"Man ir gudra sieva!” - mūziķis Andris Baltacis par 33 gadiem laulībā

Ar sievu Skaidrīti Baltaci, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Rēzeknes filiāles vadītāju, mūziķis Andris Baltacis ir pāris kopš jaunības, jau vairāk nekā trīs gadu desmitus. Uz Andra un viņa grupas "Baltie lāči" koncertiem Skaidrīte vīram līdzi nedodas, tā vietā brīvo laiku abi jauki pavada divatā vai nu mājās Rēzeknes pusē, vai kādā spontānā izbraucienā.

“Man patīk pārsteigt! Ne tieši tā, ka uz svētkiem, bet ikdienišķi. Tā var būt parasta sestdiena vai svētdiena, kad neiekrīt koncerti, un tad es viņai paziņoju: “Braucam!” Un aizbraucam uz restorānu pavisam citā Latvijas pusē,” par attiecībām atklāj Andris, atzīdamies, ka pēc pilnīgas atsacīšanās no alkohola vienu muzikantiem raksturīgu niķi gan viņš joprojām piekopj: “Kādreiz mums mācīja ēst vācu gaumē – no rīta paēd pats, pusdienās padalies ar draugiem, bet vakariņas atdod ienaidniekam! Muzikantiem tas neder! Jo pirms dziedāšanas ēst nedrīkst, citādi apēstais nāks uz augšu. Man ir pilnīgi otrādi – atbraucu naktī mājās, ledusskapis vaļā!”

Sieva pēc koncertiem nesagaida ar siltām, gardi kūpošām vakariņām?

Oooo, nē! Man vispār nepatīk, ka tā “čubina pakaļ”. Mana sieva ir diezgan ciniska, par laimi, mani pacietusi kopš 1991. gada, un tas jau ir ļoti daudz! Ja jau mēs vēl aizvien kopā dzīvojam, tas nozīmē, ka viņa ir ļoti gudra sieviete. Un būt ar gudru sievieti – tā ir liela vērtība; riskēt zaudēt tādu būtu pilnīgs stulbums no manas puses.

Muzikantam 33 gadi laulības dzīvē ir cildens sasniegums! Ne katra sieva var izturēt, ka vīrs regulāri pa naktīm braukā riņķī dziedādams.

Tāpēc, ka viņa tiešām ir gudra! Viņa saprot, ka vienalga, cik braukās apkārt, beigās tāpat uz mājām atbrauks.

Kad iepazināties, jūs jau bijāt mūziķis?

Mēs kopā mācījāmies Daugavpilī. Juku laiki, 1991. gads, abi divi aizgājām pēc tam uz Rīgu, viņa Universitātē studēja žurnālistiku un strādāja televīzijā, bet es aizbraucu studēt režiju Sanktpēterburgā.

Tāds kā attāluma izturības pārbaudījums?

Jā, ik pa laikam bijām ceļā viens pie otra. Greizsirdība trīs gadu garumā. (Smejas.)

Sieva uz koncertiem nekad līdzi nebrauc?

Nē. Viņa neuzprasās, un man arī negribētos. Viņa mājās grib Andri, nevis Balto lāci. Viņai vispār tāda liela uzmanība nepatīk.

Agrāk viņa bija Latgales TV ziņu diktore, un tad par mani citi sacīja – tas ir Baltaces vīrs. Tagad ir otrādi – visi saka, ka viņa ir Baltača sieva. Trakākais, ko viņai varētu nodarīt, būtu aizvest uz koncertu un ļaut, ka citi rāda ar pirkstu – re, re, re, kur Baltača sieva!

Kas ir trakākais, ko esat piedzīvojis ģimenes dzīvē? Varbūt fanes pie durvīm klauvē?

