Ģēnijs ratiņkrēslā. Leģendārais zinātnieks Stīvens Hokings un viņa neparastā dzīve

Kaut gan, iespējams, Visuma izpētē zinātnieki nav tikuši neko daudz tālāk par senčiem, Stīvenam Hokingam un varbūt daudziem no mums patīk domāt, ka esam gan. Vēlēšanās izprast Visumu droši vien ir tikpat sena kā saprāts, jo cilvēkiem vēlme saprast likumsakarības, pēc kurām darbojas pasaule, ir gluži dabiska. Vismaz bija, kad dabas spēku ietekme uz katra indivīda ikdienas dzīvi bija daudz jūtamāka nekā tagad, kad reti paceļam acis pret zvaigznēm. Protams, dzimst arvien jauni cilvēki, kas ilgojas kļūt par kosmonautiem vai pētīt mikrobus, taču lielākajai daļai sapņi saistās ar bezrūpību un neierobežotiem līdzekļiem pašpatēriņam. Tāpēc jo apbrīnojamāka ir Hokinga stoiskā attieksme pret apziņu, ka viņa dzīve nekad nebūs tāda kā citiem. Siekalām tekot, balss mašīnai strādājot, viņš domāja par melno caurumu sprādzienu iespējamību un laiktelpas neregularitāti jeb singularitāti. 

Nodzīvot līdz doktora grāda iegūšanai

Izcils fiziķis – to par Hokingu zināja visi, taču nenojauta, ka skolas gados Stīvens fiziku uzskatīja par visai garlaicīgu mācību priekšmetu, vēl apnicīgāku par ķīmiju un literatūru. Tas tāpēc, ka fizikā viņam tāpat viss uzreiz bija skaidrs, tomēr savā klasē nākamais ģēnijs skaitījās viduvējība. Viņa mājasdarbi sliktā rokraksta dēļ viesa šausmas pedagogos, tikmēr klasesbiedri novērtēja viņa zināšanas un puisi iesauca par Einšteinu. Taču vienalga kāds no viņiem pat saderējis, ka Hokings dzīvē neko prātīgu nesasniegs, jo klasē bija daudz spējīgu skolēnu.

Stīvens Hokings piedzima Anglijā, Oksfordā, Otrā pasaules kara laikā – 1942. gada 8. janvārī, kad visā Eiropā valdīja bailes un neziņa. Pašam zinātniekam patika uzsvērt, ka viņš pasaulē nācis 300 gadu pēc Galileja, modernās zinātnes tēva. Stīvena vecāki Frenks un Isabella abi mācījās Oksfordā, taču dažādos laikos. Frenks kļuva par tropiskās medicīnas speciālistu un, pieteicies karadienestā, nenonāca vis frontē, bet gan tika norīkots medicīnas pētījumu veikšanai. Kad Stīvens nedaudz paaugās, tēvs dēlu šad tad ņēma līdzi uz laboratoriju, kur zēnam patika pētīt insektus zem mikroskopa, tomēr viņam bija bail no moskītiem, kuri pārnēsāja slimības. Tolaik Stīvens bija pilnīgi vesels, viņam bija divas māsas, Marija un Filipa, kā arī 13 gadus jaunāks brālis Eduards. Ģimene dzīvoja Londonas ziemeļos, Sentalbānas pilsētiņā, kur Stīvens sāka skolas gaitas. Frenks aicināja dēlu doties savās pēdās, taču bioloģija un medicīna jaunietim likās pārāk neprecīzas zinātnes. Četrpadsmit gadu vecumā, kad vairums vēl tikai lolo ilūzijas par to, kas vēlas būt, Hokings jau skaidri zināja, ka vēlas apgūt pēc iespējas vairāk matemātikas, kā arī fiziku. Vecāki šādu vēlmi atzina par nepraktisku, tomēr 1959. gadā, tikai 17 gadu vecumā, ar labām sekmēm izcīnījis stipendiju, Stīvens devās uz Oksfordu, lai apgūtu dabaszinības, īpaši fiziku. Galu galā iemīļotā matemātika bija labs ierocis fizikas procesu pētniecībā, un talants drīz vien ļāva virzīties uz priekšu, gandrīz negatavojoties lekcijām un pārbaudes darbiem.

