Uzņēmēja Ieva Treija pēc likteņa triecieniem dzīvesspēku atgūst Santjago ceļā
Uzņēmuma "Gemoss" īpašniece Ieva Treija ne reizi vien centusies savu dzīvi izprast un smagos likteņa triecienus pieņemt Santjago ceļā. Arī tagad viņa dodas uz Spāniju, lai 35 dienas pavadītu pasaulē populārākajā svētceļnieku maršrutā.
Ievas Treijas izveidotais un vadītais uzņēmums "Gemoss", kas nodarbojas ar bāru, restorānu iekārtu un izejvielu tirdzniecību, nodarbinot ap 200 cilvēku, šogad nosvinēja 31. gadskārtu. Par uzņēmēju runā ar cieņu un atzinību gan biznesa vidē, gan pašas darba kolektīvā, kuru pratusi veidot un noturēt kā lielu ģimeni. Un spēj to joprojām, neraugoties uz skarbiem pārbaudījumiem savā dzīvē. Pirms pieciem gadiem ar dažu mēnešu starpību Ieva zaudēja vīru un dēlu, pēc tam ik dienu mācoties vienkārši būt šai pasaulē. “No šī zaudējuma nevar attīrīties, un tas arī nav vajadzīgs,” sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" atzīst Ieva. Šajās dienās viņa atkal krāmē somu, lai mēnesi pavadītu dziļā vientulībā Spānijā.
Mugursoma uz pleciem un ceļš zem kājām
Jau pavisam drīz – 13. septembrī – uzņēmēja dosies Santjago ceļā, lai Spāniju šķērsotu 35 dienās. “Piepildīšu mugursomu, un prom. Tās svars ir no astoņiem līdz 11 kilogramiem, un tajā atrodas tikai pats nepieciešamākais: trīs T krekli, vieni šorti un garās bikses. Jāpiebilst, ka drēbes ceļa laikā ir iespēja izmazgāt. Tad līdzi ir sandales un kedas, kā arī pārtika nākamās dienas pusdienām, jo ne vienmēr pa ceļam ir vietas, kur ieturēt maltīti. Šī askēze man ir ļoti vajadzīga. Ikdienā mums visa kā ir daudz par daudz, un mēs to nenovērtējam. Mugursoma un ceļš zem kājām ir laba lieta,” žurnālam "Kas Jauns" stāstot par gaidāmo ceļojumu, iesāk Treija. Šī būs jau trešā reize, kad uzņēmēja dosies Svētā Jēkaba ceļā, kas tiek saukts arī par Santjago ceļu, un katru reizi viņa iet pa citu maršrutu. “Šis ceļš ir fantastisks attīrīšanās laiks. Tieši nesen domāju, kāpēc es to daru, kāpēc eju… Tāpēc, ka pēc tam jūtos tīrāka no visa tā piesārņojuma, kas ir ikdiena, situācijas, nepatīkamais un patīkamais. Pēc Santjago ceļa tu atnāc kā cits cilvēks.”
Ne dienas bez atmiņām
2019. gadā Ieva Treija vienu pēc otra piedzīvoja smagus likteņa triecienus: augustā mūžībā 53 gadu vecumā pēkšņi tika aizsaukts vīrs Sandro, bet decembrī – 17 gadus vecais dēls Arturs. Viņu atrada, nokritušu no balkona. Viss liecināja, ka notikušais nebija pašnāvība. Dienu no dienas meklējot atbildes uz jautājumiem, tika pat pieļauta versija par mēnessērdzību jeb staigāšanu miegā. Kā vēlāk kādā intervijā atklāja Ieva, tāda viņu dzimtā bijusi dēla vecvectēvam, kurš arī miris līdzīgos apstākļos. Lai vispār spētu dzīvot tālāk, nesajūkot prātā, – tas Ievai bijis garš ceļš darbā ar sevi, sākot ar sevis noliegšanu, destruktīvām sērām un vēlmi atlikušo dzīvi pavadīt klosterī Mjanmā līdz psihoterapijas un meditācijas seansiem. Pirms trim gadiem kādā intervijā Treija atklāja, ka šajā ceļā viņai visvairāk palīdzējusi nākusī apziņa, ka viņa ir vajadzīga savai meitai un dēlam, kas tikpat pārdzīvo savu tuvo cilvēku zaudējumu.
