Aija Andrejeva nogājusi Santjago ceļu un tam par godu tikusi pie jauna tetovējuma

Aija žurnālam "Kas Jauns" atklājusi savas pirmās pieredzes iespaidus šāda tipa ceļojumā. Kā zināms, Santjago ceļš ir viens no populārākajiem svētceļnieku maršrutiem pasaulē. Šī ceļa galamērķis ir Sv. Jēkaba katedrāle, kas atrodas Spānijas ziemeļu pilsētā Santjago de Kompostelā. Šis ceļš jāveic kājām.

Ideja rodas spontāni

“Kāpēc nolēmu doties šādā ceļojumā? Šā gada pavasarī, kad bija spēku izsīkumi, dažādi kreņķi aiz muguras, tostarp tēta aiziešana… Sēdēju, un pēkšņi prātā ienāca doma – Santjago! Man vajag iet Santjago ceļu! Man dzīvē nekad līdz tam brīdim nebija tāda plāna, bet tad pēkšņi šis aicinājums bija kā šāviens no skaidrām debesīm. Pasaulē ir tik daudz skaistu taku, tik daudz vietu, kur var kaut ko piedzīvot. Sāku pētīt visus iespējamos Santjago ceļus. Sāku apzināt laikus, kad to varētu darīt, un, pamazām saplānojusi, rudenī devos ceļā. Esmu ceļojusi daudz un visvisādos veidos. Gan staigājusi pa džungļiem Peru, gan kāpusi Himalajos, kas arī attiecīgi bija liels pārgājiens, bet pavisam citos apstākļos. Šis bija 16 dienu gājiens no vietas, tāds man bija pirmo reizi.”

Kopā ar savu treneri un fizioterapeiti

“Sākumā doma bija šajā pārgājienā doties vienai, taču kādā dienā satiku savu draudzeni, savu treneri un fizioterapeiti un viņai pastāstīju par savu plānu – ka vēlos doties Santjago ceļā. Viņa man atklāja, ka arī viņai ir šāds plāns un tiek meklēti ceļa sabiedrotie. Zinot, ka mēs ar Diānu esam gana tuvas, biju pārliecināta, ka ar viņu varam iet kaut vai izlūkos. Izrunājām nianses par iešanu, lai ceļojumā būtu respektētas katras vēlmes un iespējas. Piemēram, ka katra varēs iet savā tempā, ka būsim pielaidīgas, jo katrai jau tas ceļš tāpat būs savs… Tā arī bez starpgadījumiem un savstarpējiem kašķiem tikām līdz galam.”

“Gatavojos es mērķtiecīgi. Sākumā bija lieli plāni, kā nu es mainīšu uzturu un vingrošu, kā sevi sagatavošu šim ceļam. Bet tāda sistemātiska trenēšanās un uztura mainīšana manā pasaulē nenotika. Katru dienu vingroju desmit minūtes, kurās veicu konkrētu vingrojumu kompleksu, pie tā arī pieturējos, gatavojoties ceļam uz Santjago, lai izturīga būtu gan mugura, gan gurni, pārvietojoties ar mugursomu. Biju neziņā un savai trenerei jautāju, ko man darīt? Vai būšu gana labā fiziskā formā? Diāna teica, ka viss būs labi, jo esmu jau sevi fiziski labā formā pierādījusi, lēkājot uz skatuves koncertos, treniņš esot bijis nopietns.”

Atziņas par piedzīvoto

“Man ārkārtīgi patīk šāds ceļošanas veids – iet kājām trīs nedēļas. Tik daudz jau mēs sev varam atļauties, kā aizbraukt un pastaigāt pa pasauli. To tad ieraugi pilnīgi citādu, nekā pārvietojoties ar auto uz konkrētu vietu, to paskatoties un dodoties tālāk. Nevar sajust tās vietas garšu. Jau tagad zinu, ka turpināšu staigāt.

Tāpat sapratu, ka neviens neko nevaram nokavēt. Var nekur neskriet. Tas skrējējs, kurš kaut kur skrien, iespējams, pēc 30 kilometriem būs tā noguris, ka viņam vajadzēs lielāku atpūtas laiku nekā tiem, kas gājuši lēnāk. Tā mēs viens otru piedzenam tajā ceļā. Un tā laikam ir arī dzīvē. Neko nevar nokavēt, jo visam ir savs laiks, savs temps – nevajag dzīties pakaļ visam, ko redzi no malas. Patiesībā, iespējams, tas tev nemaz neder.”

Lietas, bez kurām neiztikt

“Mugursomā man līdzi bija ausu aizbāžņi. Bez tiem es vispār neguļu – īpaši, ja vienā telpā ir jāguļ kopā ar divdesmit cilvēkiem un visiem ir kaut kādi gulēšanas paradumi, tostarp krākšana. Tad nu ausu aizbāžņi manā pasaulē bija ļoti svarīgi! Otra svarīgākā lieta man bija apavi. Mani mīļie apavi, ar kuriem ir izstaigāti gan džungļi, gan kalni, bija kopā ar mani arī šajā ceļojumā. Apavi nepievīla, jo nogāju 400 kilometru bez nevienas tulznas. Tas nudien bija liels brīnums. Protams, fonā bija savilkti kāju ikri un jutīgs ķermenis, taču, pateicoties apaviem, pārvietošanās bija nevainojama. Ļoti būtisks man bija līdzi paņemtais maiņas apģērbs. Sausas un tīras drēbes, ko pārvilku dienas noietā ceļa galamērķī. Pārējās lietas no somas satura pat nebija tik būtiskas, tās nākamreiz pat neņemšu līdzi.”

Par godu noietajam ceļam – tetovējumi

“Mēs ceļā izdomājām, ka pēc paveiktā varētu kaut kādu simbolisku zīmīti atstāt uz sevis. Santjago mums bija doma, ka iesim taisīt tetovējumus, bet tur jau bija tik daudz gribētāju, ka netikām nevienā salonā. Bet pilsētiņā Porto spontānas idejas dēļ sazvanījām kādu tetovēšanas salonu, kur bija iespējams to veikt. Izvēlējos uztetovēt Māras lokus, kam simboliskā nozīme ir no mūsu spēka tautas dziesmas Tā bērniņi laipojat, ka pietika mūžiņam.”