Otrajā studiju gadā par vairumu gados jaunākais, dzīvespriecīgais puisis biedru vidū kļuva populārs, pateicoties asprātībai un spilgtajai personībai, ko veidoja arī interese par klasisko mūziku, ne tikai zinātniskās fantastikas literatūru. Mācībās viņš nepārpūlējās, spožais prāts ļāva pavadīt daudz vairāk laika, stūrējot studentu laivu vai izjādēs, nekā pie grāmatām. Trešajā mācību gadā, kad Stīvens par savu specialitāti bija izvēlējies teorētisko fiziku, jaunais pētnieks nolēma universitātes beigšanas darbu veltīt kosmoloģijai vai elementārdaļiņu fizikai. Atbildēt uz jautājumu, kā radies Visums, likās ļoti aizraujoši, Hokings pieteicās maģistrantūrā Kembridžas Universitātē, taču tolaik jau par sevi lika manīt veselības problēmas. Stīvens ievēroja, ka kļuvis neveiklāks, bez iemesla gadījās pakrist. Kembridžā grūtības sagādāja pat kurpju auklu sasiešana. Kad šīs problēmas pamanīja tēvs, viņš dēlu aizveda pie ģimenes ārsta, un tas tūdaļ nosūtīja pie speciālista.

Neilgi pirms 21. dzimšanas dienas Stīvens nonāca slimnīcā, kur viņu izmeklēja, un pirmā diagnoze bija – multiplā skleroze, turklāt netipisks gadījums. Kā vienīgās zāles ieteica vitamīnus, taču drīz izrādījās, ka Hokings saslimis ar retu un neārstējamu slimību – amiotrofo laterālo sklerozi, Lū Gēriga jeb neironu motoro slimību. Tā ir nežēlīga – pakāpeniski sairst mugurkaula un smadzeņu nervu šūnas, kas regulē muskuļu aktivitāti. Vājumam un roku trīcēšanai seko runas un rīšanas apgrūtinājums. Ar laiku zūd spēja ne tikai kustēties, bet arī runāt, un slimības gaitā nāvējošs parasti izrādās plaušu karsonis, kad atsaka elpošanas muskuļi.

Ja jauns cilvēks uzzina, ka ir slims un var nomirt jau pēc dažiem gadiem, vairums to uzskatītu par nāves spriedumu, bet ne Stīvens Hokings, kurš nezaudēja interesi par dzīvi, turklāt šī slimība neietekmē smadzeņu darbību un prāta spējas. “Esmu cieši pārliecināts, ka cilvēkiem ar ierobežotām iespējām tā vietā, lai nožēlotu par iespēju darīt zināmas lietas, vajadzētu koncentrēties uz to, kam viņu stāvoklis nerada šķēršļus,” sacīja zinātnieks. Tomēr zināma depresija parādījās, jo likās bezjēdzīgi censties iegūt doktora grādu, ja nezini, vai vispār nodzīvosi līdz tā saņemšanai.

Par laimi, slimība neprogresēja ļoti strauji, un, klausīdamies Vāgnera mūziku, Stīvens strādāja pie disertācijas, baudot dzīvi, cik nu tas iespējams. Staigājot bija nepieciešams spieķis, taču tas neatbaidīja Džeinu Vaildu, ar kuru izspūrušais students bija iepazinies 1963. gada janvārī Jaungada ballītē. Džeinai puisis likās ārkārtīgi gudrs, mazliet dīvains, varbūt iedomīgs, un, uzzinājusi, ka viņš studē kosmoloģiju, meitene tā arī nesaprata, ar ko viņš nodarbojas. Audzināta ticīgā ģimenē, Vailda uzskatīja, ka nelaime var kļūt par svētību, un pēc neilga draudzības perioda jaunieši saderinājās, 1965. gadā arī apprecējās. Tas palīdzēja Hokingam atgūt vēlmi dzīvot, un šoreiz tieši uzticamas, atbalstošas sievietes klātbūtne radīja kaut nelielu medicīnisku brīnumu. Protams, uz laiku, un tobrīd jauno zinātnieku vairāk interesēja doktora disertācija (kopš 2017. gada tā ir publiski pieejama Kembridžas Universitātē) nekā veselība. Viņš pētīja, kāds īsti ir Visums, un vai notikums, ko saucam par Lielo Sprādzienu, varēja izraisīt sīka, bezdimensionāla punkta izplešanos, sasniedzot pašreizējos izmērus. Vai pastāv iespēja, ka visam bija jānotiek pavisam citādi?

 Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpaskaidro, ka Stīvenam Hokingam tā arī netika piešķirta Nobela prēmija, jo viņa pētījumu rezultāti ir teorētiski un neviens fiziķis tos nav varējis nedz apstiprināt, nedz noliegt.

Ratiņkrēslā un bez balss

Pēc kāzām Stīvens strādāja par pētnieku Kaijūsa koledžā, kas viņam bija piešķīrusi stipendiju, Džeinai vēl gadu bija jāmācās Londonas Universitātē, lai iegūtu bakalaura grādu. Viņi bija vienojušies, ka Hokings varēs par sevi parūpēties pats darbdienās, bet nedēļas nogales viņi pavadīs kopā. Pāris atrada māju netālu no koledžas, pa gaiteņiem fiziķis pārvietojās ar nūju, balstīdamies pret sienu, viņa runā bija saklausāmi traucējumi, taču semināros, kamēr citi jaunie zinātnieki godbijīgi klusēja, Stīvens uzdeva fizikas autoritātēm āķīgus jautājumus. Sāka veidoties viņa ģēnija un otra Einšteina slava, vīrietis atstāja pašpārliecināta cilvēka iespaidu, platais smaids atstāja patīkamu iespaidu uz apkārtējiem. Taču veselība arvien pasliktinājās, ar kruķiem jau bija par maz, kad nācās pārvarēt kāpņu posmus, tomēr Hokings joprojām neasociējās ar slimnieku. Varbūt optimismu veicināja apsēstība ar darbu, pētot, kā varēja sākties “Visuma spēles spēlēšana”.

Visuma, galaktikas, gravitācijas un gaismas likumi vairumam ir abstrakti jēdzieni, par kuriem piespiedu kārtā bija jāinteresējas obligātajā izglītības programmā. Tāpat singularitāte, kā matemātiķi sauc apgabalu ar nulles rādiusu un nulles tilpumu, kur vielas blīvums var būt bezgalīgs. Kādā 1970. gada vakarā, kad nesen bija piedzimusi Hokingu meita Lūsija, fiziķis aizdomājās par melnajiem caurumiem, un šo pārdomu rezultāts bija atklājums – melnais caurums nekad nevar samazināties, tāpēc ka notikumu horizonta laukums nekad nevar samazināties. Svešvaloda, vai ne? Tomēr Hokinga atklājums tika nodēvēts par otro melno caurumu dinamikas likumu, un 1973. gadā viņš nolēma uz melnajiem caurumiem paraudzīties no kvantu mehānikas viedokļa. Secinājums bija, ka tie var samazināties un beigās uzsprāgt. Fiziķis savu atklājumu prezentēja zinātniekiem Rezerforda-Epltona laboratorijā, kur vairums to nosauca par vienu no visnozīmīgākajiem teorētiskajā fizikā pēdējo gadu laikā. Stīvens bija spēris pirmo soli, lai apvienotu relativitāti un kvantu fiziku. Protams, šie rezultāti nebūtu iespējami, ja Džeina Hokinga nebūtu atteikusies no karjeras, savu dzīvi pakārtojot vīra un bērnu vajadzībām.

