādu vairāk nekā 50 gadu senu notikumu saistībā ar Raimondu Paulu. “Man bija 14 gadu, mācījos Liepājas 1. vidusskolā, un tad ieradās Filharmonijas orķestris ar četriem koncertiem, četrus vakarus – Raimonda Paula vadībā. Viss bija izpārdots, biļetes nevarēja dabūt, bet man bija pazīstams administrators, kurš mani “par zaķi” ielaida balkonā. Noskatījos koncertu un biju tik pārņemts! Es domāju: “Jāni! Kāpēc tu esi tik izredzēts, ka to redzi, bet tavi skolasbiedri un skolotāji – nē... Paņēmu savu autogrāfu kladi, “izmantoju” atkal savu administratoru, aizgāju aiz skatuves. Un brīdī, kad Pauls man iedeva autogrāfu, es viņam uzdevu visnekulturālāko un visnepieklājīgāko jautājumu: “Jūs būsiet vēl dažas dienas Liepājā. Vai jūs nevarētu atnākt uz manu skolu un nospēlēt vienu koncertu?” Tajā brīdī iestājās klusums, maestro pie sevis droši vien nodomāja – to puišeli uzreiz izdzīt ārā? Un viņš man pateica: “Ja tu pēc divām dienām dabūsi vislielāko autobusu un aparatūras nesējus, varbūt šis koncerts būs!” Noteiktā laikā autobuss bija, desmit stiprākie skolas sportisti bija, un Raimonds Pauls, pats pie klavierēm, ar visu grupu – Viktors Lapčenoks, Nora Bumbiere – manā skolas zālē!!! Es biju izreklamējis, zāle bija stāvgrūdām pilna, un tas koncerts pierādīja vienu: viss šajā pasaulē ir iespējams!” jūsmīgi atmiņās kavējās Jānis Šipkēvics, ko noklausījies, Raimonds Pauls dzēlīgi izmeta: “Tipiska latviešu uzruna, kurā viņš tik skaisti par mani runāja. Bet, līdzko kļuva par "Radio SWH" prezidentu, manu mūziku nespēlēja vispār! Paldies!”

“Un nākamā lieta, ko maestro pateica, kad es viņam atnesu fotogrāfiju no šī koncerta, bija: “Un kad tu man atnesīsi honorāru par to koncertu?!”” savu sakāmo noslēdza Jānis Šipkēvics, izsaucot sirsnīgas apkārtesošo ovācijas.

Gandrīz pavada ar melnām lentēm...

Pēc ceremonijas oficiālās daļas noslēguma un laureātu apbalvošanas Raimondam Paulam pasākums nebūt nebeidzās. Viņu cits pēc cita apstāja pasākuma dalībnieki, kas gan vēlējās aprunāties, sacīt kādu apsveikuma vārdu, gan kopā nofotografēties. Un, protams, pieskarties! No malas tas izskatījās visai interesanti – radās iespaids, ka pilnīgi ikkatrs, kas atradās telpā, centās nepalaist garām iespēju Paula kungam ko jauku pasacīt un gluži kā talismanam pieskarties pie rokas, pleca, muguras; kaut ar mazo pirkstiņu.

Pat brīdī, kad maestro nepārprotami māja ar roku, ka nu jau pietiek viņam uzmanības un fotografēšanas, un kad Māra Eglīte viņam atnesa uzkodu šķīvi, lai Raimonds Pauls var mierīgi paēst, viesu uzmanība nemitējās – katrs, kas pamanīja blakus esošo brīvo krēslu, apsēdās līdzās un centās tikt pie kādas kopbildes ar ģeniālo komponistu.

Tikām Māra Eglīte jau organizēja maestro dabūšanu prom no pasākuma. Viņa organizatoriem palūdza iesaiņot Raimonda Paula saņemtās statuetes, pati paņēma rokās sadāvinātos ziedus un mudināja savu vīru Ģirtu Eglīti – todien Raimonda Paula privāto šoferi – drīz būt gatavam doties. Organizatoru pārstāves aiz aizslietņa cītīgi pakoja kastēs Raimonda Paula abas divarpus kilogramu smagās statuetes, līdz kādā brīdī ķērās pie melnas atlasa lentes, ar ko grasījās pārsiet komponista iesaiņoto balvu kastes.

Vērīgi ļaudis to pamanot, steidza norādīt, ka Raimondam Paulam tāda melna lente nepagalam nebūtu piemērota – gan ņemot vērā viņa statusu, gan nesenos traģiskos zaudējumus ģimenē: sievas Lanas, drauga dzejnieka Jāņa Petera un māsas tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres došanos aizsaulē. “Melnais ir "Baltijas balvas" dreskods!” plecus noraustīja sievietes, kam bija uzdots iesaiņot statuetes, un turpināja rīkoties ar melno lenti. Uz šo situāciju gan operatīvi noreaģēja operdziedātājas Ineses Galantes meita Diāna Galante, kas darbiniecēm strikti norādīja: “Uz šīm kastēm melnās lentes nesienam!”