Nē, tā mums nav bijis. Tagad esam grupā visi tādi pavisam sausie džeki, bet, kad bijām jaunāki, tad gan... Mums varēja būt arī tā, ka pabeidzam spēlēt balli Tukumā, grupas biedrs Mārtiņš, kurš ir liepājnieks, brauc uz Liepāju. Es ar pārējiem tā kā taisos braukt uz Rēzekni, bet Mārtiņš saka – braucam uz Liepāju! Nu, mājās nekādu īpašo plānu nevienam nav, tad arī izlemjam – braucam pie Mārtiņa! Braucam! Nodzīvojam pie Mārtiņa Liepājā veselu nedēļu un tad atgriežamies mājās. Ne ar vienu no mums sievas, protams, nerunā... Manējā arī. Nu nekāvāmies gluži, bet zobus viņa bija sakodusi.

Otrreiz vairs tāds brauciens uz Liepāju nenotika!

Bija! Kurš gan nepamēģina divreiz uz grābekļa uzkāpt?! Pirmo reizi taču liekas, ka viss, kas sanācis, sanācis muļķības pēc. Otrreiz jau vajag izmēģināt, kā tas reāli ir!

Ja nav noslēpums, kā otrā reize jums beidzās?

Sieva vienkārši atsūtīja īsziņu ar tekstu: “Es sapratu.”

Kas ir sievietes gudrība? Saprast to, kas jāsaprot?

Reiz bijām vienā kompānijā, vieni vīri. Diezgan padaudz iepidžinājām, bija riktīgi jautri, un vienam draugam sieva ik pēc dažām minūtēm nemitīgi zvana. Viņam un visai kompānijai tas traucē! Savukārt vienam paziņam sieva piezvanīja tikai divas reizes trīs stundu laikā. Jānim, kad viņš saskaitīja, sieva bija zvanījusi 26 reizes! Nu, kura sieva tad ir gudrāka un cik reižu?

Jūsu sieva, minēšu, toreiz nepiezvanīja ne reizes?

Viņa tiešām nepiezvanīja!

Acīmredzot esat apliecinājis savu uzticamību?

Mums, kā jau muzikantiem, viss kaut kas ir bijis. Baltas dienas, melnas dienas...

Arī tādas, kad laulības dzīve bijusi apdraudēta? Kad viens jau ar koferiem ir izlikts aiz durvīm?

Ar koferiem gluži ne. Bet esam cīnījušies ar dažādām problēmām un attiecību negludumiem. Varbūt arī man kādreiz kaut kas aizgāja ne tā... Bet es savu sievu patiesi mīlu un cienu. Man kādreiz bija gudri skolotāji, kas mācīja, ka pastāv liela atšķirība starp to, kas ir mīlestība un kas – aizraušanās.

Mīlestība... Ļoti žēl, ka šis vārds latviešu valodā ir tāds ļoti komplicēts, garš un draiski pavasarīgs. Man šis vārds neiet kopā ar to jēgu un sajūtu. Gribētos to tādu stingrāku, ar tādu fundamentālāku skanējumu.

Lielākā cīņa bija pirms vairākiem gadiem, kad sieva bija saslimusi ar vēzi. Paldies Dievam, izdevās izārstēt.

Tas notika ļoti strauji, un arī ļoti ilgi vēl pēc tam bija viss atlabšanas process. Viss uz galvas uzgāzās faktiski nedēļas laikā. Atceros, ka vissmagākais mums bija izlemt, uz kuru slimnīcu braukt. No Rēzeknes viņu izrāvu ārā, un tad nu bija varianti – vai nu vest uz Rīgu, vai uz Daugavpili. Bijām ceļā, uz lielā apļa pie Rēzeknes. Es braucu, un mobilā telefonā navigācijā man teica, lai izbraucu no apļa... Bet es nē – nojauta teica, ka ir jābrauc uz Daugavpili. Un tas bija pareizais lēmums.

Tā ir nereāla laime, kad mīļoto cilvēku vari ne tikai reizi dzīvē liktenīgi sastapt, apprecēt, bet vēl otrreiz atgūt, kad viņu no dzīves rauj prom. Mums ir skaista ģimenes dzīve. Ar sievu ar lielu mīlestību gaidām, kad nāks pasaulē mūsu otrā mazmeitiņa!