Nevar teikt, ka panākumi darbā atsvērtu visas slimības sekas. Līdz 1974. gadam fiziķis vēl varēja pats paēst, arī apgulties un piecelties no gultas, bet kļuva arvien grūtāk. Kembridžā Hokings vadīja seminārus un nodarbojās ar dažiem maģistrantūras studentiem, pēc garām diskusijām tika iekārtota uzbrauktuves viņa ratiņkrēslam katedras telpā un citviet. Kāds students pret iespēju dzīvot par velti pie Hokingiem uzņēmās palīdzēt zinātniekam pārvietoties. Ikdienas rūpes gūlās uz Džeinas pleciem, Stīvens pat nevarēja parotaļāties ar saviem bērniem Robertu Lūsiju un Timotiju, nerunājot par mauriņa pļaušanu. Laulātajiem bija daudz kopīgu interešu – viņi apmeklēja koncertus un teātra izrādes, labprāt rīkoja viesības.

Septiņdesmito gadu sākumā ar fiziķi vēl bija iespējams sarunāties, taču pakāpeniski viņa runa kļuva tik neskaidra, ka to spēja saprast tikai ģimenes locekļi un tuvākie cilvēki. Parasti tulkoja kārtējais maģistrantūras students, kurš dzīvoja pie Hokingiem. Zinātniskos darbus viņš diktēja sekretārei, iemācījās izteikties iespējami kodolīgi, skaidri formulējot galvenās idejas, kurās ieklausījās pasaules asākie prāti.

Kad 1974. gadā pēc melno caurumu sprādzienbīstamības iespējas atklāšanas Hokingu ievēlēja britu Karaliskajā biedrībā, viņa pētījumi jau bija izpelnījušies godalgas un atzinības un viņa reputācija nostiprinājās arī starptautiskā līmenī. Zinātnieku uzaicināja gadu pavadīt Kalifornijas Tehnoloģiskajā institūtā, un līdzi devās arī Džeina ar abiem vecākajiem bērniem; Timotijs piedzima 1979. gadā. Apbalvojumu straume turpinājās: Oksfordas Universitāte viņam piešķīra Goda doktora grādu, karaliene Elizabete – Britu Impērijas komandiera titulu, Kembridžas Universitāte – matemātikas profesora nosaukumu līdz ar atsevišķu kabinetu.

Astoņdesmito gadu sākumā Stīvens Hokings pievērsās jautājumam par to, kā Visums ir sācies un kādas varētu būt tā beigas. Kad Vatikānā notika konference, kurā pāvests brīdināja Hokingu un citus zinātniekus, ka cilvēkiem nav vēlams interesēties par radīšanas brīdi, jo tas ir Dieva darbs, zinātnieks atbildēja ar hipotēzi, ka Visumam varbūt nav sākuma un robežu. Šīs idejas par robežu neeksistēšanu pamatā bija pavisam jauna laika uztvere, lietojot tā saukto antropā principa definēšanas veidu. Tas neizslēdz Dieva eksistenci, taču varbūt Visuma radīšana nav Dieva darbs, jo tai brīdī jau darbojās likumi, kas noteica, kādam jābūt Visumam. Šos likumus fiziķis tad arī vēlējās atklāt, atkal liekot lietā kvantu fiziku.

Matemātika, kuru viņš izmantoja savas teorijas izklāstam, ir daudz sarežģītāka par to vienkāršo matemātiku, kādu ir apguvis vairums no mums, un teorētiskās fizikas speciālisti šad un tad izvirza pārdrošas teorijas, kuras pēc tam paši apgāž. Lai viņa uzskati kļūtu pieejami un saprotami miljoniem cilvēku bez zinātniskas izglītības visā pasaulē, Stīvens ķērās pie grāmatas par Visumu, un viens no iemesliem bija nepieciešamībai nopelnīt meitas Lūsijas mācību izmaksas. Turēšanās tālāk no matemātikas bija iecerēta kā viens no grāmatas trumpjiem, un izdevējs brīdināja Hokingu, ka katrs vienādojums samazinās pircēju skaitu. Tā nu grāmatā Īsi par laika vēsturi palicis tikai viens vienādojums – Einšteina formula E=mc2, taču joprojām redaktoru ieskatā šāds izdevums spēja interesēt tikai fizikas studentus un mācībspēkus. Taču Stīvens gribēja, lai viņa darbs būtu nopērkams ikvienā grāmatnīcā, pat lidostas stendā. Diemžēl rakstīšanu kavēja viņa neskaidrā runa.

