Erudīts ar rūpju rievu pierē. Magnuss Eriņš par televīziju, iesirmiem deniņiem un kriptopasauli

Patlaban katru dienu TV spēlē tev ir iespēja būt par liecinieku cilvēku veiksmēm. Cik veiksmīgi mēs esam?

Līdz šim intervijas brīdim, kad pagājušas divas nedēļas, laimējušas ir tikai dāmas, tas ir mans pirmais secinājums. Pirmajiem dalībniekiem ir grūtāk, jo viņiem vēl nav bijusi iespēja redzēt, kā spēle risinās, kā ir klājies iepriekšējiem dalībniekiem. Jau pēc trešās sezonas mums visiem būs citi secinājumi. Man patīk, ka šī ir spēle cilvēkiem, nevis intelektuāļiem ar sarežģītiem jautājumiem, kurus pat vadītājam grūti saprast.

Erudīcijas spēles Latvijas TV kanālos dzīvo ilgu mūžu. Vai tu esi gatavs ilgam darbam?

Jā, esmu gatavs šo raidījumu vadīt gadu desmitiem! Gatavojiet tikai jautājumus!

Pie mums tiešām erudīcijas spēles ir topā. Es no bērnības atceros Sandras Freibergas vadīto «Zini vai mini». Man ļoti patika. Un radioraidījums «Lieliskais piecnieks». Joprojām to klausās daudzi. Un kurš gan nav gribējis būt Mārtiņā Ķibilda vadītāja krēslā spēlē «Gribi būt miljonārs?»! Savulaik, vērojot šos raidījumus, es domāju tieši par spēles vadīšanu – tas gan būtu superīgs darbs!

Nu tavs sapnis ir īstenojies.

Es jau savulaik, vadot Latvijas Radio 5 raidījumu «Pieci brauc», bieži saturā iepinu erudīcijas elementus. Es esmu faktu cilvēks, man šī tēma patīk.

Esmu daudz vērojis, kā līdzīgas spēles vada pasaulē leģendāras personības. Pētījis viņu žestus, kāda ir viņu mīmika, kur liek rokas, ko dara, lai cilvēki raidījumā atvērtos.

Tu pie spoguļa izmēģini, atdarini TV vadītāja žestus?

Jā, pie spoguļa vai arī sevi filmējot. Man to neviens neliek darīt, bet šādi es pats varu strādāt pie tā, lai galu galā lepotos ar to, ko daru ekrānā. Šādi notestējot, var nonākt pie kāda vērtīga secinājuma – ai, nē, šis žests gan nav manējais. 

Kaut kad būs jādomā, ko darīt ar manu pieri, kur veidojas tā saucamā rūpju rieva. Man ir izteikti aktīva mīmika, tāpēc ir jāseko līdzi ne tikai tam, lai tizli neizskatītos, bet arī, lai spēles laikā ar savu rūpju rievu nenodotu pareizo vai nepareizo atbildi.

Sākoties spēlei «15 jautājumi», teici, ka vēlies izprast, kā cilvēki domā. Ko tagad secini?

Man patīk vērot cilvēkus. Liekas ļoti interesanti sekot līdzi tam, kāds ir dalībnieka ceļš uz jautājuma atbildi. Tad parasti ieslēdzas skaļā domāšana, kurā izpaužas teju visa dzīves bagāža, ko konkrētais cilvēks ir guvis. Vispārinot varu teikt, ka šī spēle ļauj izprast to, kā cilvēks domā 21. gadsimtā.

Pašam ir gana daudz laika, lai pabūtu ar savām domām?

Tieši patlaban mainu veidu, kā rīkoties ar savām 24 diennakts stundām. Esmu sapratis: ja neko neplānošu, es to dienu vienkārši pazaudēšu. Man ir jāieraksta kalendārā: cikos – treniņš, cikos – ieraksts, cikos – pusdienas. Ja es zinu, ka man, piemēram, no četriem ir brīvs, es varu «nosēdēt» telefonā visu vakaru. Bet negribētu tā savus dopamīna receptorus nodeldēt. Tāpēc tagad es pilnīgi visu cenšos sev ieplānot – pat pārsteigumus sev un iešanu uz pirti (ko es iesaku visiem).

