Aizsaulē devies slavenais frontes suns Vasja, kurš savulaik nograuza sev ķepu, lai izrautos no dzeloņstieplēm un atgrieztos pie savējiem

Kā vēsta Ukrainas mediji, suns miris pēc ilgstošas slimības. Viņa dzīves gājums būtu filmas cienīgs.

“Iepriekšējais saimnieks viņu gribēja pakārt. Mēs joprojām nezinām, kādēļ. Ievainotais suns pielipa pie mana vīra Romana kādā Ternopiļas ielā, un viņš to savāca,” atceras Vasjas saimniece Anastasija Zaveruha. “Sākumā viņš atteicās ēst un dzert, taču izdevās viņu uzstutēt kājās.”

Vārda viņam nebija, taču reiz Romans uzsauca kādam paziņam Vasjam, un suns noreaģēja. Tā viņš kļuva par Vasju.

Kā vēsta “Current Time”, 2015. gadā Romans devās dienēt uz Donbasu. “Suni paņēma līdzi, jo bez viņa Vasja neizdzīvotu.” Kopš 2016. gada Romans ar Vasju dienēja jūras kājnieku bataljonā, pildot izlūku funkcijas. Kaut arī pats Vasja kaujas uzdevumus nepildīja, viņš uzmundrināja Romanu un viņa biedrus, un saņēma savu bruņuvesti.

2021. gada novembrī Vasja pazuda. Viņa brigāde tobrīd atradās Doneckas apgabala Marjinkas rajonā. Ar izlūkdroniem Vasju izdevās atrast, viņš bija sapinies dzeloņstieplēs pie robežlīnijas, kas atdalīja Ukrainas kontrolēto Donbasa teritoriju no Krievijas iesūtīto un atbalstīto separātistu teritorijas.

“Vasja tik ļoti bija sapinies dzeloņstieplēs, ka viņam pat kakls bija sažņaugts,” atceras Anastasija. “Laikam ar ķepām mēģināja izrauties.” Vīri plānoja kopīgi doties glābt suni, neļaujot Romanam iet vienam, taču Vasja atgriezās pats. “Viņš bija nograuzis ķepu un atrāpoja pie savējiem, arī kakls bija saplēsts.”

Veterināram suni izdevās “salāpīt” uz vietas, pēc tam Vasja nokļuva atpakaļ mājās Ternopiļā. “Pēc ievainojuma Vasja aizgāja pelnītā suņa pensijā. Mājās pavadīja gandrīz gadu. Mēģināju viņam atrast kaut kādu protēzi, pasūtīju Bulgārijā, taču nederēja. Pēc tam uzzināju par polieti, kura meklē saimniekus bezpajumtniekiem dzīvniekiem no Ukrainas. Uz rehabilitāciju Polijā aizbraucām kopā, visa ārstēšana un protezēšana — bez maksas. Mums sedza pat pārcelšanos uz Poliju.”

Polijā Vasju operēja, nograuztās ķepas vietā dabūja protēzi, kā arī ortēzi jeb ceļa locītavas fiksatoru otrai priekšējai ķepai. Visu procedūru gaitā suns zaudēja 12 kilogramus. Protēzi izgatavoja poliete Evelīna Sabarna, kura gatavo dzīvnieku protēzes un ortēzes no termoplastiskiem materiāliem. Vienas ekstremitātes protezēšanas cena no 500 līdz 1000 eiro. Pirms gada sociālos tīklos viņa solīja palīdzēt pieciem suņiem no Ukrainas. Par vienu no veiksminiekiem kļuva Vasja. Polijā viņa stāvoklis uzlabojās, taču ar viņu jānodarbojas katru dienu, jātrenē un jāpiespiež izmantot protēzi. Nevar vienkārši nopirkt vai saņemt protēzi un nemācīt suni, kā ar jauno ekstremitāti iet.”

“Pēc protezēšanas dzīvnieki var dzīvot parastu un pilnvērtīgu dzīvi, taču tikai tad, ja viņus iemāca izmantot jaunās ekstremitātes,” skaidroja Evelīna Sabarna. “Labāk un ātrāk pie protēzēm pierod kucēni. Jūs piestipriniet viņiem protēzi, un pēc divām minūtēm šie jau skraida. Tikai protēze viņiem ir jāmaina katru mēnesi.”

Pēc atgriešanās dzimtenē Vasju gaidīja ne tikai mīlošā ģimene, bet arī Krievijas invāzija, un viņam nācās pierast pie “"brāļu tautas" ikdienišķi rīkotajiem sprādzieniem. Evelīna stāstīja, ka pastāvīga dārdoņa var “ietekmēt dzīvnieku spēju iemācīties kaut ko jaunu”. “Stress dzīvniekus ietekmē tieši tāpat kā cilvēkus,” viņa piebilst.

Anastasija ar mazo dēliņu ar lielu nepacietību gaidīja Vasjas atgriešanos. “Kaimiņi pret Vasju izturas kā pret varoni. Vasja ieraudzīja, ka visi tik ļoti par viņu satraucas, ka kļuvis par manipulatoru. Tagad prasa daudz uzmanības kā tāds kaķēns. Taču esmu pārliecināta: ja vajadzēs ģimenē kādu aizsargāt, viņš uzreiz reaģēs.”

Dzimtenē Vasjas rehabilitācija turpinājās, diemžēl pārdzīvojumi un slimība viņu pieveica.