Cenzdamies izteikties ar iespējami mazāku vārdu skaitu, zinātnieks neizklāstīja domu pietiekami izvērsti, sekretāre un līdzstrādnieki nespēja to uztvert un atreferēt. Tiklīdz nodaļa tika iesniegta redaktoram, tā ceļoja atpakaļ ar garu jautājumu un iebildumu sarakstu, tikmēr 43 gadu vecumā Hokings smagi saslima ar plaušu karsoni. Viņš smaka, un ārsti ar Džeinas piekrišanu izoperēja elpvadu, kas nozīmēja nespēju turpmāk runāt vai izdvest kaut skaņu. Nākotne rādījās drūma arī tāpēc, ka kopš 80. gadu sākuma katru dienu zinātnieku aprūpēja medicīnas māsas, taču nu medicīniskā palīdzība bija nepieciešama augu diennakti. Šādas naudas ģimenei nebija, un atdot vīru pansionātā Džeina nebija ar mieru.

Par laimi, ASV atradās fonds, kas piekrita kompensēt kopēju dienesta izdevumus, un Kalifornijas datoru speciālists atsūtīja programmu, kas lietotājam ļauj izvēlēties vārdus no ekrāna ar nelielu kustību. Hokings tobrīd vēl spēja nospiest slēdzi, kas atradās viņa rokā, turklāt slēdzi varētu darbināt arī ar galvas vai acs kustību. Divsimt programmas vārdu bija specifiski zinātniski termini. Ekrānā iedegās rindas, kas sekoja cita citai, un, kad iegaismojās vajadzīgā, Stīvens nospieda slēdzi. Tas pats, sagaidot vajadzīgo vārdu. Teikumu varēja nosūtīt uz runas sintezatoru, kas to izrunāja skaļi, tekstu bija iespējams saglabāt, izdrukāt, arī rediģēt. Šādi tapa arī Hokinga lekcijas, kuru laikā asistents rādīja slaidus, rakstīja uz tāfeles vienādojumus, atbildēja uz jautājumiem, kamēr slavenais fiziķis publikai bija aplūkojams ratiņkrēslā, kas arī tika aprīkots ar datoru un runas sintezatoru. Protams, radās iespaids, it kā mūsu priekšā būtu citplanētietis, taču reizumis profesora sejā atplauka gluži cilvēcisks smaids, kas līdzīgi zinātniskajiem pētījumiem kļuva par viņa firmas zīmi.

Ar mašīnām nevajadzētu sacensties

Kaut cik atlabis pēc operācijas un pieradis pie jaunās balss, fiziķis ķērās pie darba. 1988. gada aprīlī klajā nāca Hokinga grāmata Īsi par laika vēsturi, kas tūdaļ kļuva par dižpārdokli. Zinātnieks aizraujoši un detalizēti izklāstīja teoriju par Visuma rašanos, telpas un laika būtību. Tā vēstīja, ka Visuma sākums ir Lielais Sprādziens. “Mirstoša zvaigzne pašas gravitācijas ietekmē beigu beigās pārvēršas singularitātē – bezgalīga blīvuma un nulles izmēra punktā. Ja radīsies iespēja procesu pavērst pretējā virzienā, lai saraušanās pārvērstos par izplešanos, tad kļūtu iespējams pierādīt, ka Visumam ir sākums.” Četrus gadus pēc kārtas Īsi par laika vēsturi bija populārākā grāmata Lielbritānijā, ASV īsā laikā tika pārdots miljons tās eksemplāru, sekoja tulkojumi svešvalodās. Fiziķa attēlus drukāja uz sporta krekliņiem, autors saņēma kaudzēm vēstuļu, uz ielas viņu apturēja svešinieki, lai pateiktos par grāmatu.