Ilgu laiku tu biji rīta cilvēks Latvijas Radio 5 ēterā. Kā tu varēji sadzīvot ar to grafiku?

Fiziski ar manu dzīvesveidu – vadu pasākumus un kā dīdžejs spēlēju nedēļas nogalēs –, rīta radio baigi lauza manu veselību, mentāli, un fiziski es nejutos savā vietā. Miegs tomēr izrādījās ļoti svarīgs… Atceros, atgriežoties pēc brauciena uz Franciju, es sajutos ļoti nelāgi. Ar rīta radio es pieklauvēju pie izdegšanas durvīm, un labi, ka es tās neatvēru, es būtu vienkārši sabrucis. Tomēr tas nebija iemesls, kāpēc aizgāju no Latvijas Radio 5.

Kas tad bija iemesls aiziešanai no stabila darba radio?

Ja manas intereses netiek uztvertas tā, kā tas man šķiet adekvāti un ja ar darba devēju nespējam vienoties par kopsaucēju, tad labāk darbu neturpināt. Es vēlējos pats vairāk noteikt savu laiku. Mana aiziešana nebija naudas jautājums, un nav arī tiesa, ka radio gribēja no mums, kādreizējiem dīdžejiem, tikt vaļā. Es sapratu: ja es tajā brīdī aiziešu, tad aiziešu, bet, ja palikšu, tad, iespējams, līdz brīdim, kamēr «to bodīti klapēs ciet». Pēc deviņiem nostrādātajiem gadiem man pietika.

Nu gads ir riņķī, kopš neesmu štatā sabiedriskajā radio. Pilnīgi citāda pasaule. Man ir savs uzņēmums, kas nodrošina manu dīdžeja darbību, pasākumu vadīšanu, influencēšanu.

Radio gan esi dzirdams arī tagad.

Jā, Latvijas Radio 2 ēterā skan raidījums «Ķepa uz sirds», nu esam sasnieguši vēl plašāku auditoriju. Vēl es vadu raidījumus «Party Service» un «Latviešu Hitu Top 20» EHR radiostacijā.

«Ķepa uz sirds» var lepoties, ka kopā ar tevi šis raidījums televīzijā un tagad arī radio iet ēterā jau 14 gadus. Kā šo gadu laikā ir mainījusies raidījuma tematika, aplūkotie problēmjautājumi?

Ja kādreiz raidījumā daudzinājām, ka ir labi paņemt mājdzīvnieku no patversmes, tad tagad sakām – neņemiet, tās ir liekas problēmas, aiziet daudz naudas, ir regulāri jābrauc pie veterinārārsta. Mūsu šā brīža retorika ir veids, kā nepieļaut, pirmkārt, nelegālu dzīvnieku pavairošanu. Daudzi interneta sludinājumos suni nopērk «pa lēto», tad, izrādās, ir daudz problēmu, pēc tam suns nonāk patversmē, kur viņam meklē atkal citu saimnieku, kuram pēc tam rodas tās pašas problēmas. Lūk, šāds nejaušais suņa pircējs ir idiots, citā vārdā to nevaru nosaukt!

Bet ir arī kāda pozitīva lieta: mūsu veiktajā aptaujā atklājās, ka tuvāk Rīgai dzīvojošie saimnieki mājdzīvniekus beidzot uzskata par ģimenes locekļiem, diemžēl tālāk no Rīgas joprojām daudzi savus mīluļus uzskata par «lietām».

Lai arī esi gana izskatīgs, labi runājošs un medijos strādā jau ilgu laiku, «15 jautājumi» ir pirmais pastāvīgais TV projekts, ko vadi kā raidījuma «seja». Vai iepriekš tev nav neko piedāvājuši, vai pats negribēji?

Speciāli neesmu interesējies par to, ko varētu vadīt televīzijā, bet es arī negribētu vadīt jebko, krītot cilvēkiem uz nerviem. Tagad beidzot sagaidīju savu iespēju. Bet ir gan bijušas atlases, kuras neesmu izturējis. Gadā, kad Dagmāra Legante ar Justu vadīja «Supernovu», mani neizvēlējās par vadītāju. Es to ļoti gribēju, bet kaut kas nesakrita.