Ir pagājuši gandrīz pieci gadi, taču piedzīvotais zaudējums, kā neslēpj Ieva, “ir tik klātesošs un smagi sāp joprojām”. Lielākais atbalsts ir bērni un mazbērni. Pieminot vīru un dēlu, Ievai acīs sariešas asaras: “No šī zaudējuma nevar attīrīties, un tas arī nav vajadzīgs. Esmu sapratusi, ka neko negribu aizmirst. Zinu, ka man ir šis caurums sirdī, un esmu ar to gatava dzīvot. Vienkārši laika gaitā tas ir sarētojis, bet es neko negribu aizbāzt. Esmu gatava katru dienu atcerēties, katru dienu domāt par to un ar to dzīvot, bet tas ir normāli.”
Tieši pirmajā Santjago ceļā Ieva devās pēc tam, kad bija zaudējusi savus mīļos, un šo svētceļojumu veltīja viņiem. “Pirms trim gadiem pirmo reizi devos Santjago ceļā. Gribēju iet uzreiz, bet sākās kovida ierobežojumi. Man jau bija nopirktas aviobiļetes, bet viss tika atcelts, kā arī nakšņošanas vietās alberģos jeb svētceļnieku viesu namiņos nebija iespējams apmesties,” atceras uzņēmēja. “Eju kopā ar ceļabiedreni, ar kuru pavisam nejauši iepazinos. Izstāstot, kur došos, viņa palūdza, vai drīkst nākt līdzi. Mums ir viens ritms, viena garuma solis, un, svarīgākais, mēs viena otrai netraucējam. Kad esam nonākušas naktsmītnēs, mēs aprunājam cilvēkus, bet labā nozīmē. Izsakām minējumus par sastaptajiem cilvēkiem – vai viņi ir pāris, vai ir precējušies, cik viņiem varētu būt bērnu, kādā profesijā strādā. Tādos brīžos, kad pozitīvi aprunājam citus, mums par sevi ir izveidojies teiciens “mēs kā cilvēku pazinējas”… Protams, mēs arī ar viņiem pēcāk parunājamies, un tad arī noskaidrojas, cik daudz no mūsu minējumiem atbildis patiesībai,” par vienu no gājiena nodarbēm pasmaida Ieva.
Santjago ceļa gājējiem simbols ir nūja. Divas iepriekšējās reizes Treija ceļu pieveikusi bez nūjām, bet šoreiz gan ņemšot tās līdzi, jo “pirmais ceļa etaps ir diezgan sarežģīts”. “Būs jāšķērso Pireneju kalni, un es domāju, ka nūjas noderēs!” Uzņēmēja pamanījusi, ka, atgriežoties no šāda gājiena, viņa “burtiski lido”. “Cilvēki ir teikuši, ka pēc šī pievārētā ceļa esmu pavisam cits cilvēks. Tad vienīgi bēdājos, ka paiet dažas nedēļas un esmu atkal tā pati vecā Ieva, jo ikdiena ļoti ievelk.”
Vienmēr līdzi ir kleita
Uzņēmēja, kas ikdienā piesaista ar sievišķīgu eleganci, atklāj, ka ik reizi mugursomā starp nedaudzajām lietām tiek arī rūpīgi salocīta un ielikta kleita. Kā atgādinājums, ka tikai no paša atkarīgs, vai starp dzīves musturiem tiks ieausti arī košāki raksti. “Ceļa laikā es pārsvarā dzīvoju vienkāršajās alberģu naktsmītnēs. Parasti, nonākusi naktsmītnē, nolieku savu mugursomu, aizeju uz vannas istabu, nomazgājos un uzvelku kleitu, un tad man pašai momentā šķiet, ka atrodos kūrortā starp puķēm, vienīgi apavi vienmēr nodod, jo kājās nav smalku kurpju, bet ceļotājas sandales,” pasmaida Ieva, kuru gājienos pavada arī īpaša rokassprādze, ko iegādājusies katedrālē, no kuras sācies viņas pirmais Santjago jeb “garīgais” ceļš.