Kopš šī brīža Stīvens Hokings pamazām kļuva par vienu no supervaroņiem, jo, spītējot gauži bēdīgajam fiziskajam stāvoklim, viņš sasniedza vispasaules popularitāti. Kaut arī nespēja sajust ne smaržu, ne garšu, profesors piedalījās banketos, kas tika rīkoti par godu viņa panākumiem, uzstājās ar lekcijām un priekšlasījumiem. Izskanēja arī viedoklis, ka viens no šīs popularitātes cēloņiem ir zinātnieka neparastais fiziskais stāvoklis un ka izdevēji un grāmatas izplatītāji apzināti ar to spekulē.

Tagad Hokings bija kļuvis par elku – līdzīgi rokzvaigznēm un sportistiem. Kda viņam veltīta televīzijas pārraide pat ieguva nosaukumu Visuma valdnieks: Stīvens Hokings. Skaidrs, ka grāmatas ieņēmumi pārsniedza Lūsijas skolas naudas vajadzības, un ar tās izplatīšanu saistītie pasākumi kavēja pilnvērtīgi nodoties turpmākajam zinātniskajam darbam. Taču Stīvens turpināja pētīt, pievēršoties kvantu tārpejām – sīkajiem melnajiem caurumiem. “Viela jebkura izmēra visumā var rasties no gravitācijas enerģijas. Vēlāk no šīs vielas var izveidoties galaktikas, zvaigznes, planētas un, iespējams, arī dzīvība,” prātoja zinātnieks. Te gan jāatceras, ka par šo teoriju var piebilst – tā var būt un var arī nebūt. Hokings sarakstījis arī grāmatas, kas latviski izdotas ar nosaukumiem Džordža Visuma dārgumu medības, Pasaule rieksta čaumalā, Vēl īsāk par laika vēsturi, Diženais plāns un citas. Ienākumi no darbiem ļāva algot iespaidīgu un kompetentu apkalpojošo personālu, kas darīja visu, lai fiziķis justos un izskatītos labi: sukāja matus, tīrīja brilles, noslaucīja nepārtraukti tekošās siekalas. Fiziski bezpalīdzīgs, sarukušais zinātnieks balstījās ratiņkrēslā, vērojot datora monitoru un izvēloties vārdus, lai sazinātos ar intervētājiem, kolēģiem, studentiem. Starp citu, par spīti tehnoloģiju progresam fiziķa mākslīgā, datora ģenerētā balss nemainījās, tai piemita mākslīgs, mehānisks skanējums, kļūstot par viņa personības vizītkarti. “Man stāstīts, ja slimiem bērniem nākas kompensēt balsi, viņi lūdz, lai tā izklausītos kā manējā. Man nav nepieciešama dabiskāka balss, ja nu vienīgi gribētos britu akcentu,” spēja jokot zinātnieks.

Ratiņkrēsla pārvietošanos nepārtraukti pavadīja kopēja, palaikam datorbalss aicināja koriģēt pozu krēslā vai pievērst uzmanību šķidruma daudzumam, kas uzkrājas elpošanas ceļos. Jā, nekā seksīga, un tomēr fiziķis pat apprecējās otrreiz – ar savu kopēju Eleinu Meisoni, ar kuru kopdzīvē aizvadīja vienpadsmit gadu. 1990. gadā, paziņojis, ka ir iemīlējies, Stīvens izvācās. Džeina dzīvoja atsevišķi, oficiāli viņi izšķīrās pēc pieciem gadiem. Viņu attiecībām jaunībā veltīta filma Teorija par visu, kurā Hokingu, izpelnoties balvu birumu, atveidoja aktieris Edijs Redmeins.