Es vienmēr esmu izskatījies jaunāks par saviem gadiem. Savulaik domāju – man TV durvis atvērsies vecumā ap 30–40. Jauneklīgs cilvēks, manuprāt, nav autoritāte skatītāju acīs. Tagad, kad sāk parādīties iesirmi deniņi, iet tās lietas arī TV virzienā.

Ceru, ka turpināsies TV raidījums «Cik zaļš? Tik zaļš!», ko kādu laiciņu TV3 vadīju kopā ar Aneti Bendiku.

Nu tu esi izmēģinājis daudzus ēterus TV un radio. Kurš ir tavs mīļākais ētera veids un laiks?

Tā saucamais «braucamais laiks» radio – apmēram no pieciem līdz astoņiem vakarā, kad visi brauc mājās. Es to izbaudīju kādus piecus gadus, un zinu, ka kaut kad atgriezīšos šajā ētera laikā. Varbūt pat savā radiostacijā. Un es atkal varēšu teikt: «Darbadiena ir beigusies!», un aiziet kāds superīgs gabals.

Ko tu vēl gribētu medijos paveikt?

Gribētu kādā animācijas filmā ierunāt kādu tēlu. Vēlams, filmā ar kādām 10 daļām, lai varētu «saaugt» ar to tēlu. Vēl mani interesē satura producēšana, aizkadra darbs, tas kļūst arvien interesantāks. Ģeniālākais būtu izdomāt kādu šovu no nulles – unikālu koncepciju, kuras licenci pirktu visā pasaulē, un tu savu dzīvi dzīvo laimīgs. Tas būtu ātrākais ceļš uz priekšlaicīgu pensionēšanos (smejas). Zināt, ja es kaut kur pazudīšu, tas nozīmē – esmu nopelnījis tik daudz naudas, ka man neko vairs nevajag, man ir sava sala, kur vienmēr ir vasara, kur ir svaigas jūras veltes.

Ja par naudu, tad te varētu palīdzēt arī tava aizraušanās ar blokķēžu tehnoloģijām un kriptopasauli.

Jā, es tajā ieguldu naudu. Kopš 2017. gada man tas interesē. Ar draugu dīdžeju Arti Volfu regulāri kriptopasauli pētām un sekojam līdzi aktualitātēm. Tā ir iespēja saglabāt savu naudas vērtību. Vienlaikus tas ir arī riskanti, bet esmu drošs, ka blokķēžu tehnoloģija mums visiem ir pavisam tuvu, pēc gadiem pieciem to jutīsim.

Ir vairāki iemesli, kāpēc aizraujos ar kripto. Pirmkārt, redzu iespēju nopelnīt, otrkārt, tas šajā digitālajā laikmetā cilvēkiem palīdz attīstīties dažādos procesos. Bet, lai nodarbotos ar kripto un blokķēžu tehnoloģiju, tam ik dienu ir jāvelta vairākas stundas, tas ir kā darbs, daudz jālasa, jāpēta.

Kad kļūsi bagāts, cerams, vismaz hobija līmenī turpināsi vadīt raidījumus.

Tas nav stāsts par naudu, bet par pieredzi un atmiņām. Iet katru rītu uz darbu pa vienu un to pašu ceļu man ir garlaicīgi, nākotnē neatcerētos katru šo rītu, bet gan tikai faktu, ka gāji uz darbu pa to ceļu. Bet ir jāveido atmiņas.

Ar draudzeni Lindu reiz domājām – kad būsim visu izdarījuši, nopelnījuši «lielo piķi», ko mēs darīsim? Es izmetu – nedarīšu neko. Jutu, ka draudzenei nepatika manis sacītais. Tajā pašā brīdī sapratu – ja man būtu neierobežoti finanšu līdzekļi, es nevarētu mierā nosēdēt. Es darītu to, kas man tuvu sirdij – atvēlētu naudu servisa suņu (kas palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām) un viņu pavadoņu apmācībai. Un nodotu šos suņus cilvēkiem un institūcijām, kurām tie ir nepieciešami. Un vēl es, protams, apceļotu pasauli.