Džeina ir literatūras doktore un lektore, arī viņa apprecējās otrreiz un par savu pirmo laulību uzrakstīja grāmatu, pēc kuras tapa iepriekšminētā filma. Par viņas vīru kļuva Kembridžas ērģelnieks un vietējā kora diriģents Džonatans Džonss; tieši korī, kur dziedāja Džeina, abi arī iepazinās. Satuvināja vientulība, jo, strauji uzlecošās slavas saules apspīdēts, Stīvens bija attālinājies no Džeinas. Pats savu dzīvi zinātnieks aprakstīja autobiogrāfiskajā grāmatā My Brief History (2013), kur rodams ne tikai detalizēts Hokingu dzimtas vēstures izklāsts, bet arī skarbas detaļas par Džeinas depresiju, iespējamo neuzticību un paša traģisko fizisko stāvokli. “Mana laulība izjuka neizbēgamā slimības ietekmē,” viņš konstatēja.

Hokinga trim bērniem pievienojušies trīs mazbērni. Meita Lūsija ir žurnāliste, viņai ir dēls. Roberts strādā ASV firmā Microsoft par datorinženieri, viņam ir dēls un meita. Jaunākais dēls Timotijs ir advokāts, specializējies aizstāvēt cilvēkus ar īpašām vajadzībām; viņš ir uzrakstījis grāmatu par savu īpašo tēvu. Izskanējušas runas, ka Timotijs patiesībā nav Stīvena bioloģiskais dēls, jo 1979. gadā Hokinga veselības stāvoklis diez vai atbilda bērna radīšanai. Tolaik Džeina depresijas iespaidā uz māju bija atvedusi Džonatanu Džonsu ar ieganstu, ka ērģelnieks viņai palīdzēšot rūpēties par bērniem un apprecēšot vīra nāves gadījumā. DNS analīzes netika veiktas, un visi trīs Hokingu bērni allaž bijuši tuvi – arī atvadu dienā pēc tam, kad 2018. gada 14. martā pasaulslavenais fiziķis devās mūžībā. Viņam bija 76 gadi – lielisks pierādījums tam, ka ārsti kļūdās, atvēlot pacientam ar viņa slimību vien dažus gadus. “Iespēja agri nomirt lika man saprast, ka dzīve ir tā vērta, lai to nodzīvotu.”

Protams, pēc Hokinga nāves ne tikai zinātnieki turpina pētīt un vērtēt viņa atklājumus un atziņas. Zīmīgi, ka jau 2014. gadā profesors brīdināja par mākslīgā intelekta ietekmi. Viņš uzskatīja – domājošu mašīnu radīšana var radīt situāciju, ka cilvēces eksistence varētu tikt apdraudēta. “Pilnvērtīga mākslīgā intelekta rašanās var kļūt par cilvēces galu,” zinātnieks teica intervijā BBC, un šis apokaliptiskais pareģojums bija kā atbilde uz jautājumu par jaunajām tehnoloģijām, ar kuru starpniecību Hokings sazinājās ar pasauli. Ierīci viņa runas atveidei bija izstrādājusi ASV kompānija Intel, tās radīšanā piedalījās britu eksperti, un tehnoloģija pētīja profesora domu virzību, piedāvājot vārdus, kas būtu izmantojami nākamajā frāzē. “Primitīvās mākslīgā intelekta formas savu lietderību ir pierādījušas, taču cilvēks ir spējīgs radīt kaut ko, kas pārspēs savu radītāju. Šāds saprāts var pārņemt iniciatīvu un sākt sevi pilnveidot pieaugošā ātrumā. Mēs esam ierobežoti ar pārāk lēnu evolūciju un nespēsim sacensties ar mašīnu ātrumu, līdz ar to zaudēsim.” Šajā intervijā profesors pieskārās arī interneta bīstamībai, kas apdraud brīvību un tiesības uz privāto dzīvi.

Zinātnieka ratiņkrēslu izsolē pārdeva par 300 tūkstošiem, bet disertācijas kopiju – par 585 tūkstošiem sterliņu mārciņu. Viņa atstātais mantojums tika lēsts uz 17 miljoniem eiro, un Hokinga unikālais intelekts uz kādu laiku fiziku pasaulē padarīja nebijuši un neticami populāru.